Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

— Bet tad kundzei būtu skaidrs, ka visu laiku esmu stāvējusi aiz durvīm, —

Ragnhilda atbildēja. — Es metos prom no durvīm un lejā pa kāpnēm. Tad apgriezos un kāpu augšā smagiem soļiem, lai kundze tos dzirdētu. Tomēr durvis joprojām bija aizslēgtas, es pieklauvēju, un kundze atslēdza durvis. Bet inženieris viņai sekoja, satvēris viņas svārku stērbeli, gluži kā traks pēc viņas. «Neej projām, neej projām!» viņš tikai sauca, uz mani pat nepaskatīdamies. Kad es gāju ārā no istabas, kundze nāca man līdzi. Ak tu pasaulīt, ja es īstā brīdī nebūtu pieklauvējusi! Cik tur trūka, un mūsu kundze būtu pazudināta!

Gara, nemierīga nakts.

Kad mēs, kalpa puiši, nākamajā dienā pārnācām pusdienās, meitas sačukstējās, ka kungu starpā notikusi izskaidrošanās. Ragnhilda to skaidri zināja. Vakar vakarā kapteinis bija ievērojis gan vaļā palaistos matus, gan nodzēsto lampu; viņš smējies un apgalvojis sievai, ka atrisušie mati izskatoties apburoši. Kundze sākumā klusējusi un tad teikusi: «Jā, es reizēm atlaižu vaļā matus. Kas tev ko iebilst? Tie ir mani, nevis tavi mati.»

Nabadzīte, viņa neprata aizstāvēties, ja vajadzēja izskaidroties ar kapteini.

Tad atnākusi Elīzabete un iejaukusies viņu strīdā. Tā bija daudz atjautīgāka. Kad kundze teikusi: «Jā, mēs sēdējām istabā, bet jūs — ceriņkrūmos,» — Elīzabete dzēlīgi atcirtusi: «Lampu mēs gan nenodzēsām!» — «Liela muiža, ka mēs nodzēsām lampu, mēs taču tūdaļ gājām ārā.»

Es nodomāju: «Ak tu kungs, vajadzēja sacīt, ka nodzēsām lampu tāpēc, ka gājām ārā!»

Ar to ķilda būtu beigusies, bet kapteinis atļāvies aizrādīt, ka viņa sieva esot daudz vecāka par Elīzabeti. «Tev vienmēr vajadzētu staigāt vaļējiem matiem,» viņš piebildis, «tu izskatītos gandrīz kā meitene.» — «Jā, tiesa kas tiesa, tad man vajadzētu izskatīties jaunākai!» kundze atcirtusi. Bet, ieraudzījusi, ka Elīzabete novērsusies smejas, viņa sadusmojusies un teikusi, lai Elīzabete taisoties, ka tiekot.

Bet Elīzabete iespiedusi rokas sānos un sacījusi: «Kaptein, lieciet aizjūgt manus zirgus!» Kapteinis atbildējis: «Labi, es pats tevi aizvedīšu.»

Ragnhilda to visu dzirdējusi pati ar savām ausīm, jo stāvējusi turpat tuvumā.

Tātad viņi abi ir greizsirdīgi viens uz otru, viņa tāpēc, ka viņš sēdējis ceriņu saaudzē, bet kapteinis tālab, ka viņa palaidusi vaļā matus un nodzēsusi lampu.

Kad mēs iznācām no virtuves un gribējām doties pie miera, kapteinis, rosīdamies gar Elīzabetes karieti, man uzsauca:

— Es gan negribēju traucēt tavu atpūtu, — bet vai tu nevarētu salabot lapenes durvis?

— Labi, — es atbildēju.

Lapenes durvis bija salauztas kopš tā vakara, kad inženieris tās izgāza ar plecu, — bet kādēļ kapteinis tās tieši tagad grib salabot? Ja jau viņš aizbrauc līdzi Elīzabetei, tad viņam pašam lapenes nevajag. Varbūt viņš šo paslēptuvi grib noslēgt citiem, kamēr pats būs projām? Tas bija zīmīgs fakts.

Es paņēmu darbarīkus un gāju uz ceriņu saaudzi.

Pirmo reizi es redzēju lapeni no iekšpuses. Tā bija pavisam jauna. Pirms sešiem gadiem tādas lapenes te vēl nebija. Tā bija plaša telpa, pie sienām gleznas, bija pat modinātājs — tas gan negāja —, mīksti krēsli, galds, plats, atsperīgs dīvāns, pārvilkts ar sarkanu plīšu. Aizkari bija nolaisti. Vispirms es salaboju dakstiņu jumtu, ko biju sadauzījis, sviezdams pudeli, tad izņēmu atslēgu un sāku pārbaudīt; kad es ar to noņēmos, pienāca kapteinis. Viņš droši vien arī šodien bija iemetis vai arī nebija izgulējis vakarējo reibumu.

— Ielauzies te neviens nav, — viņš sacīja. — vai nu durvis atstātas vaļā un vējš tās dauzījis, vai arī kāds no viesiem tumsā uzgrūdies tām virsū. Daudz nemaz nevajag, lai tās izgāztu.

Bet durvis bija pamatīgi cietušas, atslēga salauzta un durvju aploda iekšpusē atsista.

— Rādi šurp! Te ieliec jaunu tapiņu un pievelc atsperi, — kapteinis sacīja, apskatīdams atslēgu. Tad viņš apsēdās uz krēsla.

Falkenberga kundze nokāpa pāris akmens pakāpienu līdz ceriņu saaudzei un sauca:

— Vai kapteinis ir te?

— Jā, — es atbildēju.

Viņa pienāca pie lapenes. Viņa izskatījās satraukta.

— Man ar tevi jāparunā. Tikai dažus vārdus, — viņa teica.

Kapteinis nepieceldamies atbildēja:

— Lūdzu. Vai apsēdīsies vai paliksi stāvam? Nē, neej prom! — viņš man skarbi uzsauca. — Man ļoti maz laika!

Bet to viņš, protams, teica tikai tādēļ, lai varētu paņemt līdzi slēdzeni.

— Es laikam... jā, droši vien sarunāju to, ko nevajag... — kundze iesāka.

Kapteinis klusēja.

Taču paciest šo klusēšanu kundze nevarēja, jo bija atnākusi, lai visu vērstu par labu, tāpēc nogrieza kā ar nazi:

— Galu galā tagad viss vienalga. Viņa pagriezās un grasījās iet projām.

— Bet tu, liekas, gribēji ar mani runāt? — kapteinis vaicāja.

— Nē, nav vērts. Es pārdomāju.

— Nu labi, — kapteinis noteica.

Un viņš pasmaidīja. Viņš bija piedzēries, turklāt par kaut ko sapīcis.

Bet kundze, iedama man garām, pagriezās un sacīja:

— Tev gan šodien nevajadzēja nekur braukt. Jau tā par mums tenko.

— Neklausies tenkās! — viņš atbildēja.

— Tālāk tā vairs nevar turpināties. Man kauns, ka tu to nesaproti, — kundze sacīja.

— Nu, kauns krīt uz mums abiem, — kapteinis izaicinoši teica un pārlaida acis pār sienu.

Es paņēmu slēdzeni un gāju ārā.

— Neej! Man nav laika gaidīt! — kapteinis uzsauca.

— Jā, jā, tev nav laika, tev jābrauc projām, — kundze teica. — Bet tev vajadzētu apdomāties. Es arī pēdējā laikā daudz ko esmu pārdomājusi, bet tu nekā neievēro, — kundze sūdzējās.

— Ko tu gribi ar to teikt? — viņš augstprātīgi vaicāja. — Ko es neievēroju? Vai to, ka tu vakaros uzjautrinies ar atrisušiem matiem un nodzēs lampu? Tu maldies, es to labi ievēroju.

— Man te kaut kas jāsakniedē, — es teicu un izskrēju laukā no lapenes.

Es paliku projām ilgāk, nekā vajadzēja, taču, kad atgriezos, kundze joprojām bija tepat. Saruna notika ļoti skaļi. Kundze teica:

— Bet vai tu saproti, ko es darīju? Es pūlējos izrādīt greizsirdību. To es darīju.

Kaut vai pret istabeni, nevis pret...

— Pret ko? — kapteinis vaicāja.

— Nē, nē, tu negribi mani saprast. Kā vēlies. Bet tad vaino pats sevi!

Tie bija kundzes beidzamie vārdi. Tie atdūrās kā bultas pret vairogu. Viņa aizgāja.

— Nu, vai salaboji? — viņš jautāja. Taču es jutu, ka viņa domas maldās citur, viņš tikai gribēja izrādīties vienaldzīgs. Pēc brītiņa viņš sāka žāvāties un teica:

— Jā, man priekšā tāls ceļš. Bet Nilss jau nevienu no strādniekiem nelaidīs.

Kad biju ielicis atslēgu un piesitis iekšējo durvju aplodu, darbs bija galā.

Kapteinis pārbaudīja durvis, iebāza slēdzeni kabatā, pateicās man par darbu un aizgāja.

Pēc tam viņš aizbrauca kopā ar Elīzabeti.

— Es drīz atgriezīšos! — viņš sacīja kapteinim Brālim un arī inženierim Lasenam, no abiem atvadīdamies. — Lai jums labi klājas! — viņš vēl iztālēm uzsauca.

Pienāca vakars. Kas tagad notiks? Notika daudz kas.

Kad mēs, kalpa puiši, ēdām vakariņas, kungi tikai vēl pusdienoja un ēdamistabā valdīja liela jautrība. Ragnhilda nesa iekšā paplātes ar ēdieniem un dzērieniem un apkalpoja viesus. Reiz viņa ienāca saimes istabā un smiedamās teica, ka šovakar arī kundze esot pilnā.