Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

— Lūk, tas ir Bevers. Cik labi, ka mēs pasūtījām šampanieti!

Es spēju domāt tikai par vienu, bet man jārāda sava māka un jāsavaldzina jaunkundze cita labad; es runāju vienu, taču domāju pavisam ko citu. Man neiziet no prāta šī telefona saruna. Viņa, bez šaubām, saprata, ka es gribu viņu redzēt. Ko gan esmu noziedzies? Kāpēc mani tik pēkšņi atlaida no Evrebes un Falkenbergu paturēja manā vietā? Kapteinis ar sievu lāgā nesatika, bet, kad saprata, ka no manis jāpiesargās, nolēma pasargāt savu dzīves biedreni no apkaunojošas grēkā krišanas.

Tagad viņa atbraukusi pilsētā un viņai kauns, ka esmu kalpojis viņas mājās, bijis viņas kučieris un viņa ir divas reizes dalījusies ar mani ceļa maizē. Varbūt viņai pat neērti, ka neesmu vairs nekāds jaunais...

— Nē, mums nekas neiznāks, — Elizabetes jaunkundze saka.

Es pūlos runāt visādus niekus, jaunkundze klausās un smejas. Es daudz dzeru, kļūstu pārgalvīgāks, atļaujos vaļīgus jokus, un beidzot jaunkundzei no tiesas šķiet, ka es viņu nopietni aplidoju. Viņa arvien biežāk paveras manī.

— Vai es jums tiešām liekos skaista?

— Dieva dēļ, saprotiet taču, es runāju par Falkenbergas kundzi.

— Cst!... — jaunkundze izsaucas. — Protams, es zinu, ka runājat par Falkenbergas kundzi, bet neizrādiet to... Šķiet, ka viņš tiešām jau sāk kļūt greizsirdīgs. Izliksimies, ka esam aizrāvušies viens ar otru!

Tātad viņa nav noticējusi, ka viņu aplidoju. Nu, protams, kas nu es par aplidotāju, tam jau esmu par vecu.

— Tomēr ar Falkenbergas kundzi jums nekas neiznāks, — viņa saka. — Jūsu cerības ir veltīgas.

— Jā, ar viņu nekas neiznāks. Un ar jums arī ne.

— Vai tagad jūs atkal runājat par viņu?

— Nē, tagad es runāju par jums. Klusums.

— Bet vai jūs zināt, ka es biju jūsos iemīlējusies? Tolaik, kad jūs dzīvojāt pie mums.

— Tas nu gan ir jocīgi! — es saku un pavirzos viņai tuvāk uz dīvāna. — Tagad mēs šo Beveru galīgi satrieksim.

— Jā, padomājiet tikai, es vakaros gāju uz kapsētu, lai jūs tur sastaptu. Bet jūs, muļķis, nenieka nesapratāt.

— Tagad jūs, protams, runājat par Beveru, — es saku.

— Nē, tā nudien ir patiesība, ko es saku. Un vienreiz es aizgāju pie jums uz lauka. Tieši pie jums, nevis pie Ērika.

— Ak tu pasaulīt, jūs nācāt pie manis! — es saku un izliekos apbēdināts.

— Jā, jums tas droši vien šķiet savādi. Bet neaizmirstiet, ka mums arī tai lauku nomalē nepieciešams kāds, kurā varētu iemīlēties.

— Vai Falkenberga kundze domā tāpat?

— Falkenbergas kundze... Nē, viņa apgalvo, ka nevienā vairs neiemīlēšoties, spēlēšot tikai flīģeli un tā joprojām. Bet es runāju par sevi. Vai jūs zināt, ko es reiz izdarīju? Nē, labāk es to neteikšu. Vai jūs gribat to dzirdēt?

— Labprāt.

— Nu jā, es jau jūsu acīs esmu tikai maza meitenīte, tāpēc tam nav nekādas nozīmes. Tas notika toreiz, kad jūs pie mums mājās gulējāt šķūņaugšā, es tur ielavījos un saklāju jums labu guļvietu.

— Ak tad jūs to izdarījāt? — es pārsteigts izsaucos un izkrītu no savas lomas.

— Jums vajadzētu redzēt, kā es tur zagos, ha-ha-hā! Bet meitene vēl nemāk izlikties, pēc šās atzīšanās viņa sarkst un piespiesti smejas, lai slēptu mulsumu. Es gribu viņai palīdzēt un saku:

— Jums ir laba sirds. Falkenbergas kundze kaut ko tādu nebūtu darījusi.

— Protams, ne, viņa taču ir vecāka. Jūs varbūt domājat, ka mēs esam vienos gados?

— Tātad Falkenbergas kundze apgalvo, ka negribot nevienā iemīlēties?

— Jā. Galu galā es to nezinu. Falkenbergas kundze taču ir precēta sieva, mēs par tādām lietām nerunājam. Runāsim labāk par mani! Atcerieties, mums reiz kopā bija jāiet uz veikalu? Es gāju gausāk un gausāk, lai jūs mani panāktu...

— Tas no jūsu puses bija jauki. Tagad es jums to atdarīšu.

Es pieceļos, aizeju pie jaunā Bevera un jautāju, vai viņš neizdzertu kādu glāzi kopā ar mums. Viņš nāk man līdzi. Elizabetes jaunkundze tumši pietvīkst. Es uzsāku sarunu un, kad redzu, ka jaunie cilvēki aizrāvušies viens ar otru, atceros kādu neatliekamu darīšanu un viņus pametu.

— Diemžēl, jaunie draugi, man jāsteidzas projām. Jūs, Elizabetes jaunkundz, esat mani galīgi apbūrusi, bet tik daudz es saprotu, ka jūs neiegūšu. Tomēr — ko var zināt...

Pa līkloču ieliņām dodos uz rātsnamu, apstājos un vēroju viesnīcas «Viktorija» galvenās durvis. Varbūt viņa tiešām aizgājusi pie radiem? Es ieeju viesnīcā un apjautājos šveicaram.

— Jā, Falkenbergas kundze ir savā istabā. Numurs divpadsmit, otrā stāvā.

— Kundze nav izgājusi?

— Nē.

— Vai viņa drīz aizbrauks?

— Par to viņa nekā nav teikusi.

Es izeju atkal ārā, ormaņi steigšus atsedz pārklāju, ikviens aicina mani sēsties iekšā. Es izvēlos ratus un tajos iekāpju.

— Uz kurieni brauksim?

— Pastāvēsim tepat. Es jūs nolīgstu uz laiku.

Ormaņi sačukstas un spriedelē: šis cilvēks uzmana viesnīcu, tur droši vien ir viņa sieva ar kādu ceļojošu aģentu.

Jā, es novēroju viesnīcu. Viens otrs logs ir apgaismots, un piepeši man prātā iešaujas doma, ka viņa varbūt stāv pie loga un mani redz.

— Pagaidiet tepat, — es saku un vēlreiz ieeju viesnīcā.

— Kur atrodas divpadsmitais numurs?

— Otrā stāvā.

— Un vai logi ir uz rātsnamu?

— Jā.

— Tātad tā bija mana māsa, kas man māja, — es meloju šveicaram, lai tiktu viņam garām.

Eju augšup pa kāpnēm un, nonācis pie durvīm, tūdaļ pieklauvēju. Atbildes nav.

Klauvēju vēlreiz.

— Kas tur ir, vai istabene? — no iekšpuses vaicā.

Es nedrīkstu atbildēt, jo balss mani tūlīt nodotu. Pakustinu durvju rokturi, durvis ir aizslēgtas. Viņa laikam baidījās, ka es nākšu, varbūt redzēja mani pa logu.

— Nē, nav istabene, — es saku un dzirdu, ka man dreb balss.

Es ilgi stāvu un klausos. Iekšā kāds rosās, bet durvis neatver. Tad atskan divi īsi zvani uz šveicara telpu... «Tā ir viņa,» es nodomāju, «viņa aicina istabeni, viņai bail».

Es paeju nost no viņas durvīm, lai viņu neapkaunotu, un, kad parādās istabene, kāpju lejā. Dzirdu istabenes atbildi:

— Jā, tā esmu es. — Durvis atveras.

— Nē, — saka istabene. — Tur bija kāds kungs, viņš kāpa lejā.

Es iedomājos noīrēt sev istabu viesnīcā, bet pārliku: viņa taču nav no tām, kas viesnīcā satiktos ar ceļojošiem aģentiem. Nonācis lejā, es, šveicaram garām ejot, piebilstu, ka mana māsa droši vien jau apgūlusies.

Tad es izeju ārā un atkal apsēžos ormaņa ratos. Aizrit stunda pēc stundas, ormanis jautā, vai es neesmu nosalis. Jā, mazliet salst. Vai es kādu gaidot? Jā... Viņš paņem segu no bukas un sniedz man, un par viņa laipnību es viņam iedodu dzeramnaudu.

Laiks rit. Stunda pēc stundas. Ormaņi vairs nekautrējas, bet runā cits ar citu, ka tā jau arī zirgs varot nosalt.

Nē, turpināt gaidīšanu nav nekādas jēgas. Es samaksāju ormanim, aizeju uz mājām un uzrakstu šādu vēstuli:

«Jūs aizliedzāt man rakstīt, bet atļaujiet man tikai Jūs vēlreiz redzēt. Es gaidīšu atbildi viesnīcā rīt piecos.»

Varbūt noteicu pārāk vēlu stundu? Es esmu uztraucies, seja man izvaibstīta, un gaišā dienā seja man sašķiebjas, dienā es izskatos briesmīgs.

Es pats aiznesu vēstuli uz viesnīcu un atgriežos mājās.

Cik gara šķiet nakts, cik gausi velkas stundas! Man vajadzētu aizmigt un atpūsties, sakrāt spēkus, bet es nevaru. Rītausmā es pieceļos. Ilgi klaiņoju pa ielām, pēc tam pāreju mājās un liekos gultā.