Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

Ak es aitasgalva! Nekā labāka nespēju izdomāt, tagad viņš tūlīt visu sapratīs.

Viņš brīdi pastāvēja un, acis piemiedzis, raudzījās uz durvīm, viņam, protams, radās aizdomas. Tad viņš iebāza slēdzeni caurumā, aizslēdza durvis un aizgāja. Ko citu viņš būtu darījis?

Visi viesi aizbraukuši: gan tuklais kapteinis Brālis, gan dāma ar šalli, gan inženieris Lasens. Un kapteinis Falkenbergs arī beidzot dosies uz apmācībām. Es domāju: «Viņš droši vien aizbildinājies ar ļoti svarīgu iemeslu, lai dabūtu atvaļinājumu, citādi viņam jau sen vajadzētu būt nometnē.»

Mēs, kalpa puiši, pēdējās dienās krietni rāvāmies pa tīrumu, nodzīdami gan sevi, gan zirgus, bet tā gribēja Nilss, un tam bija arī sava jēga: viņš centās iegūt laiku vēl citiem darbiem.

Kādu dienu viņš man lika nogrābt pagalmu un visu glīti nokopt ap ēkām. Tur tika patērēts viss ietaupītais laiks, toties saimniecība tagad izskatījās pavisam citāda. Nilss gribēja kapteini pirms aizbraukšanas mazliet uzmundrināt. Vēlāk es no laba prāta piesitu vienu otru žoga latiņu un salaboju izļodzījušās šķūņa durvis. Beidzot es pat sāku likt jaunas jumta spāres siena šķūnim.

— Kurp tu dosies no šejienes? — kapteinis man reiz vaicāja.

— Lāgā vēl nezinu. Tāpat vien paklaiņošu.

— Arī šeit tev būtu ko darīt, darba man atliku likām.

— Kapteinis varbūt domā krāsot māju?

— Jā, arī to. Nē, pagaidām ne. Nokrāsot visas šīs ēkas maksās bargu naudu. Taču man padomā kaut kas cits. Vai kokus cirst tu proti?

Viņš tātad izlikās, it kā mani nepazītu no tās reizes, kad es strādāju viņa mežā. Bet vai tad viņam vairs ir koki, ko cirst?

— Jā, meža darbus protu. Kur tad kapteinis šogad gribētu cirst kokus?

— Visur. Vienalga, kur. Vēl jau atradīsies.

— Nu labi.

Un tā es ieliku jaunas spāres un, kad biju šo darbu beidzis, noņēmu karoga kārti un piestiprināju tai auklu un bumbu. Nu jau Evrebē izskatījās daudz kārtīgāk, un Nilss pat sacīja, ka viņam ap sirdi kļuvis vieglāk. Es pierunāju viņu aiziet pie kapteiņa un aizlikt kādu vārdu par ēku krāsošanu, bet kapteinis tikai raizīgi palūkojies uz viņu un teicis:

— Nu jā, bet ar krāsošanu vien tālu netiksi. Rudenī redzēsim, kāda būs raža, šogad daudz iesējām.

Bet, kad es nokasīju no karoga kārts veco krāsu, pieliku jaunu auklu un galā bumbu, pat kapteinis jutās neveikli un pa telegrāfu pasūtīja krāsu. Nebija jau nekāda steiga, viņš taču varēja aizrakstīt vēstuli.

Pēc divām dienām pienāca krāsa, bet to nolika sāņus. Mums vēl bija jāveic daudzi pavasara darbi.

Tagad mēs izmantojām kapteiņa abus izbraucamos zirgus gan pie ecēšām, gan sējmašīnām. Un, kad bija jāstāda kartupeļi, Nilss pieprasīja visas sētas kalpones.

Kapteinis visam piekrita un pēc tam aizbrauca uz nometni. Mēs palikām vieni.

Pirms aizbraukšanas abu laulāto draugu starpā notika vēl viena izskaidrošanās.

Visi saimes ļaudis saprata, ka kungam ar kundzi nav saskaņas, bet visus sīkumus par to izklāstīja Ragnhilda un lopu meita. Tīrumi sazēla, pļavās zāle ik dienas kļuva kuplāka, pavasaris iepriecēja mūs ar siltu, bagātīgu lietu. Taču kapteiņa sētā nebija miera. Kundze staigāja apkārt gan saraudātām acīm, gan bija pārspīlēti līksma, it kā mezdama izaicinājumu it visiem. Atbrauca viņas māte, klusa, piemīlīga dāma bālu peles seju un brillēm, bet nepalika ilgi, tikai dažas dienas, tad atkal aizbrauca atpakaļ uz Kristiansandu, kur viņa dzīvoja. Viņa atrunājās, ka nepanesot šejienes gaisu.

Un tad notika galīgā izskaidrošanās, pēdējā niknā sadursme, kas ilga vairāk nekā stundu. Ragnhilda par to visu mums vēlāk pastāstīja. Nedz kapteinis, nedz viņa sieva nebija pacēluši balsi, taču vārdi bijuši pārdomāti un noteikti: abi savā sarūgtinājumā bija vienojušies iet katrs savu ceļu.

— Ko tu runā! — mēs virtuvē visi izsaucāmies un sasitām plaukstas.

Ragnhilda tūlīt pieņēma augstprātīgu stāju un sāka stāstīt dažādās balsīs:

— «Ar tavu ziņu atkal bija izlauztas lapenes durvis?» kapteinis jautā, — «Jā,» kundze atbild. — «Un kas vēl notika?» viņš vaicā. — «Tas bija viss!» kundze atbild.

Tad kapteinis pasmaida un saka: «Tava atbilde ir tik noteikta, ka uzreiz viss skaidrs!»

Kundze klusē. «Ar ko šis kucēns tevi iekārdināja? Vairāk nopelnu viņam nav kā tikai tas, ka viņš reiz grūtā brīdī man izlīdzēja.» Kundze palūkojas uz kapteini un atbild: «Vai viņš tev izlīdzēja?» — «Jā, viņš par mani galvoja,» kapteinis atbild. Tad kundze atkal saka: «To es nezināju.» Kapteinis jautā: «Vai tiešām viņš tev to neteica?»

Kundze papurina galvu. «Bet vai tas kaut ko grozītu, ja tu būtu zinājusi?» — «Jā,» viņa vispirms atbild, bet tad saka: «Nē, negrozītu vis.» — «Vai tu esi viņā iemīlējusies?» viņš jautā. — «Un tu, vai tu esi iemīlējies Elīzabetē?» — «Jā,» kapteinis atbild un pasmaida. — «Labi,» saņēmusi šādu atbildi, kundze cieti nosaka.

Tad abi ilgu laiku klusē. Kapteinis ierunājas pirmais: «Tev taisnība, man vajadzēja apdomāties. Es neesmu nekāds paklīdis cilvēks, un dīvainākais, ka man nekad nav patikusi uzdzīve. Tomēr es tai padevos. Bet tagad tam beigas.» — «Tas tev tikai nāks par labu,» viņa nosaka. — «Jā gan,» viņš atbild, «tomēr būtu labāk, ja tu arī par to priecātos.» — «Nē, lai jau priecājas Elīzabete,» viņa atbild. — «Ak jā, Elīzabete...» viņš tikai nosaka un pašūpo galvu. Tad viņi atkal labu brīdi nebilst ne vārda. «Ko tu esi nolēmusi iesākt?» kapteinis vaicā. — «Par mani, lūdzams, neraizējies,» kundze rāmi atbild. «Ja tu vēlies, es varu kļūt par žēlsirdīgo māsu, ja gribi, varu nogriezt matus un kļūt par skolotāju.» — «Ja es vēlos! Izlem taču pati!» — «Vispirms taču man jāzina, ko vēlies tu.» — «Es gribu palikt te, bet tu labprātīgi izvēlies trimdu,» viņš saka. — «Jā,» viņa atbild un paloka galvu.

— Ak vai! — mēs virtuvē visi izsaucāmies. — Bet varbūt viss atkal būs labi! — Nilss izsaucās un palūkojās uz mums, it kā gribēdams zināt mūsu domas.

Divas dienas pēc kapteiņa aizbraukšanas kundze visu laiku spēlēja flīģeli. Trešajā dienā Nilss viņu aizveda uz staciju. Viņa aizbrauca pie mātes uz Kristiansandu.

Tagad mēs jutāmies vēl vientuļāki. Kundze nekā no savām mantām nebija paņēmusi līdzi. Varbūt gribēja parādīt, ka šeit viss pieder kapteinim un svešu mantu viņai nevajag. Ak, cik tas viss bija skumji...

Ragnhildai kundze bija pavēlējusi nekur nebraukt. Visa noteikšana par saimniecību un māju bija virējas ziņā, viņa glabāja arī atslēgas. Un tas mums visiem nāca par labu.

Sestdien kapteinis bija dabūjis atvaļinājumu un pārbrauca mājās. Nilss teica — agrāk viņš tā nekad neesot darījis. Viņš turējās kā vīrs, kaut gan kundze bija aizbraukusi. Viņš nebija dzēris ne pilīti alkohola. Man viņš strupi un skaidri norādīja, kādi koki cērtami. Mēs abi aizgājām uz mežu, un viņš man teica: «Cērt visu no vietas, pat jaunos. Kaut tūkstoš duču. Nebūšu mājās trīs nedēļas.» Svētdien viņš aizbrauca. Viņa stāja bija kļuvusi stingrāka, un viņš atgādināja agrāko dienu kapteini.

Kad mēs beidzot bijām galā ar sēju un kartupeļu stādīšanu, Nilss ar zēnu varēja nodoties ikdienas darbiem. Es devos cirst kokus.

Visas šīs dienas man neklājās slikti. Bija nolijis silts pavasara lietus, mežā bija mitrs. Tomēr es gāju uz mežu un neņēmu vērā šo apstākli. Lietum sekoja karstums, un, pārnācis mājās, es gaišajos vakaros salaboju vienu otru sašķiebušos loga rāmi vai notekas cauruli, beidzot es pat pieslēju ugunsdzēsēju kāpnes un sāku kasīt nost veco, atlupušo krāsu rijas sienai ziemeļu pusē. Tas tiešām būtu lieliski, ja es pa vasaru varētu par jaunu nokrāsot riju! Krāsas mums bija pārpārim.