Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

— Aiznes čemodānu uz viesnīcu!

— Klausos! — es atbildu un paceļu cepuri.

Un, nesdams čemodānu, es gudroju: «Tātad viņš vēlas, lai viņa ir krustmāte, paveca krustmāte! Viņam gan vajadzēja būt taktiskākam, es tāds būtu bijis. Es visiem teiktu: «Pie karaļa Hugo ieradies gaišs eņģelis, paraugieties, cik viņa ir jauna un daiļa, viņas pelēkās acis raugās tik grūtsirdīgi, jā, viņas skatiens ir grūtsirdīgs, bet viņas mati mirdz kā jūras viļņi, un es viņu mīlu. Un paraugieties uz viņu, kad viņa smaida! Viņas lūpas ir tik maigas un valgas, reizēm viņa tik nevarīgi smaida! Tagad es esmu karalis Hugo un viņa ir mana mīļotā!»»

Čemodāns nebija smagāks par dažu citu nastu, bet tas bija apsists ar dzelzs stīpām, un šīs stīpas saplēsa manu blūzi. Tad es pateicos liktenim, ka neesmu uzvilcis savu jauno samta blūzi.

Pagāja dažas dienas. Mani nomāca bezdarbība, es dīki slaistījos apkārt; beidzot es griezos pie priekšstrādnieka, lai man iedala kādu darbu. Bet viņš mani noraidīja.

Šādi kungi no proletāriešu vidus ir varen iedomīgi, uz laukstrādniekiem viņi skatās no augšas un necieš tos savā tuvumā. Viņi iet no upes uz upi, dzīvo brīvu dzīvi, algu saņem skaidrā naudā un var atļauties nodzert visu nedēļas peļņu. Arī meitenes viņus labāk ieredz. Tāpat tas ir ar ceļa strādniekiem un visiem fabrikas strādniekiem. Pat amatniekus viņi uzskata par zemākas kārtas cilvēkiem, bet laukstrādniekiem viņu acīs nav nekādas cieņas.

Es, protams, zināju, ka mani pieņems plostnieku brigādē, kad vien gribēšu, — jāgriežas tikai pie darbu uzrauga. Taču man negribējās būt šim cilvēkam pateicību parādā, turklāt tādā gadījumā krietnie plostnieki sagādātu man īstu suņa dzīvi, līdz nebūšu iemantojis viņu labvēlību.

Beidzot pats inženieris griezās pie manis ar tādu uzdevumu, kuru izpildīt bija goda lieta.

Inženieris runāja ar mani laipni un saprātīgi.

— Ilgu laiku ir bijis sauss laiks, upē ūdens krities, baļķu aizvien vairāk sastrēdz. Aizej, lūdzu, pie cilvēka, kas strādā augštecē, un pie tā, kas strādā lejtecē, un norādi viņiem, lai viņi dara, ko var. Es, protams, domāju, ka tu rīkosies tāpat.

— Drīz jau būs lietus, — es teicu, lai kaut ko pateiktu.

— Taču man jārīkojas tā, it kā lietus vairs nekad nebūtu, — inženieris atbildēja ar jaunības nopietnību. — Iegaumē ik vārdu, ko tev teicu. Es pats taču nevaru būt it visur, it īpaši tagad, kad man ir viešņa.

Tad es viņa vārdus uzņēmu tikpat nopietni kā viņš pats un apsolīju darīt visu, kas manos spēkos. — Tātad man vēl nav pienācis laiks izbeigt klaidonību, tālab es paņemu ķeksi un pārtikas sainīti un devos vispirms uz augšteci un tad uz lejteci. Lai velti neēstu maizi, es ņēmos likvidēt aizvien lielākus sastrēgumus, dziedāju, it kā te būtu vesela plostnieku brigāde, un paveicu viens pats vairāku vīru darbu. Es pateicu Grīnhusenam inženiera rīkojumu un viņu krietni sabaidīju. Bet tad sākās lītavas.

Tagad baļķi viegli pārslīdēja pāri krācēm un ūdenskritumiem, tie atgādināja milzīgas, gaišas čūskas, kuras lāgiem izslēja virs ūdens gan galvu, gan asti.

Tagad inženierim bija bezrūpīgas dienas.

Taču es šai pilsētā nejutos kā mājās. Man gan bija pašam savs skabūzītis, taču visapkārt valdīja tāds troksnis, ka nekur nevarēju rast sev mieru. Turklāt jaunie plostnieki, kas dzīvoja šajā mājā, mani nemitīgi tramdīja. Visu šo laiku es cītīgi staigāju gar upi, lai gan man gandrīz nekā nebija ko darīt; es aizlavījos projām no mājas, apsēdos kaut kur zem klints nokares un sāpināju savu sirdi ar domām, ka esmu vecs un visu pamests. Vakaros es rakstīju vēstules saviem paziņām, lai būtu kam pažēloties, taču vēstules nenosūtīju. Tās bija skumjas dienas. Vienīgo mierinājumu radu, staigājot apkārt pa pilsētiņu un vēlāk pārdomājot katru redzēto sīkumu.

Bet vai inženieris vadīja savas dienas bezrūpībā? Es sāku to apšaubīt.

Kāpēc viņš tagad vairs neiet pastaigāties rītos un vakaros ar savu māsīcu? Viņš pat dažreiz apturēja vienu vai otru jaunu dāmu uz tilta un apvaicājas, kā viņai klājas.

To viņš nebija darījis jau veselas divas nedēļas. Paris reižu es viņu satiku kopā ar Falkenberga kundzi, viņa bija tik jauna, glīti ģērbusies un laimīga. Viņa izturējās mazliet izaicinoši un pārāk skaļi smējās. «Viņa acīmredzot vēl nav apradusi ar savu jauno stāvokli, bet rīt vai parīt jau būs citādi.» Ieraudzījis viņu mazliet vēlāk, es dusmojos. Viņa man šķita vieglprātīga, arī drēbes vairs nebija tik jaukas, viņai trūka agrākās piemīlības. Kur palicis maigais skatiens? Tagad tas kļuvis izaicinošs.

Saniknojies es pats sev sacīju; «Viņas acis spīd kā divas laternas pie kabareja durvīm.»

Tagad viņi abi laikam bija viens otram apnikuši, inženieris bieži staigāja viens pats, bet Falkenberga kundze sēdēja viesnīcā pie loga un skatījās uz ielu. Laikam tā paša iegansta dēļ atkal parādījās tuklais kapteinis Brālis, viņam, bez šaubām, vajadzēja uzjautrināt arī citus, ne tikai pašam sevi. Un šī pārliecīgā jautrība bija vainīga, ka mazajā pilsētiņa visu nakti dārdēja viņa smiekli. Taču viņa atvaļinājums beidzās, viņam bija jādodas atpakaļ uz savu daļu. Inženieris un Falkenberga kundze atkal palika divatā.

Kādreiz veikalā es dabūju dzirdēt, ka inženierim Lasenam bijusi maza nesaskaņa ar māsīcu. To veikalniekam stāstīja kāds ceļojošs tirgonis. Taču turīgajam inženierim Lasenam mūsu pilsētiņā bija tik liela cieņa, ka veikalnieks nemaz negribēja ticēt šim notikumam un šaubīdamies vaicāja:

— Viņi droši vien jokojās. Vai jūs pats to dzirdējāt? Kad tas notika?

— Mana istaba ir blakus inženiera istabai, tātad gribot negribot dzirdēju, ko viņi tonakt runāja, — viņš stāstīja. — Nav nekādu šaubu, viņi nesapratās, taču tā nebija nekāda lielā ķilda, gluži otrādi — pavisam maza. Viņa tikai teica, ka viņš vairs neesot tāds, kāds bijis agrāk, viņš esot pārvērties, un viņš atbildēja, ka te, pilsētā, nevarot būt tāds, kāds gribētu būt. Un tad viņa lūdza, lai viņš atlaižot kādu strādnieku, kas viņai esot ļoti nepatīkams, droši vien kādu plostnieku. Un viņš to apsolīja.

— Tad nu gan ir sarunu viela naktī! — veikalnieks noteica.

Tirgonis noteikti bija dzirdējis kaut ko vairāk nekā pateica, to varēja manīt no viņa sejas.

Vai tad es pats nebiju manījis, ka inženieris ir pārvērties? Viņš toreiz stacijā bija izskatījies tik priecīgs un skaļi runājis, bet tagad iecirtīgi klusēja, kad reizēm paņēma līdzi uz tilta kundzi. Es skaidri redzēju, kā viņi tur stāvēja un lūkojās katrs uz savu pusi. Ak tu debestiņ, cik nepastāvīga ir mīlestība!

Sākumā viss bija labi. Viņa runāja: «Cik te ir skaisti, cik plata upe un liels ūdenskritums, cik burvīga šalkoņa, cik maza pilsētiņa, ielas un cilvēki, bet galvenais — tu esi te!» Un viņš atbildēja: «Jā, un arī tu esi te!» Ak, cik viņi bija uzmanīgi viens pret otru! Bet pamazām laime viņus pārsātināja, viņi pārvērta mīlestību par preci, ko pārdod pa metriem, — tik neprātīgi viņi bija. Ar katru dienu viņam kļuva skaidrs, ka beigas būs bēdīgas. Pilsētiņa bija tik maza, un viņa māsīca te svešiniece, viņš nevarēja visur viņu pavadīt, vajadzēja lāgiem šķirties un retumis — protams, tikai ļoti reti — pusdienot atsevišķi. Ceļojošajam tirgonim laikam gan bija pašam savas domas par šo brālēnu un māsīcu. Pilsētiņa taču ir tik maza! Un viņa — nē, viņa to nespēja saprast! Vai pilsētiņa pa šo laiku nav pārvērtusies, kļuvusi vēl mazāka? Nē, mīļais draugs, tu pats esi pa šo laiku pārvērties!