Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

Viņš nodrebēja, it kā būtu saņēmis pliķi, un teica:

— Ak no mātes? Tātad tā nemaz nav tik svarīga?

— Nē, redzi nu! Tomēr ir diezgan svarīga, bet... Viņš atslējās pret žogu un sāka risināt kādu domu.

— Ak tā, no tavas mātes. Vēstule no mātes mums visu izjauc. Vai zini, ko es domāju? Tu esi blēdījusies. Visu laiku esi mani vazājusi aiz deguna. Tagad man ataust gaisma.

Viņa gribēja taisnoties:

— Nē, tā ir svarīga vēstule. Māte taisās braukt šurp, grib mūs apciemot tuvākajā laikā. Es gaidīju šo vēstuli.

— Atzīsties, ka tu mani tikai mānīji, — viņš uzstāja.

— Tu liki, lai vēstuli ienes īstajā brīdī, kad mēs nodzēsām lampu. Tā tas ir. Tu gribēji mani tikai satraukt. Biji norīkojusi savu istabeni, lai mūs uzmana.

— Esi taču prātīgs! Ak, ir jau tik vēls, iesim!

— Varbūt es tiešām esmu pārāk daudz dzēris un tagad nevaru skaidri izteikt savas domas.

Vēstule joprojām nedeva viņam mieru, viņš runāja tikai par to.

— Bet no mātes vēstules tev taču nevajadzēja iztaisīt tādu noslēpumu? Tagad man viss ir skaidrs. Tu sacīji — mums jāšķiras. Varat iet, kundze, es jūs neaizturēšu.

Ar labu nakti, kundze! Saņemiet manu dēla novēlējumu!

Viņš palocījās un atkal izslējās, nicīgi smīnēdams.

— Dēla novēlējumu? Jā gan, es esmu veca... — Kundze izskatījās satraukta. — Tu esi tik jauns, Hugo, tas tiesa. Un tāpēc es tevi skūpstīju, ka tu esi tik jauns. Tava māte es nevarētu būt, bet tiešām esmu par tevi daudz, daudz vecāka. Ne jau gluži vecene, tu varētu par to pārliecināties, ja... Taču esmu vecāka par Elizabeti un visiem citiem. Bet ko es gribēju teikt? Jā, gluži vecene neesmu. Es nezinu, kā mani ietekmējuši gadi, bet par veceni vēl nav pārvērtuši. Vai tev tā neliekas? Ak, tu no tā visa neko nesaproti...

— Labi jau, labi, — viņš izvairīgi atbildēja. — Bet kāda ir tavu vārdu jēga? Jauna sieviete te veltīgi nonīkst, jo viņai nekā cita nav ko darīt kā sevi sargāt, turklāt viņa grib, lai arī pārējie rīkojas tāpat. Dievs mans liecinieks, tu man kaut ko apsolīji, bet tev šādi solījumi neko nenozīmē, tu tikai jauc man prātus, liec mani pie zemes ar saviem lielajiem baltajiem spārniem.

— Lielie baltie spārni... — viņa klusi atkārtoja.

— Jā, bet tev varētu būt lieli sarkani spārni. Ai, cik tu esi skaista, tomēr no tevis nav nekāda labuma...

— Nē, es esmu pārāk daudz dzērusi. Kāpēc no manis nav nekāda labuma? — Piepeši viņa satvēra jaunekli aiz rokas un pavilka viņu dažus soļus lejup pa kāpnītēm, es dzirdēju viņu sakām: — Kāpēc es uztraucos? Vai viņš tiešām domā, ka Elīzabete ir labāka par mani?

Viņi dodas uz lapeni. Te viņa pēkšņi attopas.

— Pag, uz kurieni mēs ejam? — viņa vaicā. — Ha-ha-hā, mēs abi esam prātu zaudējuši. Tu droši vien arī tā domā. Bet nē, es neesmu zaudējusi prātu, patiesību sakot, es reizēm zaudēju prātu. Durvis ir aizslēgtas, nāc, iesim no šejienes projām.

Kas tā par muļķīgu iedomu — aizslēgt durvis, kad mums jāiet tur iekšā! Aizdomu tirdīts, viņš atbildēja:

— Nu tu atkal melo. Tu labi zināji, ka durvis ir aizslēgtas.

— Kāpēc tu domā par mani tik slikti? Bet kāpēc viņš slēdz ciet durvis, it kā lapene piederētu viņam vienam? Jā, es zināju, ka durvis ir aizslēgtas, tāpēc es atvedu tevi šurp. Es neuzdrīkstos. Nē, Hugo, es negribu, tik tiešām negribu. Tu esi prātu zaudējis! Iesim atpakaļ.

Viņa atkal satvēra inženieri aiz rokas un gribēja vest projām. Viņi mazliet pastīvējās, viņš negribēja sekot. Tad viņš ar abām rokām strauji apskāva viņu un vairākas reizes noskūpstīja. Viņa aizvien vairāk padevās, starp skūpstiem teikdama aprautus vārdus:

— Nekad neesmu skūpstījusies ar svešu vīrieti, nekad! Zvēru pie dieva, tici man! Nekad neesmu skūpstījusies...

— Jā jau, jā, — viņš piebalsoja un soli pa solim vilka viņu uz lapeni.

Pie lapenes viņš uz mirkli palaida rokas vaļā, spēcīgi ar plecu atspiedās pret durvīm un tās atgrūda. Tad viņš atkal metās pie kundzes. Abi nebilda ne vārda.

Vēl durvīs viņa mēģināja pretoties un pieķērās pie stenderes.

— Nē, es viņam nekad neesmu bijusi neuzticīga, nē, nē, es negribu, es nekad, nekad...

Viņš pierāva viņu sev klāt, skūpstīja vienu minūti, divas minūtes alkaini un nepārtraukti, viņa arvien vairāk atliecās atpakaļ, roka noslīdēja gar durvju stenderi un atlaidās vaļā...

Man gar acīm sāka palot balta migla. Tagad viņi ir tur... Viņš viņu iegūst...

Viņa atdodas viņam...

Mani pārņēma nomācošs gurdenums un miers, jutos tik nelaimīgs un vientuļš. Jau bija vēls, manai sirdij iestājies vakars.

Pēkšņi caur baltajiem miglas vāliem ieraudzīju kādu lokanu stāvu — no ceriņkrūmiem iznira Ragnhilda. Viņa skrēja pāri pagalmam, izbāzusi laukā mēles galiņu.

Inženieris pienāca pie manis, padeva labrītu un lūdza mani salabot lapenes durvis.

— Vai tad atkal atlauztas?

— Jā, šonakt.

Bija agrs rīts, pulkstenis tikai puspieci, un mēs vēl nebijām aizgājuši uz tīrumu.

Inženiera acis bija šauras, bet tajās dega uguntiņas. Droši vien viņš visu nakti nebija gulējis. Viņš man nepaskaidroja, kāpēc durvis uzlauztas.

Ne jau viņa, bet kapteiņa Falkenberga dēļ es tūdaļ aizgāju uz lapeni un atkal salaboju durvis. Nebija nekādas steigas, kapteinim jābrauc tāls ceļš turp un atpakaļ.

Bet nu jau būs pagājusi gandrīz diennakts, kopš viņš izbrauca no mājām.

Inženieris man sekoja. Pats nesaprotu, kāpēc, bet inženieris atstāja uz mani labu iespaidu. Jā, tieši viņš šīs durvis bija šonakt salauzis, toties viņam netrūka dūšas uzņemties vainu, un tieši viņš — un neviens cits — lūdza mani, lai tās salaboju. Ak, tas tikai uzjundīja manu patmīlību, man glaimoja, ka viņš uz mani paļāvās. Tā tas patiesībā bija. Un tāpēc viņš atstāja uz mani tik labu iespaidu.

— Esmu koku pludināšanas uzraugs, — viņš teica. — Cik ilgi tu esi nodomājis te strādāt?

— Ne visai ilgi. Kamēr būs pabeigti pavasara darbi.

— Ja gribi, vari dabūt darbu pie manis.

Tas man būtu nepazīstams darbs, turklāt es nelabprāt sagājos ar plostniekiem un proletāriešiem, man labāk patika zemnieki un mežstrādnieki. Tomēr es pateicos inženierim par šādu piedāvājumu.

— Tu esi lāga vīrs, ka salaboji durvis. Redzi, man ievajadzējās šauteni, gribēju kaut ko nošaut. Tad iedomājos — kapteinis šauteni varbūt glabā te.

Es neatbildēju, man labāk patiktu, ja viņš nebūtu neko paskaidrojis.

— Tāpēc es lūdzu tevi, iekāms neesi aizgājis uz tīrumu, — viņš pabeidza.

Es salaboju atslēgu un piesitu durvju apmali, kas atkal bija atrauta. Pēkšņi mēs izdzirdējām, ka pārbrauc kapteinis Falkenbergs, un cauri krūmiem redzējām, ka viņš izjūdz zirgus un ieved tos stallī.

Inženieris it kā satrūkās, sāka taustīties pēc pulksteņa, izvilka to no kabatas, bet viņa acis bija kļuvušas tik apaļas un tukšas, ka viņš, protams, neko neredzēja. Piepeši viņš iesaucās:

— Ak dievs!... Pavisam aizmirsu... Un ātri iegāja dārzā.

«Tātad dūšas tomēr pietrūka,» es nodomāju.

Tūlīt pienāca kapteinis. Viņš bija bāls, neizgulējies un noputējis, bet pilnīgi skaidrā. Jau no tālienes viņš jautāja:

— Kā tu tiki iekšā?

Es klusēdams viņu sveicināju.

— Vai durvis atkal uzlauztas?

— Es tikai... es tikai atcerējos, ka vakar man pietrūka dažu naglu. Šodien es tās iesitu. Varat slēgt ciet, kapteiņa kungs.