Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

Ik dienas viņi savu veikalu skatlogos izliek gatavus apģērbus, audumus un citas preces. Taču es reti redzu kādu pircēju atveram viņu veikalu durvis. «Gan jau atnāks kāds zemnieks no ielejas,» es sākumā nodomāju. Un nebiju maldījies, šodien tiešām redzēju zemnieku, ai, cik tas bija jautrs un pārsteidzošs skats!

Viņš bija ģērbies kā tautas pasakās — īsā kamzolī ar sudraba pogām, pelēkās biksēs ar melnu ādas apšuvumu. Viņš sēdēja mazos ratos, kurus vilka mazs zirģelis, bet ratos stāvēja maza sarkanbrūna gotele, ko droši vien veda pie miesnieka. Visi trīs dzīvie radījumi — cilvēks, zirgs un govs — bija tik mazi un veci, it kā rūķi būtu iznākuši no pazemes pastaigāties starp cilvēkiem, un es nebrīnītos, ja viņi tūdaļ izgaistu manu acu priekšā. Piepeši gotiņa rateļos gari iemāvās. Pat šī skaņa likās nākam no citas pasaules.

Pēc pāris stundām es redzēju šo zemnieku jau bez zirga un bez govs. Viņš iegāja veikalā iepirkties. Es gāju viņam līdzi pie seglinieka un pie stiklinieka Vogta, kas tirgojās arī ar ādām. Šis daudzpusīgais komersants vispirms gribēja apkalpot mani, bet es aizbildinājos, ka vispirms vēlos apskatīt seglus un stiklu, turklāt man nav jāsteidzas. Tad Vogts pievērsās rūķim.

Viņi, kā izrādījās, bija veci paziņas.

— Nu, atkal esi mūsu pilsētā?

— Kā tad, kā tad!

Un viņi sāka runāt par laiku, vēju un ceļiem, par sievu un bērniem, kuriem klājoties tāpat kā jau parasti, par ražas izredzēm, par to, ka upe nedēļas laikā nokritusies veselu ceturtdaļu, par lopu cenām, par grūtajiem laikiem. Tad viņi paņēma ādu, taustīja, grozīja un novērtēja. Un, kad beidzot nogrieza vajadzīgo gabalu un nosvēra, tad rūķim tas likās pārāk smags. Svaru vajagot noapaļot, tās lotes neesot ko rēķināt! Viņi tielējās labu laiku, kā jau piederas. Un, kad beidzot vajadzēja maksāt, zemnieks izvilka īstu pasaku maku, piesardzīgi un uzmanīgi izņēma no tā šiliņu pēc šiliņa; vairākas reizes abi tos pārskaita, tad rūķis aiztaisa maku. Vairāk viņam neesot!

— Tev taču vēl ir sīknauda un arī papīra nauda!

— Papīra nauda? Nē, nē. To nedrīkst mainīt.

Atkal tielēšanās, garas runas, neviens negrib piekāpties, līdz beidzot darījums tiek noslēgts.

— Aplam dārgs gan tas ādas lēveris, — pircējs sūkstījās.

Bet pārdevējs atbildēja:

— Es taču tev ādu gandrīz par velti atdevu! Tikai atceries mani, kad citureiz iebrauksi pilsētā!

Jau vēlā pēcpusdienā es ieraudzīju rūķi atgriežamies mājās pēc saskares ar cilvēkiem. Gotele bija palikusi pie miesnieka. Tagad rati pilni ar saiņiem un maisiem, viņš pats tipina nopakaļ, un bikšu ādas apšuvums pie katra soļa salokās trijstūrī. Vai nu viņš ir aprobežots, vai arī domu pārbagāts, kā mēdz būt pēc iedzeršanas, jo nopirkto ādas sloksni gluži kā aproci ir aplicis ap roku.

Tātad pilsētā atkal ieplūdusi nauda, te bijis zemnieks un pārdevis govi, un par saņemtiem šiliņiem sapircies preces. Tas uzreiz jūtams it visur, to mana trīs vietējie advokāti, trīs vietējās avīzes arī to mana — naudas apgrozījums šodien palielinājies.

Pilsēta dzīvo no šādas neražīgas apgrozības.

Ik nedēļu avīzēs parādās sludinājumi, ka tiek pārdotas mājas, ik nedēļu arī vietējās pašvaldības iestādes publicē sarakstu par mājām, kas nozīmētas ūtrupei. Kā tad tā? Nu tā. Daudz māju maina īpašniekus. Lielās upes akmeņainā ieleja nespēj pabarot šo pilsētu, kas iemitinājusies tajā kā bezmaksas gultasvietā. Ar kādu nejauši pagadījušos govi nekas nav līdzēts. Tāpēc šie šveiciešu namiņi, šīs mājeles jāpārdod.

Ja Rietumu mazpilsētā kādam jāpārdod sava māja, tad tas ir liels notikums, vietējie iedzīvotāji sapulcējas uz tilta, sabāž degunus kopā un sačukstas. Te, mūsu mazajā, bezcerīgajā pilsētiņā, neviens ne acu nepamirkšķina, ja viena vai otra māja zaudē sākotnējo īpašnieku. Šoreiz mana kārta, nākamreiz — tava! Un neviens par to neuztraucas.

Inženieris Lasens ienāca manā istabā un teica: jāatnes čemodāns.

— Uzliec cepuri un nāc man līdzi uz staciju.

— Nē, to es nedarīšu, — es atbildēju.

— Nedarīsi?

— Nē. Viesnīcā ir nesējs. Es labprāt novēlu viņam nopelnīt.

Ar to pilnīgi pietika, jo inženieris bija ļoti jauns, viņš raudzījās uz mani un klusēja. Bet, tā kā viņš bija iecirtīgs, tad nepiekāpās, tikai mainīja toni:

— Es vēlētos, lai to izdari tieši tu, tev jau tāpēc gabals nenokritīs.

— Nu, tā ir pavisam cita valoda. Es iešu.

Es uzliku cepuri un biju gatavs gājējs. Viņš soļoja pa priekšu, es viņam sekoju.

Pēc desmit minūtēm pienāca vilciens. Tas sastāvēja no trim vagoniņiem, no pirmajiem izkāpa daži pasažieri, bet no pēdējā — kāda dāma. Inženieris piesteidzās un palīdzēja viņai izkāpt.

Es nepievērsu uzmanību tam, kas notiek. Dāmai seju aizklāja plīvurs, rokās viņai bija cimdi, viņa pasniedza inženierim dzeltenu vasaras mēteli. Dāma likās samulsusi, viņa klusi pateica tikai dažus vārdus, turpretī inženieris runāja brīvi un skaļi, pat lūdza, lai viņa paceļ plīvuru. Dāma arī kļuva drošāka un pacēla plīvuru.

— Vai tagad tu mani pazīsti? — viņa jautāja. Es uzreiz kļuvu uzmanīgs, tā bija Falkenberga kundzes balss. Es pagriezos un ieskatījos viņai sejā.

Ak, cik skumīgi ir novecot, justies dzīves atstumtam! Atskārtis, kas stāv manā priekšā, es spēju domāt tikai par sevi — par savu miesas graustu. Es centos turēties taisnāk, palocīties dziļāk. Man bija brūna mazgājamā samta blūze un bikses — šādu apģērbu strādnieki parasti nēsā dienvidos, tikai diemžēl tieši šodien tas nebija mugurā. Kā tas mani apbēdināja un nomāca! Kamēr tie abi stāvēja un runājās, es prātoju, kādēļ inženieris aicināja līdzi uz staciju tieši mani. Varbūt gribēja ietaupīt dzeramnaudu nesējam? Varbūt vēlējās padižoties, ka viņam pašam ir savs kalpotājs?

Varbūt gribēja kundzi iepriecināt, ka viņa te sastop paziņas? Šajā ziņā viņam nebija laimējies: mani ieraugot, kundze pat satrūkās, viņa taču bija cerējusi te paslēpties no paziņām. Es dzirdēju, ka inženieris teica: «Vai redzi, kas viņš tāds? Viņš nesīs tavu čemodānu, dod man bagāžas zīmi!» Bet es nesveicināju, es aizgriežos projām.

Vēlāk es jutos daudz pārāks par inženieri. Es domāju; «Ak, cik dusmīga tagad būs kundze par viņa netaktiskumu! Viņš paņēmis līdzi cilvēku, kas ēdis viņas maizi toreiz, kad viņai pašai bija sava māja. Bet šis cilvēks, izrādās, ir daudz smalkjūtīgāks, viņš novēršas un izliekas viņu nepazīstam. Nez kāpēc visas dāmas līp klāt šim subjektam ar resno dibenu.»

Pūlis uz perona izklīdis. Dzelzceļa kalpotāji novirza vagoniņus uz citām sliedēm un sāk formēt no tiem jaunu vilcienu. Tagad ap mums vairs nav neviena cilvēka.

Inženieris un kundze stāv un runājas. Kādēļ viņa atbraukusi? Kā lai es to zinu! Droši vien tas jaunais vējgrābslis pēc viņas noilgojies un atkal grib viņu iegūt. Varbūt viņa atbraukusi uz savu galvu, lai noskaidrotu attiecības? Laikam gan tas beigsies ar to, ka viņi saderināsies un apprecēsies. Hugo Lasena kungs neapšaubāmi ir bruņinieks un Falkenberga kundze — viņa iemīļota. Tagad rozes vien ziedēs viņas dzīves ceļā!

— Nē, tas nav iespējams! — inženieris smaidīdams izsaucas. — Ja tu negribi būt mana krustmāte, tad esi mana māsīca!

— Cst! — viņa inženieri apsauc. — Sūti projām šo cilvēku.

Tad pie manis pienāk inženieris ar bagāžas zīmi rokā un visai svarīgi pavēl — kā jau priekšnieks savam apakšniekam: