Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

Puisis izbrauca tīrumā ar jaunu aizjūgu. Viņš uzmanīgi apskatījis svešos zirgus un izvēlējies to zirgu pāri, kas pieder Elīzabetei.

Tie ir labi zemnieku zirgi spēcīgām kājām.

Evrebē sabrauc vēl vairāk viesu, un dzīres turpinās. Mēs, algādži, vedam mēslus, aram un sējam, un tīrumos jau redzams jauns zēlums. Tīkami skatīties uz zaļo zelmeni.

Taču mums vienu otru reizi gadās pacīnīties ar kapteini Falkenbergu. «Viņam notrulis veselais saprāts, pat sava labklājība kļuvusi vienaldzīga,» puisis žēlojas.

«Kapteini it kā apsēdis ļaunais gars, pa pusei miegains viņš staigā apkārt un tikai pūlas būt labs mājastēvs, piecas diennaktis no vietas viņš ar saviem viesiem nakti pārvērtis par dienu. Un, kad pa naktīm notiek šāda uzdzīve, tad nedz lopiem laidarā ir miers, nedz kalpones var kārtīgi izgulēties; gadās pat, ka jaunie kungi ieiet pie viņām nakts vidū, apsēžas uz gultas un sāk melst visādus niekus, lai tikai redzētu plikas meitas.»

Mums, darba cilvēkiem, ar to visu nebija nekā kopēja, taču daudz reižu mēs kaunējāmies, ka strādājam pie kapteiņa, lai gan tāpēc vajadzētu lepoties. Puisis bija sadabūjis atturības biedrības nozīmi un nēsāja to pie blūzes.

Kādu dienu kapteinis atnāca pie manis uz tīrumu un lika iejūgt zirgus un pārvest no stacijas divus jaunus viesus. Jau bija pievakare, bet kapteinis acīmredzot tikko bija piecēlies. Šāds rīkojums mani samulsināja. Kādēļ viņš nevērsās pie sava puiša?

«Droši vien viņam duras acīs atturībnieka nozīme,» es nodomāju.

Kapteinis laikam uzminēja, kālab es vilcinos, pasmaidīja un teica:

— Varbūt tu Nilsa dēļ vilcinies? Labi, es vispirms parunāšu ar viņu.

Par Nilsu sauca puisi.

Es nekādā ziņā nedrīkstēju pieļaut, ka pats kapteinis iet pie Nilsa, jo Nilss joprojām ara ar svešiem zirgiem un bija lūdzis, lai dodu viņam zīmi, ja kaut kas atgadās. Es izvilku kabatas lakatiņu, noslaucīju seju un tad pamāju ar lakatiņu. Kalps to ieraudzīja un tūlīt izjūdza svešos zirgus. «Bet ko viņš tagad darīs?» es domāju. Gan jau attapīgais Nilss zinās padomu! Lai arī bija pats labākais darba laiks, viņš veda zirgus uz mājām.

Kaut jel varētu kapteini mazliet aizkavēt! Nilss visu saprata, viņš ātri dzina zirgus un jau pa ceļam sāka ņemt nost iejūgu.

Pēkšņi kapteinis cieši paraudzījās uz mani un jautāja:

— Kas tad tev — valodu esi zaudējis, vai?

— Droši vien Nilsam kaut kas misējies, — es beidzot sacīju. — Viņš izjūdz zirgus.

— Nu un tad?

— Nekas, es tāpat vien...

Ek, labāk zeme būtu atvērusies! Taču es gribēju Nilsam vēl mazliet palīdzēt, puisim neklājās viegli. Es saņēmos un teicu:

— Redzat, sēju arī esam pabeiguši, labība jau dīgst.

— Jau dīgst? Nu, lai tik dīgst!

— Man te ir simt divpadsmit āru, bet Nilsam vēl jāuzar veselus simt četrdesmit ārus. Tāpēc iedomājos — var būt, ka kapteinis neatraus mūs no darba...

Kapteinis spēji apsviežas uz papēžiem un, ne vārda neteicis, aiziet.

«Es esmu atlaists,» es nodomāju. Tomēr sekoju kapteinim uz mājām ar zirgiem un vezumu, lai izpildītu pavēli.

Par Nilsu es vairs nebēdāju, viņš jau bija gandrīz pie zirgu staļļa. Kapteinis viņam pamāja, bet viņš nelikās redzam. — Stāvi! — kapteinis uzsauca virsnieka balsī, bet Nilss nelikās arī dzirdam.

Mēs arī pienācām pie staļļa. Puisis jau bija novietojis zirgus pa steliņģiem.

Kapteinis ar pūlēm valdīja dusmas, taču jādomā, ka, nākdams šurp, bija mazliet nomierinājies.

— Kāpēc tu darba laikā jūdz ārā zirgus? — viņš jautāja.

— Lemesis ieplīsa, — puisis atbildēja. — Lai zirgi tikmēr atpūšas, kamēr pielieku citu, tas nebūs ilgi.

Kapteinis pavēlēja:

— Vienam no jums jābrauc ar karieti uz staciju. Puisis uzmeta man skatienu un nomurmināja:

— Hm. Ak, tā gan. Bet pa kuru laiku?

— Ko tu tur burkšķi?

— Mēs uz lauka esam divarpus cilvēku, neviena lieka nav, — puisis atbildēja.

Kapteinim droši vien bija radušās aizdomas, kāpēc Nilss tik ātri aizvedis bēros pie steliņģiem. Viņš apstaigāja stalli, apskatīja zirgus un, protams, tūlīt redzēja, kuri sakarsuši. Viņš pienāca pie mums un, rokas mutautā slaucīdams, jautāja:

— Vai tu arī ar svešiem zirgiem, Nils? Klusums.

— Lai es kaut ko tādu vairs neredzētu!

— Hm. Nē jau, nē, — Nilss atbildēja. Bet tad, pēkšņi saskaities, klāja vaļā:

— Šogad mums vajag vairāk zirgu nekā citiem gadiem. Mēs taču uzaram daudz vairāk zemes nekā agrāk. Šie svešie zirgi te stāv dienām un naktīm, ēd un dzer — bet kāds mums no tā labums? Liela muiža, ka es tos izvedu ārā, lai kādu stundiņu kājas izloka!

Kapteinis bargi un noteikti atkārtoja:

— Lai es vairs kaut ko tādu neredzētu! Vai saprati, Nils?

Klusums.

— Bet tu jau man teici, ka viens no kapteiņa zirgiem vakar bija sanīcis, — es vedināju Nilsu uz domām.

Puisis tūlīt apķērās:

— Nu kā tad! Zirgs steliņģī trīsēja kā drudzī. Tāpēc es to nevarēju jūgt arklā.

Kapteinis nomērīja mani no galvas līdz papēžiem un teica:

— Un ko tu te stāvi? Viņš pavēlēja man braukt uz staciju.

— Taisies drīz! Bet, tikko kapteinis to bija pateicis, Nilss tūdaļ iebilda:

— Nē, tas neiet.

«Bravo, Nils,» es nodomāju. «Viņam ir taisnība, un viņš paliks pie sava. Mūsu pašu zirgi šajos ilgajos pavasara darbos bija krietni nodzīti, kamēr svešie tikai stāvēja un ēda, un kļuva laiski un stīvi.»

— Kas tad neiet? — kapteinis jautāja kā no mākoņiem nokritis.

— Ja kapteiņa kungs atņem man palīgu, tad man te vairs nav nekā, ko darīt, — Nilss atbildēja.

Kapteinis piegāja pie staļļa durvīm un paraudzījās ārā. Viņš košļāja ūsas un pāri plecam pajautāja:

— Vai bez tā puikas tu arī nevari iztikt?

— Nē, puika ecē, — Nilss atcirta.

Šī bija mūsu pirmā sadursme ar kapteini, un mēs guvām virsroku. Vēlāk atgadījās daža laba saskriešanās, bet viņš ātri padevās.

— No stacijas jāatved viena kaste. Vai tas puika to nevarētu izdarīt?

— Tas puika mums tagad ir tikpat kā pieaudzis vīrs,— Nilss atbildēja. — Viņš ecē. Ja viņš brauks uz staciju, tad būs atpakaļ tikai rītvakar. Zaudēta vesela pusotra diena.

«Bravo!» es atkal nodomāju. Nilss jau agrāk man bija stāstījis par šo kasti, tas ir kārtējais dzērienu sūtījums, par to bija pastāstījušas kalpones.

Viņi pārmija vēl dažus teikumus, kapteinis rauca pieri, pārmeta, ka pavasara darbi nekad nav tā ieilguši. Nilss aizsvilās un atbildēja:

— Ja jūs paņemat zēnu no tīruma, es aizeju! — Un viņš jautāja tā, it kā mēs iepriekš būtu norunājuši:

— Tu taču arī iesi projām?

— Jā, — es atbildēju.

Tad kapteinis padevās un smaidīdams teica:

— Tā jau ir sazvērestība. Taču man jāpiekrīt, ka jums savā ziņā ir taisnība. Un darbi jums iet no rokas.

Par to kapteinis diezin vai varēja spriest un, ja arī varēja, tad sevišķi nepriecājās.

Viņš tikai šad tad bija pārlaidis acis saviem tīrumiem, un viņam šķita, ka tur daudz uzarts un iesēts, tas arī bija viss. Bet mēs, kalpa puiši, sviedriem vaigā rūpējāmies par savu kungu labklājību — tādi mēs bijām.

Jā, acīmredzot tādi bijām.

Starp citu, dažreiz mūsu raušanās man nemaz nelikās tik nesavtīga. Puisis bija vietējais un negribēja pavasara darbos atpalikt no citiem, viņam tas bija goda jautājums. Un es viņam piebiedrojos. Manuprāt, Nilss piesprauda savu atturībnieka nozīmi tikai tāpēc, lai kapteinis kaut mazliet nāktu pie sajēgas un novērtētu mūsu lielos pūliņus. Arī šajā ziņā es ar Nilsu biju vienis prātis. Turklāt es loloju cerību, ka vismaz Falkenberga kundze sapratīs, kas mēs esam par vīriem.