Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

Falkenberga kundzi es pirmo reizi redzēju tuvumā kādu pēcpusdienu, kad gāju laukā no virtuves. Viņa nāca pāri pagalmam slaida un kailu galvu. Es paklanījos, noņēmu cepuri un pavēros viņā — viņas seja izskatījās apbrīnojami jauna un nevainīga. Manu sveicienu viņa atņēma gluži vienaldzīgi un pagāja man garām.

Nekādā ziņā nebija domājams, ka starp kapteini un viņa sievu viss būtu beidzies.

Istabene Ragnhilda bija kundzes mīlule un uzticības persona. Viņa spiegoja kundzes labā, visu noklausījās, stāvēdama kāpnēs un aplūkodama savas rokas, un, kad viņa no pagalma nāca iekšā, tad vispirms paspēra divus trīs klusus solīšus gaitenī.

Ragnhilda bija skaista, izveicīga meitene spulgām acīm. Reiz vakarā es viņu noķēru tieši pie lapenes, kur viņa stāvēja, ostīdama ceriņus. Man pienākot, viņa satrūkās, brīdinādama pamāja uz lapenes pusi un, izbāzusi mēles galiņu, aizskrēja.

Kapteinis droši vien zināja Ragnhildas niķus un kādreiz — domāju, ka viņš bija piedzēries un par kaut ko noskaities, — visu klātienē teica:

— Tava Ragnhilda ir īsta intrigante. Es negribu, ka viņa paliek mūsu mājā.

Kundze atbildēja:

— Tas jau nenotiek pirmo reizi, ka tu ne par šo, ne par to gribi atlaist Ragnhildu.

Liec vērā, ka viņa ir visčaklākā kalpone.

— Varbūt savam amatam, — kapteinis atcirta.

Šī saruna manī modināja pārdomas. Vai tiešām kundze bija tik viltīga, ka turētu spiedzi tikai tādēļ, lai visiem pierādītu, ka uztraucas par kapteiņa izdarībām? Pasaules acīs kundze tad būtu cietēja, kas klusībā ilgojas pēc sava laulātā drauga, bet saņem tikai apvainojumus un pārestību. Un vai viņai šādā gadījumā nav pilnīgas tiesības atdarīt vīram tādā pašā veidā? Dievs vien to zina, varbūt tā tas arī bija.

Taču drīz izrādījās, ka esmu maldījies.

Pēc vienas dienas kapteinis mainīja taktiku. Viņš nekādi nevarēja izvairīties no Ragnhildas uzraudzības, kad klusā nostūrī sačukstējās ar Elīzabeti vai vakarā gribēja palikt ar viņu divatā lapenē. Viņš spēji apmeta kažoku uz otru pusi un sāka Ragnhildu cildināt. Tikai sieviete — pati Elīzabete varēja viņu uzvedināt uz šādu domu.

Mēs, kalpa puiši, sēdējām pie garā galda virtuvē, tur bija arī Falkenberga kundze un kalpones. Pēkšņi virtuvē ienāca kapteinis, turēdams rokās suku.

— Nobirstē mani pāris reižu, — viņš sacīja Ragnhildai.

Viņa paklausīja. Kad viņa bija beigusi, kapteinis viņai teica:

— Paldies, spulgacīt!

Kundze mazliet samulsa un tūdaļ aizsūtīja meiteni ar kādu uzdevumu uz istabaugšu. Kapteinis pavadīja viņu ar skatienu un noteica:

— Savu mūžu neesmu redzējis tik spožas acis!

Es pašķielēju uz kundzi. Viņas acis iedzalkstījās, viņa pietvīka un izgāja ārā. Taču durvīs viņa pagriezās, tagad viņas seja bija mazliet nobālusi. Viņa acīmredzot jau bija pieņēmusi kādu lēmumu. Pār plecu viņa sacīja vīram:

— Vai tik mūsu Ragnhildai acis nav pārāk spožas? Kapteinis izbrīnījās.

— Ej nu!

Un kundze mazliet iesmējās, pameta ar galvu uz mūsu pusi un paskaidroja:

— Jā, viņa pārlieku draudzējas ar puišiem. Virtuvē visi klusē.

— Tāpēc būs labāk, ja viņa no mums aizbrauks.

Tā bija neģēlīga izdoma, bet mēs neko nevarējām darīt, mēs sapratām, ka Falkenberga kundze apzināti melo. Kad iznācām ārā, Nilss pikti sacīja:

— Varbūt man iet atpakaļ un pateikt viņai dažus vārdus...

Tā kā tam nebija nekādas jēgas, es viņu atrunāju.

Pagāja pāris dienu. Kapteinis nelaida garām iespēju pateikt Ragnhildai kundzes klātienē parupjus glaimus.

— Ek, cik tev stingra miesa, — viņš sacīja.

Cik dīvainus vārdus tagad dzirdēja kapteiņa mājā! Sabrukums bija noticis pamazām, gadu pēc gada, sava tiesa vainas bija arī viesiem, iedzeršanai, vienaldzībai un bērnu trūkumam.

Vakarā pie manis ienāca Ragnhilda un teica, ka esot atlaista; kundze nekā neesot paskaidrojusi, tikai norādījusi uz mani.

Tas arī nebija godīgi. Kundze taču zināja, ka es te ilgi nepalikšu, kāpēc tieši mani padarīt par grēkāzi? Viņa gribēja par katru cenu atriebties vīram, citādi to nevarēja izskaidrot.

Starp citu, Ragnhilda jutās ļoti apbēdināta, pat raudāja, bet tad slaucīja acis. Pēc brītiņa viņa nomierinājās, uzzinājusi, ka es drīz aiziešu, ka kundze tad viņu droši vien ņems atpakaļ. Es gan biju pārliecināts, ka viņa to nedarīs.

Kapteinis un Elīzabetes kundze varēja svinēt uzvaru — uzmācīgā istabene bija padzīta uz laiku laikiem.

Cik maz es toreiz sapratu! Mana uztvere laikam vairs nebija tik asa. Turpmākie notikumi lika man savas domas mainīt — ak, cik gan grūti izprast cilvēkus!

Cik es sapratu, tad Falkenberga kundze tiešām bija greizsirdīga uz savu vīru, nevis izlikās, lai pati gūtu brīvu rīcību. Nepavisam arī ne! Taču viņa ne mirkli neticēja, ka vīrs metis acis uz kalponi. Tā bija tikai kara viltība, tagad viņa izmantoja visus līdzekļus. Viņa toreiz virtuvē neviļus bija pietvīkusi, jā gan, bet tas varēja būt aizvainojums par vīra nepiedienīgiem vārdiem, nekas vairāk. Tā nebija nekāda īsta greizsirdība.

Viņa gribēja pārliecināt vīru, ka ir greizsirdīga uz Ragnhildu. Tieši to viņa vēlējās. Viņas valoda bija skaidra. «Jā, es tiešām atkal esmu greizsirdīga, tu redzi, viss ir tāpat kā agrāk, es esmu tava!» Falkenberga kundze, kā izrādījās, bija labāka, nekā es domāju. Daudzajos gados abi laulātie draugi bija aizvien vairāk atsvešinājušies, vispirms aiz vienaldzības, tad aiz spīts, un tagad viņa gribēja spert pirmo soli un no jauna apliecināt savu mīlestību. Tā tas bija. Taču pret to, no kuras baiļojās visvairāk, viņa nekādā ziņā negribēja izrādīt greizsirdību — pret Elīzabeti, šo bīstamo draudzeni, kura bija daudz gadu jaunāka par viņu. Tā tas bija.

Bet kapteinis? Vai viņa sirdī kaut kas saviļņojās, kad viņš ieraudzīja savu sievu pietvīkstam? Varbūt. Iespējams, ka viņa galvā pazibēja kāda atmiņu drumsla, viegls izbrīns, prieks. Taču viņš neizrādīja nekādu satraukumu. Gadi viņa augstprātību un lepno spīvumu bija vērtuši vēl lielāku. Jā, tā tas likās.

Tad norisinājās tie notikumi, par kuriem es ieminējos jau iepriekš.

Falkenberga kundze ilgu laiku bija tēlojusi komēdiju ar savu vīru. Viņa bija izrādījusi tādu pašu vienaldzību kā vīrs un guvusi gandarījumu nejaušās aizraušanās ar kādu no daudzajiem viesiem. Tagad šie viesi cits pēc cita aizbrauca. Palika tikai tuklais kapteinis Brālis un dāma ar šalli. Arī inženieris Lasens vēl palika. «Paliec, cik ilgi vien vēlies, mans draugs,» laikam nodomāja kapteinis Falkenbergs. Viņš ne acu nepamirkšķināja, kad viņa sieva ar Lasenu bija uz «tu» un jau sauca inženieri par Hugo. «Hugo, Hugo!» viņa mēdza saukt, stāvot uz kāpnēm. Un kapteinis nevilcinoties viņu informēja: «Hugo aizgāja pastaigāties pa ceļu.»

Reiz es dzirdēju, ka kapteinis izsmējīgi sacīja, norādīdams uz ceriņu saaudzi:

«Troņmantnieks Hugo gaida tevi savā valstībā!» Redzēju, ka Falkenberga kundze satrūkās, mulsi iesmējās, lai slēptu apjukumu, un aizgāja pie inženiera.

Beidzot viņa bija izšķīlusi pirmo greizsirdības dzirksteli. Viņai gribējās izšķilt vēl dažas. Tas notika svētdienā.

Todien Falkenberga kundze bija neparasti rosīga, viņa pateica man dažus laipnus vārdus un uzslavēja mūs abus ar Nilsu par čaklumu un izveicību.

— Es šodien aizsūtīju Larsu uz pastu, — viņa sacīja. — Viņš atvedīs vēstuli, kuru es sen jau gaidu. Vai tu nevari man izdarīt pakalpojumu un aiziet pie Larsa pēc šās vēstules? Es priecīgi atbildēju «jā».