Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

Bet šī sieviete — viņa bija tāda pati, kādu jau sensenis pazīst visas pasaules gudrie: garā nabaga, rīcībā neatbildīga, toties bagātīgi apveltīta ar vieglprātību un tieksmi uz pasaulīgiem priekiem. Viņā ir daudz kas bērnišķīgs, tikai trūkst bērna nevainības.

Es stāvu pie ceļa staba, te jānogriežas uz Evrebi. Nejūtu ne mazāko saviļņojumu.

Pār pļavām un mežiem plešas liela un gaiša diena, tīrumos vietumis jau ar un ecē, darbs saules svelmē lāgā neveicas, visu pārņēmis tāds kā dienvidus gurdums. Es paeju ceļa stabam garām, lai novilcinātu laiku. Pēc kādas stundas es iegriežos mežā un klaiņoju tur; ogulāji ir pilnos ziedos, kokiem jaunās lapas saldi smaržo. Strazdu bars debesu klajā dzenā vientuļu vārnu, tie neganti trokšņo, izklausās, it kā tur juceklīgi skanētu nolietotas kastanjetes. Es atguļos uz muguras, palieku pagalvī maisu un aizmiegu.

Pēc kādas stundas atmostos un eju pie tuvākā arāja, gribu viņu izjautāt par Evrebes Falkenbergiem — vai viņi vēl ir dzīvi un kā viņiem klājas. Arājs dod izvairīgas atbildes, viņš stāv, acis piemiedzis, un viltīgi atbild: «Ej nu sazini, vai kapteinis ir mājās.» — «Vai viņš bieži izbrauc?» — «Ak nē, viņš laikam gan būs mājās.» — «Vai pavasara darbi jau apdarīti?» Arājs pasmaida. «Gan apdarīti, gan neapdarīti.» — «Vai cilvēku pietiek?» — «Kā lai es zinu? Varbūt pietiek, varbūt nepietiek. Sēšana jau sen pabeigta, arī mēsli sen izvesti. Tā tas ir.»

Viņš paskubina zirgus un atkal sāk art, es eju viņam blakus. Neko daudz es no viņa neizdibinu. Kad pēc brītiņa zirgi apstājas atpūsties, es izvelku dažus pretrunīgus spriedumus par Evrebes saimniekiem: kapteinis vasarās parasti uzturoties nometnē, sieva tajā laikā sēžot viena pati mājās. Nu jā, viesu esot vienmēr pilns nams, protams, bet paša kapteiņa neesot. Nu jā, taisnību sakot, kapteinis vislabāk jūtoties mājās, bet ko lai dara — uz nometni jābrauc. Nē, bērnu viņiem neesot, diezin vai vairs būšot.

Bet ej nu sazini, varbūt būs vēl daudz bērnu, vesels bars. Nu, kustieties, kleperi!

Mēs atkal aram un atkal atpūšamies. Man netiktu ierasties Evrebē nelaikā, un es vaicāju arājam, vai šodien kapteiņa mājās ir viesi. Viņam liekoties, ka ne. Varot jau gadīties arī, ka viesi atkal sabraukuši, spēlējot un dzerot. Nav ko runāt, Falkenbergi smalki ļaudis, naudas arī netrūkst, dzīvo lepni un bagāti.

Tīrais posts ar šo arāju. Es tagad mēģinu viņu izprašņāt par otru Falkenbergu, savu seno biedru meža darbos, par Larsu Falkenbergu. Šoreiz arājs atbild daudz noteiktāk. Larss? Jā, viņš dzīvojot te. Larsu viņš labi pazīstot. Evrebē Larss vairs nestrādājot, kapteinis piešķīris nelielu līduma gabalu, kuru Larss apstrādājot. Esot apprecējis kalponi Emmu, viņiem esot divi bērni. Centīgi un čakli cilvēki, savā jaunsaimniecībā turot divas govis.

Vaga beidzas, arājs apgriež zirgus, es no viņa atvados un eju projām.

Iegājis Evrebes mājas pagalmā, es pazīstu visas ēkas, kaut gan tām atlupusi krāsa.

Ievēroju — karoga kārts, kuru es pirms sešiem gadiem palīdzēju uzcelt, slejas vēl joprojām, tikai vairs nav auklas un bumbas kārts galā.

Tātad esmu pie mērķa. Pulkstenis četri pēc pusdienas, divdesmit sestais aprīlis.

Veci cilvēki labi atceras skaitļus.

Viss norisinājās citādi, nekā biju domājis: kapteinis Falkenbergs iznāca pagalmā, uzklausīja manu piedāvājumu un tūlīt to noraidīja. Strādnieku viņam esot pietiekami, un pavasara darbi jau arī gandrīz pabeigti.

Labi. Bet vai viņš man neatļautu apsēsties saimes istabā un mazliet atpūsties?

Lūdzu.

Kapteinis mani neuzaicināja pavadīt svētdienu viņa mājā, viņš apcirtās uz papēža un iegāja iekšā. Likās, viņš tikko bija piecēlies, jo iznācis pagalmā vēl naktskreklā, tikai uzmetis uz pleciem svārkus. Viņa deniņi un bārda bija nosirmojuši.

Iegāju saimes istabā, apsēdos un gaidīju, kad algādži nāks palaunadzī. Izrādījās, ka algādžu ir tikai divi — viens pieaudzis jauneklis un otrs vēl zaļš zēns; es ar viņiem aprunājos, un atklājās, ka kapteinis mani maldinājis, sacīdams, ka visi pavasara darbi jau paveikti. Es neslēpu, ka meklēju darbu un, lai viņi pārliecinātos par manām spējām, iedevu viņiem izlasīt Hersetas lēnsmaņa cildinošo ieteikumu no agrākajiem laikiem. Kad puiši devās ārā, es gāju viņiem līdzi, uzmetis mugurā savu maisu.

Ieskatījos stallī, tajā bija ļoti daudz zirgu, ielūkojos govju kūtī, vistu dārzā un sivēnu aizgaldā, redzēju, ka tur kaudzē samesti neizvestie pērngada mēsli.

Kā tad tā?

— Ko lai dara, — saka puisis. — Es mēslus vedu kopš ziemas līdz pat šim laikam, es biju viens pats. Tagad mēs kā nekā esam divi, bet mums jāar un jāecē.

Tādas tās lietas.

— Nu tad ardievu, — es saku un eju. Esmu nodomājis iegriezties pie sava sendienu biedra Larsa Falkenberga, taču par to neminu ne vārda. Mežainā paugurā es ieraugu dažas jaunas ēciņas un saprotu, ka tur ir līdums.

Puisis laikam nobažījies, ka pavasara darbiem nepietiks cilvēku, redzu — viņš pāriet pāri pagalmam un ieiet kungu mājā.

Esmu nogājis jau kādus pāris simtus soļu, kad puisis mani panāk un paziņo, ka tomēr esmu pieņemts darbā, viņš runājis ar kapteini.

— Līdz pirmdienai jau nebūs nekāda darba, bet nāc un iekod palaunadzi.

Puisis ir lādzīgs, viņš nāk man līdzi uz virtuvi un izrīko meitas: —Dodiet šim cilvēkam ēst, viņš pie mums strādās!

Sveša virēja, svešas kalpones, es paēdu un izeju ārā no virtuves. No kungiem neviens nav redzams.

Kad man apnīkst bezdarbībā sēdēt saimes istabā visu vakaru, es aizeju pie puišiem uz tīrumu un patērzēju. Puisis ir saimnieka dēls no šā novada ziemeļu gala, bet, tā kā viņš nav vecākais, tad mājas nemantos, tāpēc nolēmis kādu laiku iet kalpa gaitās Evrebē. Jā, izvēle nav no sliktākajām! Pats kapteinis par saimniecību interesējas aizvien mazāk, viņš arī ļoti bieži ir projām, un puisim jārīkojas pašam pēc saviem ieskatiem. Tā, piemēram, rudenī viņš uzaris lielu gabalu purvainas atmatas, nākamgad tur varēs sēt labību; puisis rāda uz līdumu, kuru jau vienreiz uzaris un taisās art otrreiz.

Paraugies uz ziemājiem, redz, cik jauki sazēluši!

Skaidri redzams, ka šis jaunais cilvēks labi saprot savu darbu, man patīk viņa prātīgā valoda. Viņš, izrādās, beidzis apriņķa skolu, mācījies tur vest saimniecības grāmatas un ierakstīt siena gubu skaitu vienā, bet govs atnešanos citā ailē. Tas ir labi!

Agrāk zemnieki šādus aprēķinus paturēja galvā un sievietes noteikti zināja, kurā dienā atnesīsies tā vai cita no visām divdesmit vai piecdesmit govīm.

Puisis bija izdarīgs un no darba nebaidījās, tikai pēdējā laikā viņu nomāca milzīgā darba nasta, kas gūlās uz viņa pleciem kapteiņa saimniecībā. Dabūjis palīgu, viņš kļuva krietni mundrāks. No pirmdienas man došot zirgu, kas patlaban iejūgts ecēšās, un vajadzēšot vest mēslus — puisis nolemj. Zēns lai ņem kapteiņa izbraucamos zirgus un ecē ar tiem, bet viņš pats atkal ars. Vīrs un vārds, tagad mēs visu laikā apsēsim.

Svētdiena.

Man jāuzmanās, lai neizrādītu, ka es te jau visu pazīstu, zinu, cik tālu plešas kapteiņa mežs, kur atrodas dažādas ēkas un piebūves, aka un ceļš. Es sagatavojos rītdienas darbam, ieziežu ratus un aizjūgu un rūpīgi notīru zirgu. Pēcpusdienā es vairākas stundas noklaiņoju pa kapteiņa mežu, paeju garām Larsa līdumam, bet neiegriežos pie viņa un, nonācis līdz kaimiņdraudzes robežai, dodos atpakaļ. Mani pārsteidz, ka mežs ir ļoti izcirsts.