Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

— Larss būs atpakaļ tikai ap vienpadsmitiem. Tātad tev nav ko steigties.

— Labi.

— Un pārnācis nodod vēstuli Ragnhildai.

Pirmo reizi pēc manas atgriešanās Evrebē Falkenberga kundze mani uzrunāja.

Tas bija tik neparasti, ka es pēc tam aizgāju uz savu kambarīti, apsēdos un jutos saviļņots. Pie viena es šo to pārdomāju. «Tā ir gatavā muļķība — izlikties par nepazīstamu. Kāpēc man šajā karstumā jāmokās ar garo bārdu? Sirmās bārdas dēļ es izskatos pēc īsta veča!» Un es ņēmos un noskuvu savu kuplo bārdu.

Ap desmitiem es devos uz līdumu. Larss vēl nebija atgriezies, bet es pasēdēju kopā ar Emmu, un drīz viņš pārradās. Viņš atdeva man vēstuli, un es devos mājup.

Bija jau gandrīz pusnakts, kad pārnācu.

Ragnhilda nekur nebija redzama, bet citas kalpones jau bija devušās pie miera. Es ieskatījos ceriņu saaudzē. Tur pie apaļā akmens galda sēdēja kapteinis Falkenbergs un Elīzabete, viņi sarunājās un nelikās par mani ne zinis. Pēkšņi man ienāca prātā, ka tagad izskatos tāds pats kā pirms sešiem gadiem, jo biju noskuvies; es izņēmu vēstuli no kabatas un gāju uz galveno ēku, lai pats nodotu kundzei vēstuli.

Otrajā stāvā uz kāpņu laukumiņa man klusi panācās pretī Ragnhilda un paņēma vēstuli. Viņas karstā dvaša man iesitās sejā, meitene šķita visai satraukta, viņa pamāja ar roku uz gaiteņa pusi, kur bija dzirdamas balsis.

Es nodomāju, ka Ragnhilda atkal noklausās — vai nu pati no sava prāta, vai kāds viņu te bija norīkojis. Katrā gadījumā man gar to nebija nekādas daļas. Kad Ragnhilda man pačukstēja: «Nerunā, ej klusām lejā!» — es paklausīju un devos uz savu istabu.

Es atvēru logu. Tagad dzirdēju, ka tie divi ceriņu saaudzē pie akmens galda sarunājas un dzer vīnu, bet kundzes istabā vēl redzēju degam gaismu.

Pagāja minūtes desmit, tad gaisma nodzisa.

Pēc brīža saklausīju ātrus soļus — kāds steidzās augšā pa kāpnēm. Es neviļus paraudzījos, vai tas nav kapteinis. Bet kapteinis sēdēja, kā sēdējis.

Tad es atkal dzirdēju soļus — tas pats cilvēks nāca lejā pa kāpnēm, pēc brītiņa kāds viņam sekoja. Tagad es vairs nenovēršu acis no kungu mājas. Vispirms parādījās Ragnhilda — viņa skrēja, it kā viņu kāds vajātu, un iešāvās saimes galā. Pēc tam iznāca Falkenberga kundze ar vēstuli rokā; vēstule mijkrēslī baltoja, kundzes mati bija atrisuši. Viņai sekoja inženieris. Abi devas pa taciņu uz šoseju.

Ragnhilda iedrāzās manā istabā un atkrita uz ķeblīša aizelsusies, nepacietībā degdama atvieglot sirdi.

— Es šovakar pieredzēju zilus brīnumus! — viņa čukstēja. — Aiztaisi logu!

Kundze un šitais inženieris — tavu neuzmanību! — vēl drusku, un viņa būtu tam atdevusies... — Inženieris bija apskāvis kundzi, kad Ragnhilda ienākusi istabā ar vēstuli.

— Ak tu mī un žē! Kundzes istabā, un lampa nodzēsta!

— Tu esi jukusi! — es teicu Ragnhildai.

Ak tu viltīgā lapsiņa, izrādījās, ka viņa visu dzirdējusi un turklāt redzējusi. Viņa tā bija pieradusi spiegot, ka nevarēja pat atturēties, ja runa bija par kundzi. Taču vispār viņa bija ļoti neparasta meitene.

Sākumā es izturējos augstprātīgi un liku saprast, ka man vienaldzīgas šādas tenkas.

— Vai tiešām tu aiz durvīm noklausījies? Ptū, kā tev nav kauna!

— Ko tad citu lai es daru? — viņa atbildēja.

Viņai tika teikts, ka jānes vēstule istabā, tiklīdz nodziest gaisma. Bet kundzes istabas logi iziet uz ceriņu saaudzi, kur sēž kapteinis ar mācītāj mājas Elīzabeti. Tur taču Ragnhilda nevarēja gaidīt. Viņa arī nevarēja stāvēt gaitenī un lāgu lāgiem palūrēt pa atslēgas caurumu, vai gaisma nav izdzēsta.

Tas izklausījās visai ticami.

Piepeši Ragnhilda pakratīja galvu un neslēptā apbrīnā sacīja:

— Ir gan tas jaunais inženieris rakaris! Gandrīz pievārēja mūsu kundzi! Tikai par mata tiesu un...

Pievārēja? Ko tas nozīmēja? Manī uzvilnīja greizsirdība; aizmirsis savu augstprātību, es sāku sīki izprašņāt Ragnhildu:

— Ko viņi darīja, kad tu iegāji? Kā tas viss notika? Sākumu Ragnhilda neesot redzējusi. Kundze viņai teikusi, ka aizsūtījusi cilvēku uz līdumu pēc vēstules; kad vēstule būs atnesta, Ragnhildai jānogaida, līdz kundzes istabā nodzisīs gaisma, un tad ar vēstuli jānāk iekšā. «Labi,» Ragnhilda atbildējusi. «Tikai pēc tam, kad es būšu nodzēsusi gaismu, vai dzirdi!» kundze piekodinājusi. Un tad nu Ragnhilda gaidījusi vēstuli. Bet tas ildzis veselu mūžību, viņa sākusi domāt, gudrot, apsvērt, tas viss licies tik ērmoti; viņa uzkāpusi augšstāvā un sākusi staigāt pa gaiteni, lai kaut ko izdibinātu.

Viņa dzirdējusi, ka kundze un inženieris dzīvi sarunājas, un sākusi ieklausīties. Kad viņa palūkojusies pa atslēgas caurumu, kundze patlaban atlaidusi vaļā matus un inženieris cildinājis viņas skaistumu.

Ir gan tas inženieris! Viņš kundzi noskūpstījis.

— Uz lūpām? Nevar būt!

Ragnhilda ievēroja manu uzbudinājumu un gribēja mani nomierināt:

— Uz lūpām? Nē, varbūt ne uz pašām lūpām. Inženierim mute nemaz nav skaista. Bet cik tu esi smalki noskuvies, ļauj paskatīties!

— Bet ko tad kundze teica? Vai viņa nenovērsās?

— Jā, protams. Un tad viņa iekliedzās.

— Iekliedzās?

— Jā, viņa iekliedzās. Tad inženieris teica: «Cst...» Un katru reizi, kad kundze ierunājās skaļāk, inženieris viņu apsauca. «Lai jau viņi mūs dzird!» kundze sacīja.

«Paši sēž ceriņu saaudzē un mīlinās!» Viņa to teica par kapteini un mācītājmājas Elīzabeti. «Re, tur viņi sēž!» viņa teica, piegājusi pie loga. — «Redzu jau, redzu,» inženieris atbildēja. «Bet nestāvi pie loga ar sajukušiem matiem!» Viņš piegāja pie kundzes un atvilka viņu nost no loga. Un tad viņi daudz runājās, un, kad inženieris runāja klusi, kundze skaļi atbildēja. «Ja tu tā nekliegtu, cik tad būtu labi,» inženieris aizrādīja. Tad viņa apklusa un viņam uzsmaidīja, un palika sēžam pavisam klusi.

Kundze ir viņā neprātīgi iemīlējusies.

— Tu tā domā?

— Nevis domāju, bet skaidri zinu. Šitādā iemīlējusies! Viņš paliecās uz viņas pusi un apskāva viņu tieši tā — paskaties!

— Un kundze visu laiku tikai klusēja?

— Jā, nemaz neiepīkstējās. Bet tad piecēlās, atkal piegāja pie loga un atgriezās savā vietā. Viņa izbāza mēles galiņu un noskūpstīja inženieri. Brrr! Viņam tik neglīta mute! Tad viņš teica: «Tagad mēs esam gluži vieni un, ja kāds nāks, tūlīt dzirdēsim!»

— «Kur tad ir Brālis un viņa dāma?» kundze jautāja. — «Nu jau būs aizstaigājuši aiz trejdeviņām zemēm. Mēs esam vieni paši, un neliec man vēl ilgāk lūgties!» inženieris teica. Tad viņš satvēra kundzi un pacēla uz rokām. Ir gan stiprinieks! «Ne, laid mani vaļā!» viņa sauca.

— Nu, un tad? — es, satraukumā aizelsies, jautāju.

— Tad tu atnesi vēstuli un es vairāk nekā neredzēju. Kad es atkal pienācu pie durvīm, slēdzenē jau bija ielikta atslēga un spraudziņa palikusi pārāk maza. Taču es dzirdēju, ka kundze teica: «Ko tu dari? Nē, nē, tā nedrīkst!» Viņš laikam gan tobrīd kundzi apskāva. Pēc tam viņa teica: «Pagaidi mazliet, palaid mani vaļā uz mirkli!»

Viņš palaida. «Izdzēs lampu!» viņa sacīja. Un — ak vai! — istabā kļuva pavisam tumšs. Bet es nudien neapjēdzu, ko iesākt, — Ragnhilda turpināja. — Brīdi neziņā stāvēju un domāju: varbūt pieklauvēt pie durvīm...

— Jā, to tev vajadzēja darīt! Tiešām nesaprotu, kāpēc tu tā nedarīji.