Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

Emma bija virtuvē un slepus mani paēdināja pirms tālā ceļa.

Ceļš tiešām bija tāls, vispirms jāizmet neliels līkums un jāiegriežas mācītāja mājā, bet no turienes jādodas uz staciju. Sniga sniegs, iet bija grūti, turklāt es nedrīkstēju vilcināties un zaudēt laiku. Dāmas pilsētā bija domājušas palikt tikai tik ilgi, lai iepirktos ziemsvētkiem, un izbraukušas jau dažas dienas pirms manis.

Nākamas dienas pievakarē es nonācu mācītāja mājā. Biju nolēmis, ka gudrākais būs parunāt ar kundzi.

— Iegriezos te ceļā uz pilsētu, — es teicu. — Man jānes līdzi zāģis, vai jūs man neatļautu koka daļas atstāt te?

— Tātad tu dodies uz pilsētu? — kundze vaicāja. — Tu taču varētu pie mums pārgulēt.

— Nē, paldies. Rīt no rīta man jābūt pilsētā. Kundze padomāja, tad sacīja:

— Pilsētā patlaban ir Elizabete. Viņa kaut ko aizmirsusi — vai tu nevarētu paņemt līdzi mazu sainīti?

«Nu man adrese rokā!» es nopriecājos.

— Man tikai tas jāsataisa.

— Ja nu es pilsētā vairs nesatieku Elizabetes jaunkundzi?

— Ak nē, viņa ir kopā ar Falkenbergas kundzi, viņas tur paliks visu nedēļu.

Tā bija jauka ziņa, lieliska ziņa. Tagad dabūšu gan adresi, gan arī laika pietiks.

Kundze valšķīgi paskatījās uz mani un sacīja:

— Tātad tu pārgulēsi te nakti? Citādi nepaspēšu sagatavot...

Man ierādīja istabu mājā, jo gulēt šķūnī tagad bija par aukstu. Kad saimes ļaudis jau bija devušies pie miera un mājā iestājies klusums, pie manis ienāca kundze ar sainīti un teica:

— Atvaino, ka nāku tik vēlu. Bet tu jau aiziesi rīta agrumā, kad es vēl gulēšu...

Un tā es atkal esmu pilsētas kņadā un drūzmā, starp avīzēm un cilvēkiem, bet, tā kā pagājuši jau vairāki mēneši, tas viss man vairs neliekas tik pretīgs. Visu rīta cēlienu es klaiņoju pa ielām, nopērku jaunu uzvalku un tad dodos pie Elizabetes jaunkundzes. Viņa dzīvo pie radiem.

Kaut laimētos satikt arī to otru! Esmu uztraucies kā puika. Pie cimdiem neesmu pieradis, tāpēc tos novelku. Dodamies augšup pa kāpnēm, pamanu, ka manas sastrādātās rokas nepiedien smalkajam uzvalkam, un atkal uzvelku cimdus. Tad piezvanu.

— Elizabetes jaunkundzi? Jā, esiet tik laipns un mazliet uzgaidiet!

Iznāk Elizabetes jaunkundze.

— Labdien. Jūs jautājāt pēc manis? Ak tas esat jūs!

— Es atnesu sainīti no jūsu mātes. Lūdzu, te būs. Viņa atplēš papīru un paskatās sainītī.

— Nē, māte patiesi ir lieliska! Teātra binoklis! Mēs taču jau bijām teātrī... Bet es jūs pirmajā mirklī nepazinu.

— Tiešām? Nav jau nemaz tik sen kā tikāmies.

— Nē, bet... Paklausieties, jūs laikam vēlaties kaut ko dzirdēt par zināmo personu? Ha-ha-hā!

— Jā, — es atbildu.

— Viņas te nav. Es apmetos pie saviem radiem. Bet viņa dzīvo viesnīcā «Viktorija».

— Nu jā, man tikai vajadzēja jums nodot sainīti, — es atbildu un mēģinu slēpt savu vilšanos.

— Pagaidiet mazliet. Man arī jāiet uz pilsētu, iesim kopā.

Elizabetes jaunkundze uzvelk mēteli, uzsauc pa durvīm «uz redzēšanos!» un seko man. Mēs paņemam ormani un aizbraucam uz kādu klusu kafejnīcu. Bet jaunkundzei te garlaicīgi.

— Varbūt brauksim kaut kur citur?

— Jā. Uz kafejnīcu «Grand».

Es baidos, ka tur jutīšos neveikli, esmu no tā visa atradis, varbūt vajadzēs sasveicināties ar paziņām. Taču jaunkundze grib tikai uz kafejnīcu «Grand». Viņa pilsētā pabijusi tikai dažas dienas, taču jau pieradusi pie šejienes dzīves un nemaz nekautrējas. Tomēr agrāk viņa man patika daudz labāk.

Mēs atkal paņemam važoni un braucam uz kafejnīcu «Grand». Jau ir vakars.

Jaunkundze apsēžas pie galdiņa visgaišākajā vietā un labpatikā staro. Es pasūtu vīnu.

— Kā jūs esat uzcirties! — viņa saka un smaida.

— Es taču nevarēju te nākt ar darba blūzi mugurā.

— Nē, protams, ne. Bet, vaļsirdīgi runājot, tā blūze... Vai lai es saku, ko domāju?

— Jā, lūdzu.

— Blūze jums piestāv labāk.

— Tādā gadījumā pie velna šo pilsētas uzvalku!

Es sēžu kā uz oglēm, neklausos viņas mēļošanā, man prātā pavisam kaut kas cits.

— Vai jūs ilgi paliksiet pilsētā? — es jautāju.

— Mēs jau iepirkāmies un drīz brauksim projām. Jā, diemžēl...

Viņa apklust, bet tūlīt atkal atdzīvojas un smaidīdama jautā: — Vai jums tiešām patika pie mums uz laukiem?

— Jā. Tur bija brīnišķīgi.

— Tātad jūs drīz atkal atgriezīsieties? Ha-ha-hā! Protams, viņa smejas par mani.

Viņa grib parādīt, ka saprot, cik slikti esmu tēlojis savu lomu. Muļķa meitene, es taču varētu pamācīt jebkuru strādnieku un esmu lietpratējs daždažādos amatos. Tikai savu īsto dzīves aicinājumu nekādi nevaru piepildīt, tālāk par iecerēm netieku.

— Vai palūgt tēvam, lai pavasarī pieliek pie staba ziņojumu, ka jūs esat lietpratējs ūdensvada ievilkšanā un piedāvājat savus pakalpojumus?

Viņa piemiedz acis un smejas. Viņai jau viegli smieties!

Es tikko valdos, šie joki mani aizskar, kaut arī tie ir tik labsirdīgi. Es paraugos apkārt, mani sveicina, un es atbildu, bet tas viss man šķiet tik tāls. Vispārējo uzmanību piesaista šī skaistā meitene, kas sēž pie mana galdiņa.

— Vai jums tiešām ir tik daudz paziņu?

— Jā, vienu otru pazīstu... Vai jūs pilsētā labi pavadījāt laiku?

— Lieliski! Man te ir divi brālēni, tie mani iepazīstināja ar saviem draugiem.

— Nabaga Ēriks tagad laukos skumst, — es pajokoju.

— Liecieties mierā ar savu Ēriku! Te ir viens jauns cilvēks, vārdā Bevers. Tikai patlaban mēs esam saķildojušies.

— Gan jau salabsiet.

— Vai jūs tā domājat? Ķilda ir diezgan nopietna. Bet atzīšos — es ceru, ka viņš te ieradīsies.

— Tad viņš ieraudzīs jūs kopā ar mani.

— Tāpēc jau mēs te atbraucām, lai viņš kļūtu greizsirdīgs.

— Nu labi, pacentīsimies, lai viņš tāds kļūtu.

— Nu jā, tomēr... Labāk iznāktu, ja jūs būtu drusku jaunāks. Es gribēju sacīt...

Es piespiesti pasmaidu.

— Tas nekas. Jūs veltīgi mūs, večukus, noniecināt, nebūt neesam zemē metami.

Atļaujiet tikai man apsēsties jums blakām uz dīvāna, lai viņš neredz manu pliko pakausi.

Ak vai, cik grūti ir mierīgi un ar cieņu pārkāpt pār vecuma slieksni! Cilvēks pats sevi vairs nepazīst, vaibstās, visādi māžojas, negrib atpalikt no jaunajiem, apskauž tos.

— Elizabetes jaunkundz, — lūdzoši saku. — Vai jūs nevarētu piezvanīt Falkenbergas kundzei un palūgt, lai viņa atbrauc šurp?

Viņa mazliet padomā.

— Kāpēc ne, to var, — viņa, par mani iežēlodamās, saka.

Mēs aizejam pie tālruņa, piezvanām uz viesnīcu «Viktorija» un lūdzam pasaukt Falkenbergas kundzi.

— Vai tu tā esi, Lovīz? Ja tu zinātu, ar ko es esmu kopā! Vai tu nevarētu atbraukt? Tas ir labi. Mēs esam kafejnīcā «Grand». To es tev neteikšu. Jā, protams, tas ir vīrietis, kas tagad kļuvis smalks kungs, vairāk es nekā neteikšu. Tātad tu atbrauksi? Kā, jau esi pārdomājusi? Jāapciemo radi? Nu, dari, kā zini, bet... Nu protams, viņš stāv man blakām. Kāpēc tu tā steidzies? Nu labi, paliec sveika!

Elizabetes jaunkundze noliek klausuli un saka:

— Viņai jāiet pie radiem.

Mēs ejam atpakaļ un apsēžamies. Es pasūtu vēl vīnu, mēģinu izlikties jautrs un piedāvāju šampanieti.

— Labprāt iedzeršu, — jaunkundze atbild. Un, kad mēs tā sēžam, jaunkundze saka: