Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

— Protams, jums jābrauc, — teica lēnsmanis, kad es atklāju savu nodomu. — Un atgriezieties ar izgudrojumu atpakaļ pie manis! Jums jāaizstāv savas tiesības, te runa ir par lielām summām.

Nākamajā dienā pa pastu pienāca ziņa, kas uzreiz visu grozīja. Kapteinis Falkenbergs bija ievietojis avīzē atsaukumu — noticis pārpratums, zāģi izgudrojis nevis viņš, bet kāds cilvēks, kas pie viņa kādu laiku strādājis. Par pašu zāģi viņš nekā noteikta paskaidrot nevarot. Zem paziņojuma bija paraksts: Kapteinis Falkenbergs.

Mēs ar lēnsmani pārmijām skatienus.

— Nu, ko jūs tagad teiksiet? — viņš jautāja.

— Katrā ziņā kapteinis nav vainīgs.

— Hm... Vai zināt, ko es domāju?

Mēs abi klusējām. Lēnsmanis ir un paliek lēnsmanis, viņš visur saskata krāpniecību.

— Šķiet visai apšaubāmi, ka šis kapteinis ir gluži bez grēka.

— Ak tā? Un ko tad jūs domājat?

— Es tādus vīrus pazīstu. Tagad viņš met kažoku uz otru pusi. Izlasīja jūsu vēstuli un nobijās! Ha-ha-hā!

Nu man vajadzēja atzīties, ka rakstīju nevis kapteinim, bet gan pāris rindiņu kādam viņa strādniekam, turklāt šī vēstule vēl nemaz nebūs saņemta, jo es to iesviedu pastkastītē tikai vakar.

Tad lēnsmanis apklusa un vairs nemeklēja šai notikumā krāpniecību. Tieši otrādi, tagad viņš pat apšaubīja mana izgudrojuma vērtību.

— Ej nu sazini, varbūt tas daikts nekur neder, — viņš sacīja. Bet tūlīt labsirdīgi piebilda: — Es gribēju teikt, ka to droši vien jāuzlabo. Tā, piemēram, kara kuģi un lidmašīnas — tos jau arī nemitīgi jāpapildina. Vai jūs tomēr iesiet uz turieni?

Lēnsmanis vairs neteica, lai es atgriežos atpakaļ ar zāģi, toties uzrakstīja man lielisku rekomendāciju. Viņš mani labprāt būtu paturējis pie sevis — tā bija rakstīts ieteikumā —, bet darbu vajadzējis pārtraukt, jo mani aizsauca strādāt uz citu novadu...

Kad es no rīta taisījos ceļā, pagalmā mani gaidīja sīciņa meitenīte. Tā bija Olga.

Nabaga bērns, viņa droši vien iznākusi no mājas jau pusnaktī, lai varētu šeit būt tik agri! Te nu viņa stāvēja, ģērbusies savā zilajā blūzē un platajā jakā.

— Vai tu tā esi, Olga? Uz kurieni tu? Izrādījās, ka viņa nākusi pie manis.

— Kā tu izdibināji, ka es esmu te?

Cilvēki pastāstījuši. Vai patiesi viņai piederot šujmašīna? Bet tas taču nevarot būt tiesa...

— Protams, šujmašīna ir tava, es to iemainīju pret gleznu. Vai labi šuj?

— Jā, ļoti labi.

Nekāda lielā runāšana mums neiznāca, es vēlējos, lai meitene aizietu, iekams iznāk lēnsmanis un sāk mūs izprašņāt.

— Tā, bet tagad ej atpakaļ uz mājām, bērns! Ceļš ir tāls.

Olga sniedza man roku, mazā rociņa pazuda manā lielajā plaukstā un tur palika, līdz es to palaidu vaļā. Viņa man pateicās un laimīga steidzās projām. Ejot viņa tik jocīgi, it kā krusteniski lika soļus.

Drīz būšu pie mērķa.

Svētdienas nakti es pārgulēju kādās iebūvieša mājās netālu no Evrebes, lai pirmdienas rītā jau agri būtu pie kapteiņa. Deviņos visi jau būs piecēlušies, un man laimēsies ieraudzīt to, pēc kuras ilgojos.

Nervi man bija ārkārtīgi saspringti, visu redzēju drūmās krāsās: lai gan rakstīju Falkenbergam laipnu vēstuli un nelietoju neviena skarba vārda, tomēr kapteinis varbūt ir noskaities, ka minēju noteiktu datumu, iedrošinājos nosacīt viņam termiņu.

Kāds velns mani dīdīja rakstīt vēstuli?

Jo tuvāk nācu mājai, jo zemāk nodūru galvu un ierāvos sevī, lai gan nekādu vainu neapzinājos. Es nogriezos no ceļa un apmetu līkumu, gribēdams nonākt vispirms pie sētas mājas un sastapt Falkenbergu. Viņš mazgāja karieti. Mēs sasveicinājāmies kā veci draugi.

— Kur taisies laist?

— Nekur, es tikai vakar atgriezos. Braucu uz staciju.

— Ko tur vedi?

— Kundzi.

— Kundzi?

— Nu jā, kundzi. Klusums.

— Ak tā. Uz kurieni tad kundze aizbrauca?

— Uz pilsētu. Klusums.

—Te bija atnācis kāds svešs cilvēks un uzrakstīja avīzē par tavu zāģi, — Falkenbergs teica.

— Vai kapteinis arī aizbraucis?

— Nē, kapteinis ir mājās. Kad pienāca tava vēstule, viņš sarauca pieri.

Es pasaucu Falkenbergu šķūņaugšā, manā maisā vēl bija divas pudeles vīna, es tās izvilku. Ak, šīs pudeles, es tās tādu gaisa gabalu biju nēsājis līdzi, cenzdamies nesaplēst, cik tagad tās lieti noderēja! Falkenbergam tūlīt mēle atraisījās.

— Kāpēc kapteinis rauca pieri? Vai tu devi viņam lasīt manu vēstuli?

— Tas notika tā, — Falkenbergs klāja vaļā. — Kad es pārnācu ar pastu, kundze bija virtuvē. «Kas tā par aploksni ar tik daudzām markām?» viņa vaicāja. Es atplēsu aploksni, izlasīju vēstuli un teicu, ka tā ir no tevis, ka tu būsi te vienpadsmitajā.

— Un ko viņa teica?

— Nekā neteica. Tikai vēlreiz jautāja: «Tātad vienpadsmitajā viņš būs te?»

— Un pēc pāris dienām tev lika viņu aizvest uz staciju?

— Jā, pēc pāris dienām. Un tad es nodomāju: «Ja jau kundze zina par vēstuli, tad tas jāzina arī kapteinim.» Kā tu domā, ko viņš teica, kad iedevu viņam vēstuli?

Es klusēju, savās domās iegrimis. Te kaut kas slēpās. Vai viņa nebēga no manis?

Nē, es esmu prātu zaudējis. Evrebes kapteiņa sieva taču nebēgs no kaut kāda strādnieka! Tomēr tas man likās dīvaini. Es biju cerējis, ka drīkstēšu ar viņu parunāt, ja man aizliegts rakstīt.

Falkenbergs izskatījās samulsis.

— Es vēstuli parādīju kapteinim, lai gan tu par to neminēji ne vārda. Vai to nevajadzēja darīt?

— Vai kapteinis tagad uz mani dusmojas?

— Nē, tā neliekas. Viņš par to vairs nebilst ne vārda. Kāda man daļa gar kapteini?

Kad Falkenbergs jau bija gluži apreibis, es viņam jautāju, vai viņš zina kundzes adresi pilsētā. Nē, bet varbūt to zina Emma. Mēs pasaucām Emmu, uzcienājām ar vīnu, mēļojām gan šo, gan to un tad noprasījām skaidri un gaiši. Nē, Emma kundzes adresi nezina. Bet kundze braukusi iepirkties ziemsvētkiem, viņa aizbraukusi kopā ar Elizabetes jaunkundzi, mācītāja meitu, vecāki gan zināšot adresi. Kādēļ man jāzina adrese?

— Man gadījās nopirkt senlaicīgu piespraudi, gribu piedāvāt to kundzei.

— Parādi!

Par laimi, man tiešām bija veca, ļoti skaista piespraude, es to biju nopircis no kādas Hersetas kalpones.

— To nu gan kundze nepirks, — Emma sacīja. — Pat es tādu par velti neņemtu.

— Gan jau ņemtu, ja dabūtu mani piedevām, — es piespiedos pajokot.

Emma aizgāja. Es atkal sāku izprašņāt Falkenbergu. Viņam ir smalks deguns.

Viņš dažreiz ļoti labi izprot cilvēkus.

— Vai tu vēl dziedi kundzei?

— Nē, vairs ne. Un Falkenbergs nožēloja, ka saderējis te par kalpu.

Te asaras straumēm līstot.

— Straumēm līst asaras? Vai tad kapteinim ar sievu nav labas attiecības?

— Kādas viņiem, velns parāvis, labas attiecības! Tādas pašas kā agrāk. Pēdējo sestdien viņa raudāja visu dienu.

— Padomā tikai, cik dīvaini! Viņi tik saticīgi dzīvoja, acīs vien skatījās, — es tēlotā naivumā sacīju un gaidīju Falkenberga atbildi.

— Velns viņus sazin! — Falkenbergs sava novada izloksnē sacīja. — Pēc tavas aizbraukšanas viņa makten izģindusi, kauli un āda.

Es nosēdēju šķūņaugšā divas stundas, visu laiku pa logu paturēdams acīs kungu ēku, bet kapteinis nerādījās. Kāpēc viņš nenāca ārā? Nebija nekādas jēgas gaidīt vēl ilgāk, jāiet projām, lai gan nedabūju izskaidroties ar kapteini. Tagad man tikai atlika izjaukt zāģi, salikt maisā un doties projām no šejienes.