Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

Emma iznāk no istabas un mums piebiedrojas. Viņa joprojām izskatās glīta un pievilcīga, un es to viņai pasaku.

— Jā, mana Emma ir smuka, — Larss apstiprina, — tikai uz dzemdēšanu viņai ir pārāk liela duka.

Tad viņš sievai ielej no pudeles un piespiež viņu izdzert. Emma aicina mūs iekšā.

Kāpēc jāstāv ārā, ja var sēdēt istabā pie galda?

— Kas nu vasarā par iekšā sēdēšanu, — Larss atbild un neved mani mājā. Kad es eju projām, viņš mani pavada un rāda, kur racis grāvi, aris atmatu un uzcēlis žogu.

Viņš ir krietni un saprātīgi strādājis savā mazajā zemes gabaliņā; redzot šo jauko mājiņu meža vidū, manā dvēselē līst apbrīnojams miers. Mazliet tālāk, aiz mājas un kūts, klusi šalc mežs, te ir vairāk lapu koku, apšu lapas čaukst kā zīds.

Es dodos atpakaļ. Ir vēls vakars, putni apklusuši, laiks ir piemīlīgs, liegs, zils mijkrēslis.

— Būsim šovakar jauni! — skaļi un skaidri saka kāds vīrietis aiz ceriņkrūmiem.

— Iesim dejot ganībās!

— Vai atceraties, kāds jūs bijāt pērngad? — atbild Falkenberga kundze. — Jūs bijāt mīļš un jauks un tā nerunājāt.

— Jā, pērngad es tā nerunāju. Un jūs to vēl atceraties! Bet arī pērn jūs mani sarājāt. «Jūs šovakar esat tik skaista,» es sacīju. — «Nē,» jūs atbildējāt. «Es vairs neesmu skaista, bet jūs vēl esat bērns. Tāpēc nedzeriet tik daudz,» jūs sacījāt.

— Jā, tā es sacīju, — Falkenberga kundze smaidīdama atbild.

— Jā, tā jūs teicāt. Bet tā nebija taisnība, es labāk zināju, vai jūs esat skaista vai ne, es taču visu vakaru tīksminājos ap jums.

— Bērns, īsts bērns!

— Un šovakar jūs esat vēl skaistāka.

— Tur kāds nāk.

Pie ceriņu pudura ir divi cilvēki — Falkenberga kundze ar svešo inženieri.

Ieraudzījuši, ka tas esmu es, viņi atsāk tērzēšanu, it kā manis te nemaz nebūtu. Tāda ir cilvēka daba: kaut gan es vēlos, lai neviens mani nepazītu un liktu mierā, tagad mani aizskar, ka šie divi tik atklāti parāda savu nevērību. «Vai tiešām mana sirmā galva nav pelnījusi cieņu?» es nodomāju.

— Jā, šovakar jūs esat vēl skaistāka, — inženieris atsāk.

Es eju viņiem garām, vienaldzīgi pasveicinu un dodos tālāk.

— Es tikai gribu jums teikt, ka tas neko nelīdz, — kundze atbild. — Jūs kaut ko pazaudējāt! — viņa man uzsauc.

Pazaudēju? Uz ceļa gulēja mans mutautiņš, es ar nolūku to biju tur nometis.

Tagad es pagriežos un to paceļu, pateicos un eju tālāk.

—Cik jūs esat uzmanīga pret svešām lietām! — inženieris izsaucas. — Sarkanrūtains zemnieka mutautiņš! Nāciet, iesim lapenē!

Pa naktīm tā ir aizslēgta, — kundze atbild. — Vai arī tur kāds ir.

Tad es vairs nekā nesadzirdu.

Es dzīvošu virs saimniecības istabas, vienīgais mana skabūzīša logs iziet uz ceriņu saaudzi. Kad esmu uzkāpis augšā, dzirdu, ka aiz krūmiem joprojām sarunājas, taču vārdus nevaru saklausīt. Es nodomāju: «Kādēļ lapene pa naktīm tiek aizslēgta, un kas to izdomājis? Varbūt kāds apķērīgs cilvēks sapratis — ja šīs durvis vienmēr mēdz būt aizslēgtas, tad droši var kopā ar kādu jauku pavadoni tur pavadīt nakti.»

Tālu uz ceļa, pa kuru nupat biju soļojis, redzu nākam divus cilvēkus — tie ir tuklais kapteinis Brālis un pavecākā dāma ar šalli. Viņi laikam būs sēdējuši mežā, kad es tiem gāju garām, un tagad pārdomāju, vai tikai neesmu tai brīdī pats ar sevi skaļi sarunājies.

Piepeši redzu, ka no ceriņu pudura izskrien inženieris un metas uz lapeni. Durvis ir aizslēgtas, viņš triecas pret tām ar plecu un tās uzlauž. Atskan brīkšķis.

— Nāciet šurp, te neviena nav! — viņš sauc. Falkenberga kundze pieceļas un dusmīgi saka:

— Ko jūs izdarījāt, trakais cilvēk!

— Ko es izdarīju? Mīlestība nav nekāds glicerīns, mīlestība ir nitroglicerīns!

Un viņš paņem Falkenberga kundzi zem rokas un ieved lapenē. Tā nu tas ir.

Bet tagad parādās tuklais kapteinis Brālis ar savu dāmu, tie tur lapenē to nevar zināt, un Falkenberga kundzei varbūt nemaz ar nepatiks, ka viņu atrod tik slepenā nstūrī kopā ar svešu vīrieti. Pārlaižu acis savai istabai, meklēju, ar ko varētu viņus brīdināt, atrodu tukšu pudeli, apstājos pie loga un no visa spara sviežu to pret lapeni.

Atskan šķindoņa, pudele saplīst, stikla šķembas izkaisās pa jumtu, kāds spalgi iekliedzas, Falkenberga kundze izskrien no lapenes, inženieris viņai seko, vēl turēdams viņu aiz kleitas. Viņi apstājas un raugās apkārt.

— Brāli, Brāli! — Falkenberga kundze sauc un brāžas cauri ceriņu puduriem. — Nē, nenāciet līdzi! Jūs nedrīkstat nākt man līdzi!

Taču inženieris viņai seko, viņš ir brīnum jauns un neatlaidīgs.

Tagad parādās tuklais kapteinis ar savu dāmu. Viņi runā par mīlestību, it kā pasaulē nekā cita nebūtu, par ko runāt. Tuklajam kungam, bez šaubām, jau ir gadu sešdesmit un viņa dāmai ap četrdesmit, nudien interesanti vērot viņu maigumu.

Kapteinis saka:

— Līdz šim vakaram es kaut kā savaldījos, bet tagad tas iet pāri cilvēka spēkiem, jūs mani esat pilnīgi apbūrusi.

— Ak, es gan nedomāju, ka tas tik nopietni, — dāma atbild, lai viņu atvēsinātu un pievērstu viņa domas kaut kam citam.

— Ļoti nopietni, — viņš apgalvo. — Bet tagad tam jādara gals, vai dzirdat! — viņš saka. — Mēs iznācām no meža, tur es domāju, ka spēšu izturēt vēl vienu nakti, tāpēc jums nekā neteicu. Bet tagad lūdzu jūs — nāciet man vēlreiz līdzi uz mežu.

Viņa purina galvu.

— Nē, es jau labprāt jums izpatiktu — darītu visu, ko jūs...

— Paldies! — viņš izsaucas.

Viņš pašā ceļa vidū apskauj šo sievieti un piespiežas viņai ar savu resno vēderu.

No tālienes šķiet, ka viņi cīkstas. Ak, šis kapteinis, vecais lapsa kūmiņš!

— Laidiet mani vaļā! — viņa lūdzas.

Viņš mazliet atbrīvo rokas, bet tad atkal sažņaudz savu dāmu. Un atkal iztālēm liekas, it kā viņi cīkstētos.

— Iesim atpakaļ uz mežu! — viņš uzstāj.

— Nekādā ziņā, — viņa atbild. — Mežā jau uzkritusi rasa.

Taču kapteinim atkal uznāk mīlestības uzplūds, un viņš kļūst varen runātīgs.

— Savā laikā es nepievērsu nekādu uzmanību sieviešu acu krāsai. Zilas acis — kas tur sevišķs! Acu krāsa, kaisles pilns skatiens — uz mani tas viss neatstāja nekādu iespaidu. Bet tad es ieraudzīju jūsu brūnās acis...

— Jā, acis man ir brūnas, — dāma apstiprina.

— Jūs mani apdedzinājāt ar savām acīm, jūsu acu liesmas mani sadedzinās...

— Jūs neesat pirmais, kas cildina manas acis, — dāma atbild. — Mans vīrs, piemēram...

— Lai nu paliek vīrs! — kapteinis iesaucas. — Varu jums sacīt tikai vienu — ja būtu jūs sastapis pirms divdesmit gadiem, tad negalvoju par savu saprātu. Nāciet taču man līdzi, mežā nemaz nav tik liela rasa.

— Iesim labāk iekšā, — viņa vedina.

— Iekšā! Tur nav neviena klusa stūrīša, kur varētu pasēdēt divatā.

— Gan jau kādu atradīsim, — viņa atbild.

— Labi, šovakar tam jādara gals, — kapteinis beidzot nosaka.

Un viņi ieiet iekšā.

Es sev jautāju: vai tiešām sviedu pudeli, lai kādu brīdinātu?

Ap trijiem no rīta dzirdu, ka puisis pieceļas un iet barot zirgus. Četros viņš dauza apakšā pie griestiem, lai mani modinātu. Es negribu viņu apbēdināt, lai domā, ka piecēlies pirmais, lai gan ik stundu būtu viņu varējis modināt — es visu nakti ne acu neaizvēru. Kad gaiss ir tik svaigs un tīrs, nav grūti pavadīt pat divas bezmiega naktis.