Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

Tieviņā Olga šai jakā pazūd kā maisā. Meitene ir sīciņa kā putnēns.

— Vai nevarētu jaku iešūt? Laiks vēl ir, — es piedāvājos.

Bet māte ar meitu saskatās — šodien taču ir svētdiena, tad nedrīkst ņemt rokā nedz adatu, nedz grieznes. Es tūlīt uzminu viņu domas, jo bērnībā biju tāpat radināts.

Turpretī tagad izmantoju ķecerisku viltību: šūs taču mašīna, tas ir pavisam kaut kas cits. Cilvēki jau svētdienās braukā ar karietēm.

Bet viņas to nesaprot. Pēc pāris gadiem taču jaka Olgai būs pašā laikā.

Man gribējās Olgai kaut ko uzdāvināt, iekams šķiramies, bet man nav nekā, un es iedodu viņai tikai vienu kronu. Viņa sniedz man roku, mirdzošām acīm rāda naudu mātei un čukst, ka atdošot to māsām. Māte izskatās tikpat aizkustināta un piekrīt, ka tā būs vislabāk.

Olga savā kuļainajā jakā dodas uz baznīcu, ejot lejā no kalna, viņa kājas liek krustām šķērsām. Ak dievs, cik viņa ir jauka un mīļa!...

— Vai Herseta ir prāva muiža?

— Jā, ļoti liela.

Es sēžu pie galda, kaujos ar miegu un prātoju, ko nozīmē vārds «Herseta». Varbūt tas ir nomnieka uzvārds? Varbūt šejienes zemes īpašnieka vārds? Viņa meita ir neredzēta skaistule, un pats jarls lūdz viņas roku. Pēc gada viņa tam dzemdē dēlu, ko ieceļ tronī...

Vārdu sakot, es iešu uz Hersetu. Ir taču vienalga, kurp eju, tāpēc nolemju doties uz turieni. Varbūt man tur laimēsies dabūt darbu, varbūt lieti noderēšu tam vai citam uzdevumam, lai būtu kā būdams, es tur satikšu visādus cilvēkus. Tagad, kad esmu nolēmis iet uz Hersetu, man vismaz ir zināms mērķis.

Pēc negulētās nakts man acis krīt ciet, es lūdzu saimniecei atļauju apgulties viņas gultā. Pa sienu uz augšu gausi rāpjas zils krusta zirneklis, un es tam sekoju ar acīm, kamēr aizmiegu.

Es noguļu divas stundas un pamostos atpūties un spirgts. Saimniece vāra pusdienas. Es sasaiņoju savu maisu, samaksāju par naktsmājām un piedāvāju maiņu — es ņemšu Olgas bildi, bet atstāšu viņai šujmašīnu.

Saimniece atkal man netic.

— Ja tikai viņa piekristu, es esmu ar mieru. Attēls ir ļoti vērtīgs, es zinu, ko daru.

Es noņemu attēlu no sienas, nopūšu putekļus un uzmanīgi to saritinu; uz sienas paliek gaišs četrstūris. Tad es atvados.

Saimniece nāk man līdzi un lūdz, lai es pagaidot Olgu, lai viņa varētu man vismaz pateikties.

— Lūdzu, lūdzu, pagaidiet... Taču es steidzos.

— Pasveiciniet Olgu un sakiet, ja viņai kaut kas neskaidrs, lai vadās pēc norādījumiem!

Saimniece ilgi noraudzījās man pakaļ. Es gāju svilpodams, ļoti apmierināts ar sevi. Es jutos atpūties, arī maiss bija kļuvis pavisam viegls. Saule spīdēja, ceļš jau bija apžuvis. Un iedams es sāku dziedāt.

Nervi...

Hersetā nonācu nākamajā dienā. Šī māja izskatījās tik liela un bagāta, ka sākumā es domāju iet tai garām. Taču, aprunājies ar kādu no puišiem, es nolēmu piedāvāt lēnsmanim savu darba spēku. Esmu jau agrāk strādājis pie bagātiem cilvēkiem, piemēram, pie kapteiņa Evrebē...

Lēnsmanis bija neliela auguma plecīgs vīrs ar garu, baltu, kuplu bārdu un biezām, tumšām uzacīm, skarbu valodu, bet acis liecināja, ka viņš ir labdabīgs. Un tiešām vēlāk izrādījās, ka viņam patīk dzīt jokus un no sirds izsmieties. Reizēm gan viņš izturējās augstprātīgi, it kā atcerējies savu stāvokli un bagātību.

— Nē, darba man nav. No kurienes jūs nākat?

Es minēju dažas mājas, kur biju iegriezies pa ceļam.

— Tātad jūs staigājat apkārt diedelēdams?

— Nē, es neesmu nekāds diedelnieks, man ir nauda.

— Nu tad ejiet tālāk! Darba šeit nav. Rudens aršana jau pabeigta. Vai jūs protat cirst kārtis žogam?

— Jā.

— Ak tā? Taču man vairs nav koka sētu, tagad visas ir drāšu. Bet vai mūrēt mākat?

— Jā.

— Žēl gan. Pie manis visu rudeni strādāja mūrnieks, arī jums darba pietiktu.

Viņš bakstīja ar spieķi zemi.

— Kā jums ienāca prātā nākt pie manis?

— Visi ieteica, lai ejot pie lēnsmaņa, tur darbu vienmēr dabūšot.

— Ak tā? Jā, man jau te strādā visādi ļaudis, šoruden nolīgu arī mūrnieku. Bet vai vistu aploku protat taisīt? Tādu meistaru ar uguni nesameklēsi, ha-ha-ha! Ak tad jūs strādājāt pie kapteiņa Falkenberga?

— Jā.

— Ko jūs tur darījāt? — Cirtu kokus.

— Es to cilvēku nepazīstu, viņš dzīvo tālu no šejienes, bet esmu par viņu dzirdējis. Vai jums ir kāda rekomendācija?

Es iedevu papīru.

— Nu labi, palieciet pie manis! — lēnsmanis, neko vairs netaujājis, noteica.

Viņš no sētas puses ieveda mani virtuvē.

— Šis cilvēks nostaigājis lielu gabalu, paēdiniet viņu labi krietni! — viņš sacīja.

Es apsēdos lielā, gaišā virtuvē, un man pasniedza tik gardas pusdienas, kādas sen nebiju ieturējis. Vēl nebiju beidzis ēst, kad virtuvē atkal ienāca lēnsmanis.

— Paklausieties... — viņš vērsās pie manis.

Es pietrūkos kājās un stāvēju viņa priekšā taisns kā svece, un lēnsmanim šāda cieņas parādīšana acīmredzot tīri labi patika.

— Nē, nē, ēdiet vien, paēdiet, kā nākas. Vai esat jau paēdis? Es kaut ko iedomājos... Nāciet man līdzi!

Lēnsmanis pieveda mani pie lielas nojumes.

— Ja esat ar mieru, tad es jūs sūtīšu uz mežu cirst malku. Man gan ir divi puiši, taču vienu patlaban nepieciešams izmantot par ziņnesi, bet kopā ar otru jūs iesiet uz mežu. Kā redzat, malkas te diezgan, bet lai stāv vien, tās mantas nekad nav par daudz. Jūs teicāt, ka jums ir nauda, — varbūt parādīsiet man to?

Es parādīju naudaszīmes.

— Labi. Redzat, es ieņemu augstu amatu, un man jāzina, kādi cilvēki pie manis strādā. Bet jūsu sirdsapziņa droši vien ir tīra, ja jau atnācāt pie lēnsmaņa, ha-ha-hā! Tātad šodien jūs varat atpūsties, bet rīt iesiet uz mežu cirst malku.

Es sāku gatavoties rītdienas darbam, pārlūkoju savas drēbes, noasināju zāģi un cirvi. Man nebija cimdu, bet vēl jau nesala, cits viss man bija.

Lēnsmanis vairākas reizes iznāca ar mani aprunāties gan par šo, gan to, redzams, viņam patika tērzēt ar nepazīstamu cilvēku.

— Panāc šurp, Margrēt! — viņš uzsauca savai sievai, kas gāja pāri pagalmam. — Tas ir mūsu jaunais strādnieks, es viņu sūtīšu cirst malku.

Lai gan nebijām saņēmuši nekādu rīkojumu, taču pēc saviem ieskatiem cirtām kokus, kam bija nokaltušas galotnes. Vakarā lēnsmanis mūs tādēļ uzslavēja. Starp citu, rīt viņš pats nākšot uz mežu un mums visu parādīšot.

Es tūlīt sapratu, ka darba mežā nepietiks līdz ziemsvētkiem. Pa naktīm piesala, bet sniegs vēl nebija uzsnidzis, tāpēc darbs šķirtin šķīrās, mēs cirtām kokus citu pēc cita. Arī pats lēnsmanis teica, ka mēs strādājot kā plēsti, ha-ha-hā! Pie šā vecā vīra bija viegli strādāt, viņš pats bieži nāca uz mežu un dzina visādus jokus, bet, tā kā es tos laidu gar ausīm, tad viņš laikam nodomāja, ka esmu garlaicīgs, toties strādīgs cilvēks, uz ko var paļauties. Viņš mani sāka sūtīt uz pastu aiznest un pārnest vēstules.

Muižā neredzēja neviena bērna, izņemot kalpones, te strādāja tikai padzīvojuši cilvēki, tāpēc vakaros nezināju, ko iesākt. Lai kaut kā nosistu laiku, es sadabūju alvu un skābes un salodēju dažus vecus katlus. Taču šis darbs bija ātri padarīts. Kādu vakaru es uzrakstīju šādu vēstuli:

«Ak, ja Jūs būtu manā tuvumā, es strādātu par diviem!»

Otrā rītā, kad nesu uz pastu lēnsmaņa vēstules, paņēmu līdzi arī savu vēstuli un to nosūtīju. Jutos mazliet nemierīgs, jo vēstule bija ļoti neizskatīga — papīru es dabūju no lēnsmaņa, bet aploksni, uz kuras bija lēnsmaņa vārds, vajadzēja no vienas vietas aplīmēt ar markām. Dievs vien to zina, ko viņa teiks, saņemot šādu vēstuli! Vēstulei nebija nedz paraksta, nedz sūtītāja adreses.