Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

— Vai pietiks?

— Hm... Nav jau maz, tomēr... Bet lai nu būtu pēc jūsu prāta...

— Cik es jums iedevu?

— Piecas kronas.

— Nu jā, varbūt ir arī par maz. Un es atkal iebāzu kabatā roku.

— Nē, māt, viņš iedeva desmitnieku, — iejaucās Peters. — Tas ir par daudz, tev jāizdod atlikums.

Vecā sieva atpleta roku, paskatījās uz naudaszīmi un šķita ļoti pārsteigta.

— Jā, tas tiešām ir desmitnieks! Es nemaz neievēroju, pat nepaskatījos. Ja jau tā, tad tev liels paldies!

Deputāta vietnieks apjucis saka klāstīt abiem puišiem, ko bija lasījis šīsdienas avīzē: ar kādu cilvēku noticis nelaimes gadījums, kuļmašīna norāvusi roku. Meitenes izlikās, it kā mani nemaz neredzētu, sēdēja sabozušās, bet acis abām gailēja kā saniknotām kaķēm. Te man ilgāk nebija ko kavēties.

— Ardievu!

Saimniece pavadīja mani līdz durvīm un laipni sacīja:

— Esi tik labs un aizdod mums pudeli vīna! Kā par spīti, sanākuši ciemiņi, nav ar ko pacienāt.

— Ardievu! — es atkārtoju tādā tonī, ka viņa neuzdrīkstējās uzstāt.

Uz muguras man bija maiss, rokā — šujmašīna. Nesamais bija smags, bet ceļš izdangāts, tomēr es soļoju vieglu sirdi. Iznāca tik nepatīkami, un es atzinu, ka izturējos nelāgi. Nelāgi? Blēņas! Es izdarīju izziņu un noskaidroju, ka šīs sasodītās skuķes gribēja pacienāt savus izredzētos uz mana rēķina. Jā, tā tas bija. Taču es apvainojos tikai tāpēc, ka viņas aizskāra manu lepnumu. Ja viņas būtu ataicinājušas meitenes, nevis tos puišus, vai tad vīns neplūstu straumēm? Protams, plūstu! Turklāt viena no viņām nosauca mani par vecīti. Bet vai tā nav taisnība? Acīmredzot es tiešām esmu vecs, ja apvainojos, ka vienkāršu lauku puisi vērtē augstāk nekā mani...

Iešana mani nogurdināja, un īgnums pamazām noplaka, es atmetu ar roku izziņai un jau stundām ilgi soļoju pa ceļu ar savu smieklīgo nesamo — trīs vīna pudelēm un šujmašīnu. Pievakare bija silta, apkaimes mājas aizsedza dūmaka, un tikai tad, kad biju pienācis pavisam tuvu, varēju redzēt, vai logos gaisma deg vai nedeg. Tad parasti man metās virsū suņi un neļāva ielīst siena šķūnī. Tuvojās nakts, es biju galīgi pārguris un nomākts, nākotne rādījās pavisam drūmās krāsās. Kāpēc es veltīgi iztērēju tik daudz naudas! Es nolēmu pārdot šujmašīnu un dabūt izdoto naudu atpakaļ.

Beidzot es nonācu pie nelielas lauku mājas, kur nebija suņu. Logā vēl spīdēja gaisma, es pieklauvēju un lūdzu naktsmājas.

Pie galda sēdēja pavisam jauniņa meitene, kas droši vien tikai nesen bija iesvētīta.

Kad es lūdzu naktsmājas, viņa nemaz neizbijās, atbildēja, ka pajautāšot, piecēlās un izgāja pa sānu durvīm. Es saucu viņai nopakaļ, ka pietiks, ja atļaus man nosēdēt līdz rītam turpat pie krāsns.

Meitene drīz atgriezās līdz ar māti, kas steigšus pogāja ciet kleitu. Viņa sveicināja un teica, ka diemžēl nevarot man piedāvāt nekādas ērtības, bet labprāt atvēlēšot savu gultu mazajā kambarītī.

— Kur tad jūs pašas gulēsiet?

— Drīz jau būs rīts. Turklāt meitai vēl jāpasēž pie šuvekļa.

— Ko tad viņa šuj? Vai kleitu?

— Nē, tikai blūzi. Grib rīt vilkt baznīcā, es piedāvājos palīdzēt, bet viņa ne un ne.

Es uzliku uz galda šujmašīnu un teicu, ka ar šādu mašīnu blūzi uzšūt ir nieka lieta.

— Vai jūs esat skroderis?

— Nē, es tikai tirgojos ar šujmašīnām.

Es paņemu lietošanas pamācību un skaļi nolasu, kā ar mašīnu jārīkojas. Meitene klausās ļoti uzmanīgi, viņa ir vel tīrais bērns. Viņas tievie pirkstiņi nokrāsojušies zili no plūkošās drānas. Šie pirkstiņi ir tik nožēlojami, es raugos uz tiem, izņemu pudeli vīna un piedāvāju mums visiem trim iedzert. Pēc tam sākam šūt, es lasu norādījumus, bet meitene griež mašīnas kloķi. Viņa ir sajūsmināta, acis viņai mirdz.

— Cik viņai gadu?

— Sešpadsmit. Pērngad iesvētīta.

— Kā viņu sauc?

— Olga.

Māte stāv, raudzīdamās uz mums, viņai arī gribas griezt mašīnu, bet, līdzko viņa pastiepj roku, Olga tūlīt aizrāda:

— Nē, nē, māt, ka tu nesabojā!

Kad mēs taisāmies iespolēt diegu, māte grib paturēt kuģīti, bet Olga viņu atkal atraida, baidīdamās, ka viņa kaut ko nesabojā.

Saimniece uzliek uz uguns kafijas katliņu, istabā kļūst silti un mājīgi, māte un meita aizmirst savu vientulību, ap sirdi viņām ir viegli un labi, es pajokojos par mašīnu, un Olga jautri smejas. Ievēroju, ka viņas pat nevaicā, cik mašīna maksā, lai gan tā ir pārdodama, — tāds greznums viņām nav pa kabatai. Paskatīties, kā ar tādu mašīnu šuj, — tas jau vien ir liels prieks.

— Olgai katrā ziņā vajadzīga tāda mašīna. Redzat, cik ātri viņa iemācījusies ar to apieties.

Māte atbild, ka jāpaciešas, drīz Olga iešot kaut kur par kalponi un mazliet nopelnīšot.

— Tātad viņa grib iet pie kāda kalpot?

— Jā, mēs ceram atrast viņai vietu. Abas vecākās meitas jau nostājušās uz savām kājām. Un viņām, paldies dievam, neiet slikti. Rīt viņas arī būs baznīcā, Olga ar viņām satiksies.

Pie vienas sienas karājas ieplīsis spogulītis, pie otras ar nagliņām piesistas lētas bildītes, kurās dižojas jātnieku gvarde un princis ar princesi krāšņos tērpos. Viena no bildītēm ir galīgi izbalējusi, tajā attēlota ķeizariene Eiženija, es redzu, ka attēls te karājas jau sen, un jautāju, no kurienes tas šeit radies.

— Vai es vairs atminu! Ak jā, laikam to atnesa vīrs.

— Kur viņš to dabūja?

— Liekas, Hersetā, vīrs tur jaunībā strādāja. Nu jau kādi trīsdesmit gadi pagājuši.

Es tūlīt nolemju, kā rīkoties, un saku:

— Bet šis attēls ir ļoti vērtīgs.

Saimniece domā, ka es par viņu zobojos, bet es ilgi pētu attēlu un apgalvoju, ka tas maksā lielu naudu. Taču saimniece nav nekāda muļķe, viņa saka:

— Vai jūs nemaldāties? Tā te karājas jau kopš tā laika, kad mēs šo māju uzcēlām.

Olga jau no mazotnes to bildi sauca par savu.

Es izliekos noslēpumains un kā īsts lietpratējs iztaujāju visus sīkumus.

— Kur tā Herseta atrodas?

— Tepat netālu. Kādas divas jūdzes no šejienes. Tā ir lēnsmaņa muiža...

Kafija ir gatava, un mēs ar Olgu pārtraucam darbu. Atliek tikai piešūt āķus. Es lūdzu, lai man parāda jaku, zem kuras viņa vilks šo blūzi. Izrādās, ka jakas viņai nav, viņa apliks vilnas lakatu. Taču vecākā māsa uzdāvinājusi viņai nonēsātu virsjaku, to viņa uzvilkšot virsū, tad viss būšot kārtībā.

— Olga tik ātri aug, ka nav nekādas jēgas pirkt viņai labu jaku ātrāk nekā pēc gada, — māte man saka.

Olga šuj āķus, darbs viņai šķiras. Bet viņa izskatās tik miegaina, tāpēc es tēvišķā balsī raidu viņu gulēt. Saimniece aizbildinās ar diezgan ticamu ieganstu un paliek sēžam pie manis, bet es pierunāju arī viņu likties gultā.

— Saki paldies ciemiņam par lielo palīdzību! — māte mudina Olgu.

Olga pienāk pie manis, dod man roku un pateicas. Es izmantoju šo gadījumu un ievedu viņu kambarītī.

— Ejiet jūs arī pie miera! — es saku mātei. — Man aiz noguruma jau mēle metas.

Redzēdama, ka es iekārtojos pie krāsns un palieku zem galvas savu maisu, viņa smaidīdama pašūpo galvu un aiziet.

Nākamajā rītā es jūtos labi un mundri, saule spīd iekšā pa logu, Olga un viņas māte jau sasukājušās, mitrie mati tā spīd, ka prieks skatīties.

Mēs pabrokastojam trijatā, un pēc kafijas Olga palepojas manā priekšā savā jaunajā blūzē, adītajā lakatā un virsjakā. Ak, šī apbrīnojamā jaka ar atlasa apmali un tādām pašām divrindu pogām, bet apkakle un piedurkņu gali apšūti ar lentītēm.