Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

Kaut gan lietus bija krietni nolijis un pludināšana veicās lieliski, tomēr inženieris devās nelielās pastaigās augšup un lejup gar upi. Varēja domāt, ka viņš labprāt grib būt projām no mājas. Arī viņa seja šajā laikā bija gaužām sadrūmusi.

Kādu dienu inženieris mani aizsūtīja pie Grīnhusena, lai atvedu viņu uz viesnīcu.

«Vai tiešām grib atlaist viņu?» es domāju. «Bet kundze taču ne reizi nebija redzējusi Grīnhusenu kopš savas atbraukšanas. Ko viņš nodarījis?»

Es atvedu Grīnhusenu uz pilsētu. Viņš tūdaļ pieteicās pie inženiera, inženieris uzvilka mēteli, un abi devās projām uz upes augšteci.

Vēlāk Grīnhusens atnāca pie manis un acīmredzot gribēja pastāstīt kādas jaunas ziņas, bet es nekā nevaicāju. Vakarā plostnieki pacienāja Grīnhusenu ar degvīnu, un viņam atraisījās mēle.

— Kas gan tā par māsīcu, kas atbraukusi pie inženiera kunga? Vai viņa drīz netaisīsies projām? Ar šitādām māsīcām ir tīrais negals, — Grīnhusens mēļoja. — Būtu labāk, ja viņš atvestu sievieti, ar ko nolēmis precēties! To es viņam pateicu.

— Vai tu viņam tā pateici? — kāds iejautājās.

— Jā, tieši tā. Un runājos ar inženieri gluži tāpat kā ar jebkuru no jums, — Grīnhusens plātījās. — Kā jūs domājat, kādēļ viņš lika mani atsaukt? To jūs neatminētu, kauču gudrotu līdz rītam. Jā, viņš mani lika atsaukt tikai tādēļ, lai ar mani apspriestos. Viņš jau arī agrāk ar mani apspriedās.

— Par ko tad viņš ar tevi apspriedās? Grīnhusens piepūtās kā pūslis.

— Es nemaz neesmu tāds muļķis, ka nevarētu runāties ar šitādu vīru. Un neesmu arī uz mutes kritis. «Tev, Grīnhusen, allaž netrūkst laba padoma,» inženieris man sacīja, «te tev būs divas kronas,» Tieši tā viņš sacīja. Un, ja jūs neticat maniem vārdiem, te būs tās divas kronas. Paskatieties!

— Bet par ko tad jūs runājāt? — atskanēja vairākas balsis.

— To Grīnhusens, protams, nedrīkst stāstīt, — es sacīju.

Es sapratu, ka inženieris laikam gan bija izmisis un nomocījies, ka sūtīja mani pēc Grīnhusena. Viņš bija tik maz pieredzējis šajā pasaulē, un, tikko radās šķēršļi, viņam bija nepieciešams kāds, kam izkratīt sirdi. Tagad viņš vienmēr staigāja apkārt nomākts, šķita, it kā viņš gribētu, lai visi saprot, kādas bēdas viņam uzbrukušas. Šis sportists ar atstiepto dibenu bija tikai nožēlojama jaunības parodija, raudulīgs spartietis. Interesanti zināt, kā viņš audzināts.

Būtu viņš vecāks, es viņu daudzkārt attaisnotu. Tagad es viņu droši vien ienīdu viņa jaunības dēļ. Ej nu sazini. Taču man viņš šķita jaunības karikatūra.

Pēc šiem vārdiem gan Grīnhusens, gan visi pārējie paskatījās uz mani.

— Varbūt nedrīkstu arī,— Grīnhusens svarīgi noteica. Taču plostnieki sāka iebilst.

— Kāpēc nedrīkst? Mēs nemaz nedomājam stāstīt to tālāk.

— Skaidrs, — vēl kāds iebildās. — Bet varbūt tu pats esi viens no tiem, kas tenko un visu atstāsta inženierim?

Tad Grīnhusens sadūšojās un sacīja:

— Es stāstīšu to, ko pats gribu, velti neprašņā. Stāstīšu tieši tik, cik man patiks.

Jā. Nestāstīšu neko citu kā tikai to, kas notika. Un, ja nu tu tik gaužām uzstājies, tad inženieris tev paziņos tādu jaunumu, ka tu atkritīsi augšpēdu. To viņš noteikti darīs, tikai drusku pacieties. Un, ja nu es pastāstu šo to, tad tā ir skaidra patiesība. Jā. Un, ja tu zinātu to, ko zinu es, tad šī māsīca sagādā inženierim tikai nepatikšanas, viņas dēļ inženieris pat nedrīkst doties uz pilsētu. Tā iet ar tādām māsīcām!

— Nu kā tad! Kā tad! — plostnieki atbildēja, lai nomierinātu Grīnhusenu.

— Kā jūs domājat, kāpēc viņš mani atsauca? Jā, tur viņš sēž — šis tips, kas atnāca pēc manis! Bet viņu pašu drīz atsauks, inženieris lika man to saprast. Vairāk es nekā neteikšu. Un, kā jau sacīju, inženieris man ir tikpat kā tēvs, jābūt no akmens, lai to nesaprastu. «Es jūtos tik drūms un nomākts, vai tu nezini, kā remdēt manas bēdas, Grīnhusen?» viņš man sacīja. — «Nē, bet jūs jau pats, inženiera kungs, to zināt vislabāk,» es atbildēju. Tieši tā atbildēju. — «Nē, es nezinu, bet vainīgas šīs sasodītās sievietes,» viņš sacīja. — «Jā, ar sievišķiem grūti tikt galā,» es atbildēju. — «Jā, tiesa kas tiesa,» viņš piekrita. — «Vai tad inženiera kungs nevar dabūt no viņām, ko vajag, un tad ar kāju pa dibenu?» — «Jā, tev ir taisnība, Grīnhusen,» inženieris atteica un kļuva mundrs. Savu mūžu nebiju vēl redzējis, ka cilvēks no pāris vārdiem tā atžirgst. No visas sirds nopriecājos. Lieku galvu ķīlā, ja kaut viens vārds, ko es teicu, nav patiesība. Es sēdēju šitā, kā sēžu tagad, un inženieris sēdēja tur, kur sēž tas tips... Un Grīnhusens aizrāvies mēļoja vienā mēļošanā.

Nākamajā rītā, tikko bija ataususi gaisma, inženieris Lasens mani apturēja uz ielas. Pulkstenis vēl nebija četri.

Es taisījos iet savā parastajā apgaitā augšup pa upi, līdzi nesu ķeksi un pārtikas sainīti. Grīnhusens tagad slaistījās pa pilsētu, un es biju nodomājis apstaigāt arī viņa gabalu līdz pašiem kalniem, tāpēc biju nodrošinājies ar divkāršu pārtikas krājumu.

Inženieris acīmredzot atgriezās no viesībām, viņš smējās un skaļi sarunājās ar saviem ceļa biedriem. Visi trīs bija krietni iereibuši.

— Es jūs panākšu! — viņš uzsauca saviem pavadoņiem, tad pievērsās man un vaicāja:

— Uz kurieni tu iesi? Es paskaidroju.

— Tas nav vajadzīgs, Grīnhusens viens pats tiks ar to galā. Turklāt es tagad sākšu pats visu pārbaudīt. Kā tu drīksti tā rīkoties, neminēdams man par to ne vārda?

Patiesībā viņam bija taisnība, un es lūdzu mani atvainot. Zinot, cik ļoti viņam patīk tēlot priekšnieku un pavēlēt, man vajadzēja būt piesardzīgākam.

Taču mana atvainošanās viņu vēl vairāk sakaitināja, viņš jutās aizskarts, smieklīgi uzbudinājās un teica:

— Lai tas vairs neatkārtotos! Maniem strādniekiem jādara tikai tas, ko es lieku. Es tevi pieņēmu vienīgi tādēļ, lai tev palīdzētu, tu man nemaz nebiji vajadzīgs, un tagad tu man nepavisam neesi vajadzīgs. Es stāvēju un klusēdams skatījos uz viņu.

— Šodien ienāc manā kantorī un saņem aprēķinu! — viņš vēl piebilda un grasījās turpināt savu ceļu.

Tātad mani atlaida! Tagad es sapratu arī Grīnhusena mājienus. Droši vien Falkenberga kundze vairs nespēja izturēt, ka rēgojos viņai acu priekšā un atgādinu viņas māju, tāpēc viņa pierunājusi inženieri, lai mani atlaiž. Bet vai tad es neizturējos taktiski toreiz stacijā, kad nelikos viņu pazīstam? Vai es kādreiz viņu sveicināju, ja satiku uz ielas? Vai mana smalkjūtība neprasīja atzinību?

Un te nu stāvēja šis jaunais inženieris un ar pārspīlētu uzbudinājumu mani atlaida no darba. Man likās — es viņu gaužām labi saprotu: viņš vairākas dienas bija staigājis apkārt, mocīdamies ar šo jautājumu, un visu nakti dzēris, lai iegūtu drosmi.

Varbūt esmu pret viņu netaisns? Var jau būt. Es atkal atcerējos, ka viņš ir jauns, bet es esmu vecs un mani droši vien tirda skaudība. Tāpēc neatbildēju dzēlīgi, kā biju nodomājis, vienīgi teicu:

— Labi, tad es izsaiņošu pārtiku.

Taču inženieris gribēja izmantot šo iespēju un atgādināja man notikumu ar čemodānu:

— Jā, tev ir dīvains paradums teikt «nē», kad es tev ko pavēlu. Neesmu pie tā pieradis. Un, tā kā neesmu drošs, vai tas atkal neatkārtojas, būs labāk, ja tu aizbrauksi.