Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

Pēc saules es redzēju, ka dāmām ieturēt pusdienas vēl daudz par agru, turpretī man tas būtu īstā laikā, jo mēs ar Falkenbergu parasti ēdām divpadsmitos. Un es braucu tālāk.

— Kāpēc jūs nepieturat? — dāmas sauca.

— Jūs taču ēdat pusdienas trijos... Es domāju...

— Bet mēs esam izsalkušas.

Es piebraucu karieti ceļmalā, izjūdzu zirgus, pabaroju tos un atnesu ūdeni. Tiešām dīvaini — vai šīs sievietes nolēmušas ēst pusdienas agrāk manis dēļ?

— Lūdzam, nāciet šurp! — viņas sauca.

Taču es nevēlējos dāmas traucēt un paliku pie zirgiem.

— Nu, kas ir ar jums? — kundze vaicāja.

— Esiet tik laipna un nodaliet man paredzēto daļu! — es atteicu.

Viņas sāka mani aizgūtnēm mielot, visa viņām likās par maz. Es attaisīju alus pudeles un dabūju iedzert alu — šī maltīte lielceļa malā man visu mūžu palika atmiņā. Falkenberga kundzei es neuzdrīkstējos uzmest acis, lai viņu nesamulsinātu.

Dāmas tērzēja un jokojās savā starpā un laiku pa laikam iepina sarunā arī mani.

Elizabetes jaunkundze teica:

— Cik jauki ēst svaigā gaisā! Vai jums arī tā neliekas?

Šoreiz viņa neteica «tev» kā agrāk.

— Viņam tas nav nekas jauns, — kundze iebilda.

— Viņš taču katru dienu pusdieno mežā.

Ak, šī balss, šīs acis, šī gleznā, sievišķīgā roka, kurā viņa turēja glāzi, sniegdama to man!...

Arī es varētu viņām daudz ko pastāstīt par to, kā cilvēki dzīvo plašajā pasaulē, aizrādīt viņām, kad viņas, nekā nejēgdamas, pļāpāja par jāšanu kamieļu mugurā un vīnogu ievākšanu...

Taču es steidzos ātrāk paēst, paņēmu spaini un gāju pēc ūdens, lai vēlreiz padzirdītu zirgus, kaut gan tas bija lieki. Strautmalā es apsēdos.

Pēc kāda laiciņa kundze mani sauca:

— Nāciet pie zirgiem! Mēs iesim uz mežu, gribam saraut apiņus vai kādas citas skaistas lapas.

Bet, kad es atgriezos pie pajūga, viņas bija pārdomājušas, jo apiņiem lapas sen jau nobirušas un arī pīladžogu ķekari nokrituši.

— Šai gadalaikā mežs ir tukšs, — jaunkundze sacīja. Un tad jautāja, cieši skatīdamās man acīs: — Bet te taču laikam nav kapsētas, kur tad jūs klejojat?

— Jā, laikam nav gan.

— Kā tad jūs iztiekat?

Un viņa paskaidroja Falkenbergas kundzei, ka es esot ērmots cilvēks, naktīs staigājot pa kapsētām un sarunājoties ar mirušajiem. Tur es arī esot izgudrojis savu mašīnu.

Es nezināju, ko teikt, tāpēc apvaicājos par Ērika veselību.

— Atcerieties, zirgs viņu nometa, viņš sasitās un spļāva asinis...

— Jā, viņam ir labāk, — jaunkundze strupi atteica.

— Vai nebrauksim, Lovīz?

— Vai varam braukt tālāk?

— Kad vien vēlaties, — es atbildēju. Un mēs atkal braucām.

Stundas aizritēja, saule slīga pret rietu, kļuva krietni dzestrāks un mitrāks, sacēlās vējš, un sāka krist slapjš sniegs. Mums aiz muguras palika baznīcas, veikali, lauku sētas.

Pie karietes lodziņa pēkšņi pieklauvēja.

— Vai te jūs kādu nakti nejādelējāt ar svešiem zirgiem? — jaunkundze smiedamās jautāja. — Runas par to sasniedza arī mūsu ausis.

Abas dāmas sāka gardi smieties. Bet es neapjucis atbildēju:

— Jā, tomēr jūsu tēvs mani vēl aicina darbā, vai ne?

— Jā, tā ir.

— Ja nu mēs par to runājam, jaunkundz, atļaujiet vaicāt, kā tad jūsu tēvs dabūja zināt, ka es strādāju pie kapteiņa Falkenberga? Jūs pati, šķiet, bijāt pārsteigta, mani tur ieraugot?

Brīdi padomājusi, viņa paraudzījās uz savu draudzeni un atbildēja:

— Es par to aizrakstīju uz mājām. Falkenbergas kundze nodūra acis. Es nopratu, ka Elizabetes jaunkundze mānās. Taču viņa tik veikli izlocījās, ka nevarēju viņu pieķert. Pilnīgi ticams, ka viņa varēja rakstīt uz mājām: «Vai zināt, ko es te satiku?

To pašu cilvēku, kas mums ievilka ūdensvadu, tagad viņš strādā pie kapteiņa par meža cirtēju...»

Bet, kad mēs ieradāmies, izrādījās, ka mācītājs jau kopš trim nedēļām salīdzis jaunu strādnieku. Jaunais puisis iznāca saturēt zirgus.

Un es atkal lauzīju galvu, kādēļ tādā gadījumā par kučieri izvēlējās mani. Varbūt domāja, ka esmu apvainojies, tāpēc ka Falkenbergu aicināja dziedāt viesistabā? Bet vai tad viņas nesaprata, ka drīz pabeigšu savu izgudrojumu un viņu žēlastības man vairs nevajadzēs?

Es staigāju apkārt sabozies un īgņojos uz sevi; virtuvē, kamēr es vakariņoju, Olīne tencināt tencināja man par ūdensvadu; pēc tam devos apkopt zirgus. Kad metās krēsla, es paņēmu savas segas un aizgāju uz siena šķūni...

Es atmodos no kāda pieskāriena.

— Kāpēc tu guli te, tā jau var saaukstēties, — sacīja mācītāja kundze. — Nāc, es tevi apguldīšu istabā.

Mēs sākām tielēties, es negribēju iet, un beidzot ari viņa apsēdās. Šajā sievietē liesmoja kaisle, bet varbūt viņa bija tikai dabas bērns. Viņā skanēja burvīga melodija, un es aizvirpuļoju viesuļdejā.

Nākamajā rītā mana oma bija uzlabojusies, es biju atvēsis, nomierinājies un sāku visu prātīgi apsvērt. Ja es toreiz būtu bijis gudrāks un neatstātu šo vietu, tad būtu kļuvis par kalpu, tomēr spēlējis pirmo vijoli. Jā, es jau biju paspējis pierast pie klusās un rāmās lauku dzīves.

Falkenbergas kundze stāvēja pagalma vidū. Zeltainiem matiem, kailu galvu — viņa bija gara un slaida gluži kā kolonna.

Es padevu labrītu.

— Labrīt! — viņa atbildēja un vieglā gaitā pienāca man klāt. Klusinājusi balsi, viņa sacīja: — Es vakar vakarā gribēju pārliecināties, kā jums ar guļvietu, bet nevarēju. Tas ir, varēt jau varēju, tikai... Jūs taču gulējāt siena šķūnī?

Es klausījos viņā kā pa sapņiem un nezināju, ko atbildēt.

— Kāpēc jūs neatbildat?

— Vai es gulēju siena šķūnī? Jā.

— Ak tā? Un vai miegs bija salds?

— Jā.

— Ak tā? Šodien brauksim uz mājām.

Viņa pagriezās un aizgāja, nosarkusi līdz matu galiem...

Pienāca Haralds un lūdza, lai es viņam iztaisu pūķi.

— Labi, lai notiek, — es teicu, cenzdamies atgūt apvaldu. — Iztaisīšu tev milzīgu pūķi, kas uzlidos līdz pašiem mākoņiem. Vīrs un vārds.

Mēs ar Haraldu darinājām pūķi divas stundas. Zēns centās un dedzīgi strādāja, bet es domāju pavisam par ko citu. Mēs nopinām no virvēm vairākus metrus garu asti, piesējām to pūķim un vēl pielīmējām, lai stingrāk turas. Pāris reižu pienāca Elizabetes jaunkundze un noskatījās, kā mēs darāmies. Viņa vairs neizskatījās tik svaiga un sprigana, bet tas mani neuztrauca, es vairs nelikos par viņu ne zinis.

Man lika iejūgt zirgus. Lai gan vajadzēja pasteigties, jo ceļš bija tāls, es tomēr iesūtīju iekšā Haraldu, lai uz pusstundu atliek aizbraukšanu. Mēs strādājām vaiga sviedros, un beidzot pūķis bija gatavs. Rīt, kad līme būs sakaltusi, Haralds palaidīs pūķi gaisā un sekos tam ar skatienu, juzdams dīvainu satraukumu, kādu tagad izjūtu es.

Zirgi ir iejūgti.

Iznāk Falkenbergas kundze, viņu pavada visa mācītāja ģimene.

Mācītājs un viņa kundze mani pazīst un atbild uz manu sveicienu, saka dažas laipnības, bet nebilst ne pušplēsta vārda, ka gribētu pieņemt mani darbā. Mācītāja zilacainā sieva stāv un valšķīgi no sāniem skatās uz mani, it kā vakar nemaz nebūtu mani redzējusi.

Elizabetes jaunkundze iznes groziņu ar ceļa maizi un palīdz draudzenei iesēsties ērtāk.

— Vai tu tiešām negribi vēl kādu segu? — viņa vaicā jau kuro reizi.