Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

Taču putnu te nav.

Dīvaini, bet te nav neviena putna. Klusajos vakaros, saulei rietot, kanālā spīguļo spoguļgluds ūdens, dziļš un nekustīgs. Virs tā lidinās odi un naktstauriņi, atainojas krastmalas koki, bet šais kokos neredz neviena putna.

Varbūt tur vainīga upes šalkoņa, kas pārmāc visas citas skaņas, un putniem nepatīk, ka tie nedzird paši savu dziesmu. Un tā nu iznāk, ka vienīgie spārnaiņi te ir odi un mušas. Dievs vien zina, kāpēc pat žagatām un vārnām netīk šī pilsētiņa.

Ikvienas mazpilsētas iedzīvotājiem katru dienu gadās kāds iegansts, lai satiktos; lielā pilsētā šim nolūkam noder promenāde, bet Rietumpiekrastes pilsētās — pasta tvaikonis. Tur nemaz nav iespējams neierasties piestātnē, kad pienāk pasta tvaikonis.

Taču šajā mazajā pilsētiņā, kas atrodas trīs jūdzes attālu no jūras, turklāt to no visām pusēm ieskauj kalni, ir upe. Vai ūdens līmenis šonakt cēlies vai krities? Vai baļķu sastrēgumu līdz vakaram izdosies likvidēt? Tas viss mūs ļoti interesē. Taisnība, šeit vēl ir dzelzceļa atzarojums, bet kur tas der, ja tepat izbeidzas un vagoni iesprūst kā korķi pudeles kaklā. Un šie vagoniņi! No ārienes tīri glīti, bet cilvēkiem kauns tajos braukt, jo tie ir vecmodīgi un sagrabējuši, tajos pat nevar apsēsties, nenoņemot cepuri.

Jā, te ir arī tirgus, baznīca, skola un pasts. Un vēl kokzāģētava un kokapdares fabrika. Un apbrīnojami daudz veikaliņu.

Cik bagāta pilsētiņa! Es te esmu svešinieks, tāds esmu visur, tomēr bez upes varu uzskaitīt vēl daudz ko. Vai pilsētiņa kādreiz bijusi lielāka nekā patlaban? Nē, nekad, jau divarpus gadsimtu tā ir tikai mazpilsēta. Toties senāk te starp sīkajiem ļautiņiem dzīvojis kāds dižvīrs, vietējais valdonis, tas braucis karietē ar sulaiņiem uz kāpšļiem, — bet tagad mēs te visi esam vienādi. Tomēr tas nebūt nenozīmē, ka mēs esam vienādi ar inženieri Lasenu, koku pludināšanas uzraugu, kurš var atļauties īrēt viesnīcā divistabu numuru.

Man nav nekā, ko darīt, tāpēc nododos pārdomām.

Te ir viens liels nams, aptuveni divsimt gadu vecs, to cēlis Ole Olsens Ture.

Nams tiešām ir milzīgs, tam ir divi stāvi, un tas aizņem veselu kvartālu; tagad to izlieto par noliktavu. Toreiz, kad namu cēla, te vēl bija daudzi koki resniem stumbriem, cietiem kā dzelzs, tajos pat cirvi nevarēja iecirst. Un šai namā ir zāles un kambari kā īstā pilī. Te valdījis Ture, dižākais no dižākajiem.

Laiki mainījās, mājas cēla ne tikai lielas, tās vairs nebija vienīgi patvērums no lietus un aukstuma, bet priecēja arī acis. Upes viņā krastā ir veca ēka ar ampīra stilā celtu verandu, ko rotā kolonnas un frontons. Ēkas arhitektūra gan nav nevainojama, tomēr ēka izskatās skaista un slejas kā balts templis pret zaļajiem kalniem. Manu uzmanību saista vēl viena māja. Tā atrodas pie tirgus laukuma.

Divviru parādes durvis rotā senlaicīgas aplodas un rokoko stila spogulis Luija XVI stilā. Pie durvīm ir plāksnīte ar arābu cipariem rakstītu gadskaitli — 1795. Lūk, kad šeit sākušās pārmaiņas! Tātad šajā mazpilsētiņā dzīvojuši cilvēki, kas bez telegrāfa un tvaika mašīnām spējuši sekot laika garam.

Pēc tam šeit sāka celt mājas, lai būtu patvērums pret sniegu un lietu, nevis aiz kādiem citiem nolūkiem. Tās nebija nedz lielas, nedz glītas. Cēlējiem rūpēja vienīgi tas, lai pēc šveiciešu parauga sagādātu pajumti sievai un bērniem. Un no šīs nenozīmīgās Alpu tautas, kas visā savā vēsturē nekā izcila nav radījusi, mēs iemācījāmies noniecināt sava mitekļa ārējo izskatu, tiklīdz to noniecināja klaidoņi tūristi. Kam vajadzīgs baltas, templim līdzīgas mājas skaistums? Nevienam no tā nedz silts, nedz auksts, ja šāda māja tik jauki balto pret zaļajiem kalniem. Un kam vajadzīgs pārlieku lielais nams, kas saglabājies no Oles Olsena Tures laikiem? Tajā taču varētu izbūvēt divdesmit dzīvokļu!

Mēs esam slīdējuši zemāk un zemāk. Toties kurpnieki priecājas — nevis tāpēc, ka mēs esam vienādi lieli, bet tāpēc, ka esam vienādi mazi. Tā nu tas ir!

Pa garo tiltu ir labi staigāt, tas ir līdzens kā grīda, jā, pa to bez bažām var pastaigāties pat jaunas dāmas. No tilta paveras skats uz visām pusēm, tas ir lielisks novērošanas punkts dīkdieņiem.

No augšas līdz mums, plostniekiem, kas likvidē baļķu sastrēgumu, atskan saucieni. Taču no augšteces peld šurp aizvien jauni baļķi, un sastrēgums top lielāks un lielāks, dažkārt vienā vietā sablīvējas pāri par simt baļķu. Ja veicas labi, plostnieki drīz likvidē sastrēgumu. Bet, ja neveicas, tad baļķi var aizraut nelaimīgo plostnieku līdz ūdenskritumam un tur viņš aiziet bojā.

Desmit vīru ar ķekšiem atbrīvo sastrēgušos baļķus, visi ne vienreiz vien iekrituši ūdenī, tāpēc izmirkuši līdz ādai. Priekšstrādnieks norāda, kurš baļķis jāatbrīvo vispirms, bet lāgiem mēs no tilta samanām, ka tur lejā nav vienprātības. Šajā troksnī mēs nekā nevaram sadzirdēt, taču redzam, ka vispirms tiek atbrīvots pavisam cits baļķis, jo kāds pieredzējis pludinātājs devis savu norādījumu. Es, kas saprotu viņa izrunu, it kā dzirdu, ka viņš pikti un noteikti saka: «Vispirms jāatbrīvo to tur!»

Desmit acu pāru pievēršas jaunajam baļķim un seko tā ceļam citu baļķu jūklī; ja viņi vienojas, tad baļķī iecērtas desmit ķekšu. Tādos mirkļos ar ķekšiem apspraudītie baļķi atgādina arfu ar saspringtām stīgām, no desmit mutēm atskan vienots sauciens:

«Heisā!» Visi reizē velk, un baļķis tikko manāmi izkustas. Jauns vilciens un kliedziens, baļķis vēl mazliet paslīd uz priekšu. Šķiet, ka desmit skudras nopūlas ap vienu zariņu. Beidzot baļķis aizpeld lejup pa straumi.

Taču gadās baļķis, kuru it nemaz nevar izkustināt, bet atbrīvot vajag tieši to. Tad plostnieki apstājas tam apkārt un ietriec tajā savus ķekšus. Citi grūž, un citi velk. Ja baļķis ir sauss, to saslapē, lai tas labāk slīdētu. Tagad ķekši vairs neslejas stingrā kārtībā kā arfas stīgas, tagad tie krustojas kā zirnekļa tīmekļi.

Reizēm augu dienu atskan šie saucieni, tie apklust tikai pusdienas laikā. Jā, reizēm tie skan pat vairākas dienas. Pēc tam mūsu dzirde uztver citas skaņas — cirvja klaudzienus. Kāds sasodīts baļķis tā iesprūdis, ka to nekādi nevar izkustināt, un, lai likvidētu sastrēgumu, šis baļķis jāsacērt. Jācērt nav ilgi, citu baļķu spiediens drīz salauž iespītīgo baļķi kā skaliņu, un viss milzīgais haoss sakustas. Šādā brīdī plostnieki pārtrauc darbu un vērīgi raugās, kas notiek: ja sāk kustēties tā sastrēguma daļa, kur viņi stāv, tad viņiem kaķa veiklumā jālec uz drošāku vietu. Šāds darbs ik dienu, ik stundu prasa ārkārtīgi lielu spraigumu, dzīvība un nāve ir paša plostnieka rokās.

Taču šī pilsēta, lai arī dzīva, tomēr ir mirusi.

Šāda mirusi pilsēta ir tik nožēlojama, jo cenšas pierādīt, ka ir vēl dzīva. Tāda ir Brige, tādas ir daudzas pilsētas gan Holandē, gan Dienvidvācijā, gan Ziemeļfrancijā, gan Austrumos. Stāvot šādas pilsētas galvenajā laukumā, tu, cilvēks, pats sev saki:

«Rau, kādreiz šī pilsēta bijusi dzīva, es joprojām satieku cilvēkus uz ielām!»

Lūk, kas ir dīvaini, — mūsu pilsēta ir aizmirsta, to ieslēdz kalni, tomēr arī te ir savas skaistules un godkārīgi vīrieši kā visās citās pilsētās. Tikai dzīve te ir tik ērmota — cilvēki ar saliektiem pirkstiem, peles acīm un ūdenskrituma šalkoņas aizkurlušām ausīm. Viršos rāpo vabole, ceļā tai pagadās viens otrs dzeltens zāles stiebriņš, vabolei tie šķiet milzu koki. Divi vietējie tirgoņi iet pāri tiltam, viņi, bez šaubām, dodas uz pastu. Viņi nosprieduši kopā nopirkt veselu loksni pastmarku, lai dabūtu atlaidi. Ak, šie pilsētiņas tirgoņi!