Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

— Nē, paldies, es jau nenosalšu. Uz redzēšanos, uz redzēšanos!

— Esiet tikpat izveicīgs kā vakar! — jaunkundze nosaka un pamāj man ar galvu.

Mēs sākam braukt.

Diena ir mitra un auksta, es tūlīt redzu, ka Falkenbergas kundze nav cieši ietīstīta un viņai salst.

Mēs braucam stundu pēc stundas. Zirgi saprot, ka ceļš iet mājup, un paši rikšo bez skubināšanas, es turu grožus, bet manas rokas bez cimdiem sastingst ragā.

Ieraudzījusi būdiņu netālu no ceļa, kundze pieklauvē pie karietes loga un uzsauc, ka laiks pusdienot. Viņa izkāpj no karietes zila nosalusi.

— Ieiesim šajā mājiņā un paēdīsim! Kad tiksiet galā ar zirgiem, paņemiet grozu un nāciet iekšā! — viņa saka.

Un viņa dodas augšup pa nogāzi.

«Laikam aukstuma dēļ viņa grib ieturēt maltīti pie svešiem cilvēkiem,» es nodomāju. «Viņa taču no manis nebaidās...»

— Es piesienu zirgus un tos pabaroju; šķiet, ka sāks snigt, tāpēc zirgiem uzsedzu brezentu, noglaudu tos un, paņēmis groziņu, dodos uz istabu.

Istabā ir kāda veca sieviete, viņa aicina mūs iekšā un uzliek kafijas katliņu.

Falkenbergas kundze izsaiņo groziņu un saka, uz mani neskatīdamās:

— Vai arī šodien jums kaut ko nodalīt?

— Jā, daudzkārt pateicos.

Mēs ēdam klusēdami. Es sēžu uz soliņa pie durvīm, nolicis šķīvi sev blakus.

Falkenbergas kundze apsēdusies pie galda, viņa visu laiku lūkojas ārā pa logu un gandrīz nemaz neēd. Lāgu lāgiem viņa pārmij dažus vārdus ar vecenīti un paraugās, vai mans šķīvis nav tukšs. Istabiņa ir ļoti maza, no manis līdz logam ir tikai pāris soļu, mēs sēžam gandrīz viens otram blakus.

Kafija ir gatava, bet manai tasei nav uz sola vietas, un es turu to rokā. Pēkšņi Falkenbergas kundze pagriežas pret mani un nodurtām acīm saka:

— Pie galda vēl ir vieta.

Es dzirdu, cik stipri dauzās mana sirds, un bikli nomurminu:

— Paldies, man tepat ir labi... Es tikai gribētu... Nav šaubu, ka viņa jūtas nemierīga, viņa baidās, ka es kaut ko nepasaku vai neizdaru. Viņa atkal sēž, novērsusi seju, bet es redzu, ka viņas krūtis strauji cilājas. «Nebaidies,» es domāju, «es drīzāk nokodīšu sev mēli nekā bildīšu kaut vārdu!»

Es gribētu tukšo šķīvi un tasi nolikt atpakaļ uz galda, bet baidos viņu izbiedēt, jo viņa visu laiku sēž, novērsusi seju. Es klusi pašķindinu tasi, lai saistītu viņas uzmanību, tad nolieku traukus uz galda un pateicos.

Viņa jautā man gluži kā viesim:

— Vai esat paēdis? Vai jūs vairāk nevēlaties?

— Nē, paldies... Atļaujiet, es salikšu visu atpakaļ grozā. Baidos tikai, vai to pratīšu.

Es paskatos uz savām rokām — siltumā tās pietūkušas, kļuvušas lielas un neveiklas, tā ka traukus es nevaru iesaiņot. Viņa noprot, ko es domāju, arī paraugās uz manām rokām, tad nolaiž acis un, slēpdama smaidu, jautā:

— Vai jums nav cimdu?

— Nē, man arī nevajag.

Es atgriežos pie soliņa un gaidu, kamēr Falkenbergas kundze visu sakravā, lai varētu aiznest groziņu. Pēkšņi viņa atkal pagriežas pret mani un, acis nepacēlusi, jautā:

— No kurienes jūs esat?

— No Nurlandes. Klusums.

Es uzdrīkstos pajautāt:

— Vai kundze ir tur bijusi?

— Ja, bērnībā. Tad viņa paskatījās pulkstenī, it kā aizliegdama tālāku iztauju un vienlaikus atgādinādama, ka jāpasteidzas.

Es tūdaļ piecēlos un izgāju ārā pie zirgiem.

Bija jau satumsis. Debesis bija nomākušās, un sniga slapjš sniegs. Es slepus noņēmu savu segu no bukas un pabāzu to zem pakaļējā sēdekļa, tad padzirdīju zirgus un tos iejūdzu. Ieraudzījis nākam Falkenbergas kundzi, es devos viņai pretī, lai paņemtu groziņu.

— Uz kurieni jūs?

— Gribēju jums palīdzēt.

— Paldies, nav vajadzīgs. Groziņš ir gandrīz tukšs. Mēs piegājām pie karietes, viņa iekāpa, es gribēja palīdzēt viņai ievīstīties siltāk. Es sataustīju zem sēdekļa segu, izvilku to un turēju tā, lai nebūtu redzamas malas.

— Ai, cik jauki! — kundze izsaucās. — Kur tā bija?

— Šeit.

— Mācītāja mājā man piedāvāja veselu kaudzi segu, bet es tik drīz nevarētu tās aizvest atpakaļ... Paldies, es pati... Nē, nē, pateicos... Sāciet labāk braukt!

Es aiztaisīju karietes durvis un uzkāpu uz bukas.

«Ja viņa atkal klauvēs pie lodziņa, tas liecinās, ka viņa grib atdot man atpakaļ segu, bet es neapstāšos,» es nodomāju.

Aizritēja stunda pēc stundas, iestājās melna tumsa, slapjais sniegs krita arvien vairāk. Ceļš kļuva sliktāks un sliktāks. Lāgu lāgiem es nolēcu no bukas un skrēju līdzi karietei, lai sasiltu, biju izmircis līdz ādai.

Mēs tuvojāmies mājām.

«Ja logi būs gaiši, tad viņa pazīs manu segu,» es domāju.

Diemžēl visos logos spīdēja gaisma, mājās gaidīja kundzi.

Es apturēju zirgus, nepiebraucis pie lieveņa, un atvēru karietes durvis.

— Kas noticis?

— Diemžēl jums jākāpj ārā te. Tādi dubļi... Riteņi stieg iekšā...

Viņa laikam iedomājās, ka es tīšām gribu viņu izmānīt no ratiem, un iesaucās:

— Dieva dēļ, brauciet taču!

Zirgi parikšoja uz priekšu un apstājās pie spoži apgaismotā lieveņa. No mājas iznāca Emma. Kundze iedeva viņai segas, kuras jau bija salocījusi karietē.

— Paldies par atvešanu! — viņa man sacīja. — Ak dievs, kā jūs esat izmircis!

Mani gaidīja pārsteidzoša ziņa: Falkenbergs bija saderējis pie kapteiņa par strādnieku.

Tātad viņš lauzis mūsu norunu un pametis mani likteņa varā. Es jutos galīgi izsists no sliedēm, nekā nesapratu. Taču rīts gudrāks nekā vakars.

Jau ir divi naktī, tomēr es guļu nomodā, drebinos un domāju. Stundas velkas gausi, es nekādi nevaru sasildīties, mani sāk kratīt drudzis, es svaidos karsonī...

Kā viņa no manis baidījās, neuzdrīkstējās ēst ārā un visu laiku uz mani ne reizi nepaskatījās...

Manas domas noskaidrojas, es saprotu, ka varu uzmodināt Falkenbergu, varu murgos izpļāpāties, un, sakodis zobus, es pieceļos no gultas. Uzvelku mugurā drēbes, nokuļos lejup pa kāpnēm un metos skriešus projām. Pamazām sasilstu un nogriežos uz mežu, uz turieni, kur mēs strādājām, pār seju man rit sviedru, un lietus lāses. Kaut tikai atrastu zāģi, tad es drīz tiktu vaļā no drudža; tas ir vecs, sensenis izmēģināts līdzeklis. Zāģi nevaru uziet, toties sameklēju cirvi, kuru paslēpu sestdienas vakarā, un sāku cirst. Apkārt melnum melna tumsa, es nekā neredzu, strādāju pēc taustes un nogāžu koku pēc koka. Man sviedri līst aumaļām.

Beidzot, galīgi pārguris, nolieku cirvi agrākajā slēptuvē; jau aust gaisma, un es steidzos mājās.

— Kāds velns tevi trenc apkārt? — jautā Falkenbergs. Es negribu atklāt, ka vakar saaukstējos, viņš to izpļāpās virtuvē, tāpēc nomurminu, ka pats nezinu.

— Tu droši vien biji pie Rennaugas, — viņš saka. Es atbildu, ka viņš uzminējis, es tiešām biju pie Rennaugas.

— Nav liela māksla to uzminēt, — viņš saka, — Bet es gan meitās vairs neiešu.

— Tātad tu precēsi Emmu?

— Jā, tā liekas. Es nudien nožēloju, ka tu arī nevari te palikt. Tad tu varētu apprecēties ar kādu citu.

Un viņš sāk spriedelēt, ka jebkura no kalponēm droši vien nāktu pie manis, bet kapteinim es vairs neesot vajadzīgs. Man pat rīt vairs nevajagot iet uz mežu...

...Falkenberga balss skan it kā no tālienes, es iekritu dziļā miegā.

No rīta drudzis ir pārgājis, jūtos vel gurdens, tomēr taisos iet uz mežu.

— Darba drēbes nevelc vairs mugurā, es jau tev teicu, — Falkenbergs saka.