Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

Kad ap pusdienas laiku biju likvidējis pāris sīku sastrēgumu un atzīmējis kartē vienu lielu, es ieturēju maltīti un iedzēru upes ūdeni. Mazliet atpūties, es devos tālāk un nosoļoju līdz pat vakaram. Pievakarē nonācu pie liela sastrēguma, kur jau rosījās kāds cilvēks, kuru man vajadzēja sastapt. Es tūlīt negāju viņam klāt, bet vispirms nolūkoju viņu iztālēm. Šis cilvēks rīkojās ārkārtīgi piesardzīgi, acīmredzot baidījās par savu dzīvību, bet vēl vairāk baidījās saslapināt kājas. Labu laiciņu es par viņu uzjautrinājos. Tikko viņam draudēja briesmas aizpeldēt uz atsvabināta baļķa, viņš jau laikus metās projām. Tad es piegāju tuvāk un pavēros viņā ciešāk — tas bija mans senais biedrs Grīnhusens.

Mans vecais draugs, pārinieks Skreijā, tas pats, ar kuru kopā es pirms sešiem gadiem mūrēju aku.

Tagad viņš bija te.

Mēs sasveicinājāmies, apsēdāmies uz baļķu sagrēdojuma un aprunājāmies, viens caur otru vaicājām un atbildējām. Tagad jau bija par vēlu darbu turpināt, mēs piecēlāmies un gājām gar krastmalu līdz tai vietai, kur Grīnhusens bija no baļķiem sev uzcēlis būdu. Mēs ielīdām tajā, iekūrām uguni, uzvārījām kafiju un ieturējām vakariņas. Tad atkal izlīdām ārā un, viršos atlaidusies, aizsmēķējām savas pīpes.

Grīnhusens bija novecojis, galīgi sakrities pa šiem gadiem tāpat kā es un vairs negribēja pat atcerēties mūsu trakulīgo jaunību, kad dejojām visu cauru nakti. Viņu toreiz dēvēja par rudo vilku. Jā, bet tagad viņš atgādināja nodzītu kleperi, pat smaidīt bija atradis. Būtu man līdzi dzeramais, varbūt viņš kļūtu priecīgāks, bet dzeramā nebija.

Jaunības gados Grīnhusens bija spīvs un iecirtīgs, bet tagad bija kļuvis truls un pieļāvīgs. Saki ko sacīdams, viņš tikai atbildēja: «Pilnīgi iespējams,» — vai: «Jā, tev taisnība.» Tā viņš teica nevis tāpēc, ka man piekristu, bet tāpēc, ka dzīve bija aplauzusi viņam ragus. Jā, mūsu tikšanās nemaz nebija tik patīkama, dzīve mūs visus līdz ar gadiem padara rāmus.

— Diena aiziet pēc dienas, tāds rīts, tāds vakars, tikai es pats vairs neesmu tāds kā agrāk, — Grīnhusens stāstīja. Pēdējā laikā viņu mokot reimatisms, arī krūtīs šad tad iesāpoties, acīmredzot ar sirdi neesot vairs labi. Bet, kamēr inženieris Lasens dodot viņam darbu, iztikt varot, upi viņš tagad pazīstot no viena gala līdz otram un siltā laikā pārnakšņojot šajā būdiņā. Par apģērbu arī neesot liela bēda, tās pašas drēbes gan ziemu, gan vasaru. Pagājušajā gadā viņam uzsmaidījusi laime, Grīnhusens turpināja, viņš atradis noklīdušu aitu. Jā, nevis mežā, bet, lūk, tur. Un Grīnhusens parādīja ar pirkstu kaut kur uz upes augšteces pusi. Šā atraduma dēļ viņam visu ziemu pa svētdienām pusdienās bijusi svaiga gaļa. Viņam Amerikā vēl esot tuvinieki, precējušies bērni, kas tur iekārtojušies kā nu kurais, tikai viņam no tiem neesot nekāda labuma. Pirmajā laikā viņi sūtījuši nelielu pabalstu, bet tagad jau pagājuši turpat divi gadi, kopš nav saņemta ne rakstu rindiņa. Redz, kādas viņiem abiem ar sievu esot vecumdienas!

Grīnhusens nogrima domās.

No meža un no upes atskanēja nerimtīga šalkoņa. Te nebija nedz putnu, nedz zvēru, bet, pacēlis akmeni, es ieraudzīju zem tā kaut kādu dzīvību.

— Kā tu domā, no kā pārtiek visa šī sīkā radība? — es vaicāju.

— Kāda sīkā radība? — jautāja Grīnhusens. — Ā, šitie! Tās taču ir skudras.

— Nē, tās ir īpašas vabolītes, — es paskaidroju. — Ja šādu vabolīti noliek uz velēnas, bet virsū uzspiež akmeni, tā tik un tā paliek dzīva.

— Var jau būt! — Grīnhusens atbildēja, bet bija redzams, ka viņš manos vārdos lāgā neklausās.

Tad es turpināju klusībā risināt savu domu: «Bet, ja paliks zem akmens skudru, pēc laiciņa tur vairs nebūs nevienas vabolītes.»

Bet mežs šalc, un arī upe šalc, viena mūžība saskaņojusies ar otru mūžību. Taču vētra un negaiss liecina, ka abas mūžības sākušas karu.

— Jā, tā tas ir, — Grīnhusens beidzot ierunājas.

— Četrpadsmitajā augustā paliks divi gadi, kopš es saņēmu pēdējo vēstuli no Oleas, vēstulē bija arī smuka bildīte. Olea dzīvo Dakotā, tā izskatās pēc lepnā uzņēmuma, bet neko vairāk neesmu dabūjis zināt. Varbūt ar dieva palīgu viss vēl nokārtosies, — Grīnhusens teica un nožāvājās. — Jā, ko es vēl gribēju prasīt, — cik viņš tev dienā dos?

— Nezinu.

Taču Grīnhusens pavērās manī aizdomīgi, domādams, ka neesmu atklāts.

— Nu labi, labi, man jau vienalga. Tāpat vien paprasīju, — viņš noteica. Lai viņu nomierinātu, es sāku minēt:

— Divas trīs kronas droši vien dos.

— Tev jau dos, — viņš skaudīgi nosaka. — Bet man, rūdītam plostniekam, ne reizi divas kronas nav devis.

Taču viņš tūlīt nobijās, ka es to visu nepastāstu priekšniecībai, un tūlīt sāka cildināt inženieri Lasenu.

— Viņš man ir tikpat kā tēvs, jā, to es varu katram apgalvot.

Inženieris Lasens — Grīnhusenam tēvs! Likās smieklīgi dzirdēt šādus vārdus no vecā, bezzobainā Grīnhusena mutes. Ja es gribētu, tad no viņa varētu izdibināt daudz ko par inženieri Lasenu, bet es nekā netaujāju.

— Vai inženieris nelika man pateikt, lai es eju uz pilsētu? — Grīnhusens jautāja.

— Nē.

— Lāgiem viņš mani izsauc — ne jau darba dēļ, bet tāpat vien, lai aprunātos. Zelta cilvēks!

Tuvojās vakars. Grīnhusens atkal nožāvājās, ielīda savā būdā un likās gulēt.

No rīta mēs likvidējām sastrēgumu.

— Ejam tālāk uz augšu gar upi! — Grīnhusens uzsauca. Es viņam sekoju. Pēc stundas gājiena ieraudzījām kalnu ciemata mājas un arumus. Pēc dīvainas domu asociācijas es atcerējos Grīnhusena aitu.

— Vai te tu atradi savu aitu? — es vaicāju. Grīnhusens paskatījās uz mani.

— Te? Nē. Daudz tālāk. Pie pašas robežas, kur ir Truvatna.

— Vai tad Truvatna nav kaimiņu novadā?

— Vienalga, taču ļoti tālu.

Pēkšņi Grīnhusens nolēma tālāk iet viens pats. Viņš apstājās un pateicās par pavadonību.

— Es labprāt ieiešu tev līdzi tai sētā, — es iebildu. Bet izrādījās, ka Grīnhusens nemaz nedomā iegriezties šajā sētā, savu mūžu tur neesot bijis. Man atlika tikai doties atpakaļ uz pilsētu.

Es tā arī darīju un atgriezos pilsētā pa to pašu ceļu, pa kuru biju atnācis.

Šāds darbs mani neapmierināja, es to pat neuzskatīju par darbu. Jāstaigā tikai gar upmalu turp un atpakaļ un jāizjauc nelieli sastrēgumi. Pēc katra šāda gājiena es atgriezos atpakaļ pilsētiņā, kur biju noīrējis istabu. Man bija tikai viens paziņa —nesējs, kas vienlaikus bija arī izsūtāmais viesnīcā, kur dzīvoja inženieris Lasens; tas bija dūšīgs puisis ar bērna acīm un milzīgām dūrēm, viņš varēja izplest pirkstus vienpadsmit collu platumā. Bērnībā viņš esot kritis un stipri sasitis galvu, tāpēc nespējot gūt dzīvē panākumus, vienīgi derot smagu nastu nešanai. Ar viņu es lāgu lāgiem aprunājos, citādi man pilsētā nebija neviena, ar ko patērzēt.

Ak, šī mazā pilsētiņa!

Ja ūdens upē pacēlies, visā pilsētiņā dzirdama nerimtīga šalkoņa un pati pilsētiņa šķiet it kā sadalīta divās daļās. Cilvēki dzīvo koka mājelēs gan dienvidu, gan ziemeļu pusē no šās šalkoņas un kaut kā iztiek no dienas dienā. Neviens no daudzajiem bērniem, kas skrien pāri tiltam uz veikalu, nav noskrandis, visi liekas paēduši un piemīlīgi. Visjaukākās ir izstīdzējušās, garkājainās pusaudzes — tās ir tieviņas un līksmas, aizņemtas cita ar citu un savām meiteņu darīšanām. Brīžiem viņas apstājas tilta vidū, skatās lejā uz sastrēgušajiem baļķiem un uzmundrina plostniekus skaļiem saucieniem. Pēc tam skuķes laiž vaļā smieklus un piebiksta cita citai ar elkoni.