Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

Nakti es nebiju gulējis un arī dienā nedabūju atpūsties. Pēdējie notikumi bija mani ietekmējuši un laupījuši man mieru. Tāpēc, paēdis vakariņas, es aizgāju uz mežu, lai kādu laiciņu būtu viens. Es tur nosēdēju labi ilgi.

No savas vietas labi redzēju mājas. Kapteinis tagad bija aizbraucis, kalpi devušies pie miera, arī stallī un kūtī viss klusu. Tuklais kapteinis Brālis ar savu dāmu tūlīt pēc pusdienām kaut kur pazuda. Viņš bija varen iededzies pret šo dāmu, par spīti savam vecumam un tuklumam, taču arī viņa vairs nebija nekāda jaunā. Tātad Falkenberga kundze un jaunais inženieris šovakar bija vieni paši, tikai — kur?

Labi, lai tā būtu.

Es, žāvādamies un vakara dzestrumā saldams, devos atpakaļ un iegāju savā istabā. Pēc brītiņa ienāca Ragnhilda un lūdza, lai es neliekos gulēt un vajadzības gadījuma viņai izpalīdzot. Viņai vienai šovakar esot baismi, kungi darot, kas ienākot prātā, piedzērušies staigājot apakšveļā pa visām istabām. Vai tad kundze arī esot piedzērusies? Jā, arī viņa! Vai kundze arī staigājot apakšveļa? Nē, bet kapteinis Brālis, un kundze viņam uzsaucot: «Bravo!» Un arī inženieris staigājot izģērbies.

Viņi visi esot pavisam traki. Nupat Ragnhilda ienesusi viņiem vēl divas pudeles vīna, kaut gan viņi jau esot galīgi piesūkušies.

— Iesim paklausīties! — Ragnhilda vedināja. — Tagad viņi uzkāpuši kundzes istabā.

— Nē, es gribu doties pie miera, — es atbildēju. — Un arī tev ieteiktu darīt to pašu.

— Bet viņi jau kuru katru brīdi var piezvanīt!

— Lai zvana!

Tad Ragnhilda atzinās, ka pats kapteinis viņu lūdzis palikt nakti augšā, — varbūt kundzei kaut ko ievajagas. Šī atzīšanas visu uzreiz nostādīja citā gaismā. Tātad kapteinis par kaut ko baidījās un bija norīkojis Ragnhildu sardzē. Es atkal apģērbos un gāju viņai līdzi uz kungu māju.

Mēs apstājāmies otrā stāva gaitenī un dzirdējām, ka kundzes istabā valda liela jautrība. Taču kundze runāja skaidrā balsī un nelikās apreibusi. — Nu, viņa var daudz turēt! — Ragnhilda neatlaidās.

Es labprāt uz mirkli vēlētos redzēt kundzi.

Mēs iegājām virtuvē un apsēdāmies. Bet man nebija miera, es paņēmu no sienas lampu un lūdzu Ragnhildu man sekot. Mēs atkal uzkāpām otrā stāvā.

— Palūdz, lai kundze iznāk ārā, — es teicu.

— Kāpēc?

— Man viņai kaut kas jāsaka. Ragnhilda pieklauvēja un iegāja iekšā.

Tikai tagad, pašā pēdējā mirklī, es sāku gudrot, ko lai īsti kundzei saku. Varbūt paraudzīties viņai sejā un teikt, ka kapteinis mani lūdzis viņai nodot sveicienu? Nē, ar to vien nepietika. Varbūt sacīt, ka kapteinis bija spiests pats aizvest Elīzabeti, jo Nilss negribēja atbrīvot nevienu no mums?

Sekundes dažreiz mēdz būt ļoti garas, bet domas uzplaiksni zibens ātrumā. Man atlika laika atmest šos divus plānus un izgudrot trešo, iekams iznāca kundze. Taču šis trešais plāns nebija labāks par abiem pirmajiem.

Kundze pārsteigta vaicāja:

— Ko, tu gribi?

Pienāca arī Ragnhilda un jautājoši lūkojās manī. Es pagriezu lampu tā, lai gaisma kristu kundzei sejā, un sacīju:

— Piedodiet, ka tik vēlu jūs traucēju. Es rīt agri iešu uz pastu, varbūt kundzei ir kāda vēstule, ko aiznest?

— Vēstule? Nē, — viņa teica un papurināja galvu. Viņa bija izklaidīga, taču nelikās apreibusi. Bet varbūt viņa tikai prata valdīt pār sevi.

— Nē, nekādas vēstules man nav, — viņa atkārtoja un grasījās iet istabā.

— Tad, lūdzu, piedodiet, — es atkārtoju.

— Vai kapteinis tev lika iet uz pastu? — viņa jautāja.

— Nē, man pašam ir vajadzība.

Tad viņa iegāja istabā. Durvīs viņa sadusmota sacīja saviem viesiem:

— Kārtējais iegansts!

Mēs atkal devāmies lejā. Es tomēr biju redzējis kundzi.

Bet tāpēc vajadzēja nokļūt tik nožēlojamā stāvoklī! Nelīdzēja arī tas, ka Ragnhilda izpļāpājās, tieši otrādi, es pavisam sadugu. Šī jaukā meiča, protams, bija mani piemānījusi, kapteinis nemaz nebija nolicis viņu sardzē. Viņa paskaidroja, ka esmu viņu pārpratis, bet manas aizdomas kļuva vēl lielākas. Ragnhilda bija spiegojusi pati uz savu roku, aiz patikas pret šādu nodarbošanos.

Es aizgāju uz savu istabu. Ko tad es ar savu nepieklājīgo uzmācību biju panācis?

Kundze to nosauca par kārtējo ieganstu, tātad bija mani izpratusi. Es dziļā nožēlā sev apsolījos, ka, sākot ar šodienu, te ne par ko vairs neinteresēšos.

Tad ar visām drēbēm iemetos gultā.

Logs bija vaļā, un pēc kāda laika es dzirdēju, ka Falkenberga kundze iznākusi ārā un kaut ko skaļi runā. Ar viņu kopā ir inženieris un lāgu lāgiem kaut ko īsi atbild.

Kundze jūsmo par skaisto laiku, par silto vakaru, ārā esot tik jauki, nesalīdzināmi jaukāk nekā istabās.

Tagad viņas balss vairs neskanēja tik dzidri.

Es pieskrēju pie loga un redzēju, ka viņi abi stāv pie akmens kāpnēm, kas ved uz ceriņu saaudzi. Likās, inženierim bija kaut kas uz sirds, ko viņš iepriekš nebija spējis izteikt. «Uzklausiet jel mani!» viņš teica. Jā, nu sekoja īsi un satraukti vārdi, uz kuriem viņš saņēma atbildi, jā, saņēma atlīdzinājumu. Inženieris runāja ar kundzi, kā runā ar kurlu cilvēku, jo viņa tik ilgi bijusi kurla pret viņa lūgumiem; viņi stāvēja pie akmens pakāpieniem un bija aizmirsuši visu uz pasaules. Lai jau klausās, lai skatās — šī nakts piederēja viņiem, tie bija viņu vārdi, pavasaris iemeta viņus vienu otra skaujās. Viņš bij iededzies, ikviena viņa kustība viņu vēl vairāk iekvēlināja, viņš bija gatavs jebkuru brīdi pakļaut viņu sev. Un, tā kā viņa dziņas alka piepildījuma, viņā pamodās brutāls spēks.

— Esmu centies tevi ilgi pierunāt, — viņš, elpai aizraujoties, sacīja. — Vakar tu gandrīz piekriti, bet šodien atkal esi kurla pret maniem lūgumiem. Tā vien liekas — tu un Brālis, un krustmāmiņa gribat nodoties nevainīgām izpriecām, bet mani izmantot kā štāba leitnantu, kas pakavē dāmām laiku. Taču neceriet, no tā nekas neiznāks! Tu te esi manā priekšā kā aizliegtu augļu pilns dārzs, ko iežogo augsta sēta ar slēgtiem vārtiem, — bet vai zini, ko es ar tiem tūlīt darīšu?

— Ko tad tu darīsi? Hugo, tu esi daudz dzēris, tu esi pārāk jauns. Mēs abi esam pārāk daudz dzēruši, — viņa sacīja.

— Bet tu ar mani dzen nelietīgu rotaļu, tu sūti cilvēku pēc vēstules, kuru gaidīt gaidi, bet tai pašā laikā tev pietiek viltības modināt manī cerību — apsolīt man...

— Es tā nekad vairs nedarīšu.

— Nekad tā nedarīsi? — viņš atsāka. — Ko tu ar to gribi teikt? Esmu redzējis, kā tu tiecies pretī kādam vīrietim — man pašam, tiecies pretī, izbāzusi mēles galiņu...

Tu mani skūpstīji, ak! Labāk ciet klusu un nesaki, ka tā nekad vairs nedarīsi, tas jau ir izdarīts! Es to vēl tagad sajūtu, tas bija tik bezgala jauki, un pateicos tev, ka tu to darīji. Bet tu joprojām esi paslēpusi šo vēstuli uz krūtīm. Parādi man to!

— Cik tu esi uzstājīgs, Hugo! Nē, ir jau vēls, tagad mums jāšķiras.

— Vai tu rādīsi man vēstuli vai ne?

— Kādēļ gan? Nē.

Viņš sakustējās, it kā grasīdamies lietot varu, bet tad apdomājās un caur zobiem noteica:

— Ko? Nerādīsi? Tu nudien esi... man pat negribas izteikt to vārdu... nekrietna sieviete, varbūt vēl sliktāka...

— Hugo!

— Jā, varbūt vēl sliktāka...

— Tu katrā ziņā gribi redzēt vēstuli? Te tā ir! — Viņa iebāza roku zem blūzes un izvilka vēstuli, vicināja to gaisā, lai viņš redz, cik tā nevainīga. — Vēstule ir no manas mātes. Re, viņas paraksts! Lūk, te!