Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

Taču darbs un visa šī saimniecība man pēkšņi vairs nepatika. Darbs veiktos pavisam citādi, ja mājās būtu saimnieki. Mana vecā pieredze apstiprinājās — darba cilvēkam patīk apzināties, ka par viņu stāv nomodā kāds cits, ja vien viņš pats nav izraudzīts par priekšstrādnieku. Kalpones darīja, ko iedomājās, un neviens viņas nenorīkoja, Ragnhilda un govju meita ēdiena reizēs irgojās un pļāpāja, reizēm pat ķīvējās, un virēja ne vienmēr spēja tikt ar viņām galā. Tas viss man likās neizturami.

Bez tam kāds no mūsējiem laikam bija bijis līdumā un mana labā darbabiedra Larsa Falkenberga sirdī modinājis neuzticību pret mani.

Reiz vakarā Larss ieradās pie mums, paveda mani sāņus un aizliedza man turpmāk nākt pie viņa. Viņš izskatījās smieklīgs un reizē bīstams.

Es pie viņa nemaz negāju bieži, tikai tad, kad nesu mazgāt veļu, varbūt kādas reizes piecas sešas. Larsa parasti mājās nebija, un es ar Emmu patērzēju gan par senajām dienām, gan arī par tagadni. Pēdējo reizi, kad es tur biju, Larss negaidot pārradās mājās un nikni pārmeta Emmai, tāpēc ka viņa sēdēja manā klātienē apakšsvārkos. «Ir taču tik karsts,» viņa atbildēja. «Bet matus tu arī karstuma dēļ esi atlaidusi, vai?» Un viņš atkal sāka kliegt uz sievu. Tad es gāju projām, pateikdams arlabunakti, bet viņš man neatbildēja.

Kopš tā laika es viņa mājā nebiju rādījies. Kāpēc viņš atnāca tieši šovakar? Pie visa vainīga Ragnhilda, kas atkal staigāja apkārt mēļodama.

Uz stingrāko aizliedzis man spert kāju viņa mājā, Larss pamāja ar galvu un caur pieri blenza uz mani. Droši vien cerēja, ka šāds trieciens mani uz vietas nogalēs.

— Esmu dzirdējis, ka arī Emma bijusi pie tevis. Varu apzvērēt, ka savu degunu viņa te vairs nerādīs, — viņš draudīgi teica.

— Viņa pāris reižu te bija pēc veļas.

— Nu jā, pēc veļas! Bet tu pats arī gandrīz katru dienu velcies pie mums ar saviem kankariem. Šodien atstiep kreklu, bet rīt — apakšbikses. Lai tavu veļu mazgā Ragnhilda!

— Labi jau, labi.

— Draņķis tāds! Ložņā pa cita sētu un lakstojies ap sievu, kad vīra nav mājās. Paldies par tādu draudzību!

Pienāca Nilss, viņš noģidis, kas šeit notiek, un, kā jau labs biedrs, grib man palīdzēt. Viņš bija dzirdējis Larsa pēdējos vārdus un apliecināja, ka visu laiku, kopš es te uzturos, nekā slikta no manas puses nav pamanījis.

Taču Larss Falkenbergs pēkšņi piepūtās kā tītars un nicīgi noraudzījās uz Nilsu.

Īstenībā viņam uz Nilsu jau sen bija zobs. Larss nebija peļams strādnieks, it īpaši savā jaunsaimniecībā, tomēr ar Nilsu viņu nekādā ziņā nevarēja salīdzināt. Un tas aizskāra Larsu Falkenbergu.

— Ko tu te muldi? — viņš jautāja.

— Runāju skaidru patiesību, — Nilss atbildēja.

— Ak tā, patiesību, nelga tāds! Man uz tevi tikai nospļauties!

Tad es ar Nilsu aizgāju, bet Larss vēl mums aiz muguras kaut ko uzsauca. Ejot garām ceriņu saaudzei, mēs, protams, tur ieraudzījām Ragnhildu, kas ostīja ziedus.

Tajā vakarā es nolēmu atstāt Evrebi, tiklīdz būšu pabeidzis cirst kokus. Kapteinis atbrauca pēc trim nedējām, ka bija solījies, un, redzēdams, ka biju nokasījis rijas sienai atlupušo krasu, mani uzslavēja. «Tev vajadzēs to arī nokrāsot,» viņš sacīja. Es parādīju, cik daudz koku esmu nocirtis, un teicu, ka mežā nekas liels vairs nav palicis, ko darīt. «Cērt tikai, cērt!» kapteinis atļāva. Un tad aizbrauca uz nometni, teikdams, ka ieradīšoties atkal pēc trim nedēļām.

Taču es vairs negribēju palikt Evrebē trīs nedējas. Nocirtu vēl dažus dučus koku un tad izdarīju aplēsi — tagad pietiks. Mežā un kalnos es vēl nevarēju dzīvot, puķes tur ziedēja, bet ogu nebija. Putni, kas pārojās, dziedāja un vīteroja, laidelējās taurenīši, mušas un odi, bet nebija nedz lāceņu, nedz citu ēdamu ogu.

Tagad esmu pilsētā.

Aizgāju pie inženiera Lasena, koku pludināšanas uzrauga; viņš turēja vārdu un mani pieņēma darbā, lai gan pludināšana jau bija pilnā sparā. Sākumā man uzdeva staigāt gar upes krastu un atzīmēt kartē tās vietas, kur plosti sastrēguši. Inženieris bija lāga puisis, tikai pārāk jauns, viņš deva man gluži liekus norādījumus, domādams, ka es no pludināšanas neko nesajēdzu. Šai ziņā viņš atgādināja pārgudru puiku.

«Un šis jaunais cilvēks bija izpalīdzējis kapteinim Falkenbergam grūtā brīdī!

Tagad kapteinis droši vien grib ātrāk norēķināties un tāpēc liek nocirst savus pēdējos kokus,» es nodomāju. Es vēlēju kapteinim labu un sāku sev pārmest, ka vēl dažas dienas nenostrādāju mežā, lai kapteinis drīzāk varētu nomaksāt parādu. Ko tad, ja tagad viņam kāda nieka pietrūks?

Inženieris Lasens, protams, bija pārticis cilvēks. Viņš dzīvoja viesnīcā, divistabu numurā; es gan biju bijis tikai viņa kantorī, bet arī tur bija dārga iekārta, daudz grāmatu un žurnālu, sudraba rakstāmpiederumi un apzeltīts altimetrs, un daudz citu lietu. Viņa vasaras mētelis ar zīda padrēbi karājās pie sienas. Viņš šajā pilsētiņā bija bagāta un izcila persona, ne jau velti vietējais fotogrāfs bija izlicis vitrīnā lielu inženiera ģīmetni.

Turklāt es redzēju, ka viņš pēcpusdienā pastaigājās ar šejienes jaunajām dāmām.

Tā kā viņš bija pludināšanas darbu galvenais vadītājs, tad vismīļāk pastaigājās pa divi simti trīsdesmit olekšu garo tiltu. Te viņš apstājās un raudzījās gan uz vienu, gan otru pusi. Taisni pie šā tilta balstiem un lejāk, kur upe sašaurinājās, gadījās vislielākie sastrēgumi. Šo sastrēgumu dēļ inženieris turēja pilsētā veselu brigādi strādnieku. Kad viņš stāvēja uz tilta un vēroja pludinātāju darbu, viņš atgādināja kuģa admirāli, jaunu un enerģisku, kura pavēles tiek izpildītas bez ierunām. Dāmas, ar kurām viņš bija atnācis, klusi un padevīgi stāvēja uz tilta, kaut gan šeit vienmēr no upes vēdīja dzestrums. Lai pārspētu ūdenskrituma šalkoņu, viņas sarunājoties sabāza galvas kopā.

Bet tieši tai brīdī, kad inženieris, ieņēmis savu komandposteni uz tilta, grozījās un kustējās gan šā, gan tā, viņš pēkšņi izskatījās mazs un lempīgs, šaura sporta jaka cieši apspīlēja muguru, tālab dibenpuse likās neproporcionāli plata.

Jau pirmajā vakarā, kad es visu biju ar viņu norunājis un saņēmis norādījumu rīt no rīta iet gar upi uz augšu, es viņu sastapu divu dāmu sabiedrībā. Mani ieraudzījis, viņš apstājās līdz ar savām pavadonēm un vēlreiz deva man tos pašus norādījumus.

— Labi, ka es tevi satiku. Tātad rīt no rīta agri piecelies, paņem līdzi plostnieka ķeksi un atbrīvo sastrēgušos baļķus. Ja sastrēgums pārlieku liels, atzīmē to uz kartes. Karti tu taču saņēmi? Un ej tālāk, kamēr satiksi manu otru plostnieku. Bet iegaumē, atzīmi taisi ar sarkanu, nevis ar zilu zīmuli.

To sacījis, viņš pievērsās savām dāmām un paskaidroja:

— Esmu pieņēmis šo cilvēku sev par palīgu, es viens pats nepagūstu apstaigāt visu krastmalu.

Lai parādītu, cik ļoti ir aizņemts, viņš izvilka kabatas grāmatiņu un tajā kaut ko atzīmēja. Viņš bija tik jauns, un viņam patika padižoties daiļo dāmu acīs.

Otrā rītā es jau četros devos ārā; kad bija uzaususi gaisma, jau atrados labi tālu krastmalā. Līdzi man bija ēdiens un plostnieka ķeksis, kas ne ar ko neatšķīrās no laivas ķekša.

Te nekuploja pamežs kā kapteiņa Falkenberga īpašumā. Kailo un akmeņaino augsni jūdzēm tālu klāja tikai virši un nobirušas skujas. Jā, te viss bez žēlastības bija nocirsts, kokzāģētavas aprijušas pārāk daudz. Palikuši vienīgi nīkulīgi kociņi, jaunaudzes gandrīz nekur neredzēja, visa apkaime likās drūma un nomācoša.