Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

Droši vien viņi abi bija labsirdīgi un mīļu prātu citiem izpalīdzēja.

Un, izdarījuši labu darbu, to novēla viens uz otru.

Tas bija tāds laulāts pāris, kāds sastopams tikai atklāsmes grāmatās.

Mežā kokiem lapas nobirušas, apklusušas arī putnu dziesmas, tikai vārnas jau sāk ķērkt mazā gaismiņā un lido pār kailo zemi. Mēs ar Falkenbergu tās katru dienu redzam, iedami uz mežu. Vārnēni, kam vēl nav bail no cilvēkiem, lēkā uz taciņas tieši pie mūsu kājām.

Gadās redzēt arī žubītes, šos meža zvirbulīšus. Tās jau palidojušas krietnu līkumu pa mežu un tagad atgriežas pie cilvēkiem, kuru tuvumā tām patīk dzīvot, jo tās ir ļoti ziņkāras. Mazā, jaukā žubīte! Pēc dabas tā ir gājputns, bet vecāki to iemācījuši pārziemot te, ziemeļos. Un tā māca savus bērniņus, ka jāpārziemo tikai ziemeļos Taču žubītē vēl tek gājputna asinis, tāpēc tā ir nemierīga un kustīga kā dzīvsudrabs un tai patīk klaidonība. Vienā jaukā dienā tā ar visiem saviem radiniekiem sapulcējas barā un aizlido tālu, tālu, pie gluži svešiem cilvēkiem, kurus arī interesanti pavērot.

Un tad apsājā iestājas klusums. Varbūt paies vesela nedēļa, iekams jauns bariņš šo skaļo putniņu apmetīsies apšu zaros. Mīļais dievs, cik reižu esmu gājis un lūkojies uz žubītēm un par tam priecājies!

Reiz Falkenbergs man paziņoja, ka grūtsirdība esot pārgājusi. Ziemā viņš gribot ietaupīt simt kronu no meža cirtēja peļņas un klavieru uzskaņošanas un salabt ar Emmu. Arī man būtu laiks izbeigt jūsmošanu par augstdzimušām dāmām un pievērsties savai kārtai — viņš teica.

Viņam bija taisnība.

Sestdienas vakaros mēs darbu beidzām mazliet agrāk nekā parasti un devāmies uz veikalu. Vajadzēja iegādāt kreklus, tabaku un vīnu. Veikalā es ieraudzīju mazu šujamo kastīti, izgreznotu ar gliemežvākiem. Šādas kastītes agrāk jūrnieki pārveda savām iemīļotām no Amsterdamas. Tagad Vācijā tās darina tūkstošiem. Es nopirku šo kastīti, lai izlauztu vienu gliemežvāku un iztaisītu nagu savai pīpei.

— Ko tu iesāksi ar kastīti, vai dāvināsi Emmai? — Falkenbergs jautāja.

Viņā pamodās greizsirdība, un, lai neatpaliktu, viņš nopirka Emmai zīda lakatu.

Atceļā mēs nobaudījām vīnu un mēļojām. Falkenbergs joprojām bija greizsirdīgs.

Tad es izvēlējos gliemežvāciņu, kāds man derēja, atlauzu to un atdevu kastīti Falkenbergam. Tā mēs atkal salabām. Iestājās tumsa, mēness nespīdēja. Piepeši mēs izdzirdējām harmonikas skaņas un sapratām, ka tur notiek dejas. Logos zibēja ēnas un gaisma mirguļoja gluži kā bākas uguns.

— Iesim tur! — Falkenbergs teica. Bijām jautrā noskaņā.

Pagalmā mēs sastapām dažus jaunus puišus un meitenes, kas ārā atvēsinājās.

Viņu vidū bija arī Emma.

— Paraug, te ir Emma! — Falkenbergs labsirdīgi izsaucās. Viņš nemaz nedusmojās, ka Emma šeit atnākusi viena pati.

— Emma, panāc šurp, es tev kaut ko nopirku.

Viņš domāja, ka ar šiem vārdiem pietiks, taču Emma pagriezās un iegāja iekšā.

Kad Falkenbergs gribēja viņai sekot, viņam aizsprostoja ceļu un aizrādīja, ka tur viņam nav ko meklēt.

— Bet tur taču ir Emma. Pasauciet viņu ārā!

— Nē, viņa nenāks ārā. Emma atnākusi kopā ar kurpnieku Marku.

Falkenbergs jutās kā no mākoņiem nokritis. Viņš pārāk ilgi bija izturējies pret Emmu vēsi, un Emma viņu bija pametusi. Kad viņš joprojām apjukumā blisināja acis, meitenes sāka viņu ķircināt:

— Nabadziņš, palicis ar garu degunu!

Tad Falkenbergs izvilka pudeli un visu acu priekšā pielika pie lūpām, pēc tam noslaucīja pudeles kakliņu ar roku un padeva pudeli puisim, kas stāvēja viņam blakām. Visi kļuva pret mums vēlīgāki, redzēdami, ka mēs esam lāga zēni, bet mēs izņēmām no kabatām vēl pudeles un laidām tās apkārt. Turklāt mēs nebijām šejienieši, tāpēc visiem kārojās ar mums parunāt. Falkenbergs pavilka uz zoba kurpnieku Marku, kuru viņš visu laiku sauca par Lūkasu.

Dejas turpinājās, taču neviena no meitenēm mūs nepameta.

— Esmu pārliecināts, ka arī Emma labprāt nāktu ārā pie mums, — Falkenbergs lielījās.

Meitenes — Helēna un Rennauga, un Sāra —, iedzērušas vīnu no pudeles, pateicās un pēc paraduma sniedza Falkenbergam roku. Turpretī tās, kas bija apguvušas smalkas manieres, tikai sacīja: «Paldies par cienastu!» Falkenbergam iepatikās Helēna, viņš apskāva meiteni ap viduci un aicināja pastaigāties. Viņi lēnām aizgāja, neviens nesauca viņiem pakaļ. Mēs sadalījāmies pa pāriem un gājām katrs pa savu ceļu mežā. Man krita Sāra.

Kad mēs atgriezāmies, Rennauga joprojām stāvēja pie mājas. Dīvaina meitene, tik ilgi te stāvējusi! Es satvēru viņas roku un sāku runāties, bet viņa tikai smaidīja un klusēja. Kad mēs devāmies uz mežu, Sāra tumsā sauca mums nopakaļ:

— Rennauga, iesim labāk mājās!

Taču nerunīgā Rennauga nekā neatbildēja. Viņas seja bija piena baltumā, augums stalts, bet kustības gausas.

Uzkritis pirmais sniegs, tas tūlīt nokusīs, bet ziema vairs nav aiz kalniem. Arī meža darbi pie kapteiņa iet uz beigām, pēc pāris nedēļām viss būs padarīts. Ko tad mēs iesāksim? Kalnos būvēja dzelzceļu, bet varbūt varētu vēl salīgt kādās mājās, kur vajadzīgi mežstrādnieki? Falkenbergs labāk vēlējās strādāt dzelzceļa būvē.

Taču laika bija atlicis maz, es nepaspēšu iztaisīt savu mašīnu. Ikvienam bija savas rūpes, bet man turklāt vajadzēja vēl darināt nagu pīpei, pie tam vakari sarāvušies pavisam īsi. Falkenbergs katrā ziņā gribēja salabt ar Emmu. Tas nebija tik drīz un tik viegli panākams. Viņa tagad sagājās ar kurpnieku Marku, bet Falkenbergs, lai Emmai atmaksātu, sāka draudzēties ar citu meiteni — Helēnu un uzdāvināja viņai zīda lakatu un gliemežvākiem izrotātu kastīti. Falkenbergs bija iekļuvis sprukās un teica: — Itin visur tikai neķītrība, muļķība un krāpšanās!

— Vai tiešām?

— Jā, par to vari nešaubīties. Aiziešu strādāt uz dzelzceļa, bet viņu pametīšu.

— Varbūt tas kurpnieks Marks viņu nelaiž? Falkenbergs drūmi klusēja.

— Dziedāt arī mani vairs nelūdz, — pēc brītiņa viņš piebilda.

Mēs sākām runāt par kapteini un viņa sievu. Falkenbergam bija ļauna nojausma, ka starp viņiem kaut kas neesot kārtībā.

— Tu esi pļāpu vācele, — es sacīju. — Atvaino, tu no tādām lietām nekā nesajēdz.

— Ak šitā? — viņš pikti atvaicāja Viņš aizvien vairāk saniknojās. — Varbūt tu domā, ka viņus nedz ūdens, nedz uguns nevar šķirt? Ka viņi viens otram visu no acīm nolasa? Es nekad neesmu dzirdējis, ka viņi pārmītu kaut vārdu.

Ak tu mēlnesis tāds!

— Paskaties labāk, kā tu zāģē, — es ņirdzīgi sacīju. — Zāģis tev iet pavisam greizi.

— Man? Bet mēs taču zāģējam divatā!

— Tad koks atlaidies. Ķersimies atkal pie cirvjiem.

Ilgu laiku mēs cirtām atsevišķi, abi bijām nikni un nerunīgi. Kā gan viņš iedrošinās melst tādas muļķības — viņi nepārmijot ne vārda! Bet, mīļais dievs, viņam taču taisnībā! Falkenbergam bija ķēriens, viņš cilvēkus pazina.

— Vismaz ar mums viņi runā labu viens par otru, — es teicu.

Falkenbergs tikai cirta un klusēja. Es vēl pārdomāju viņa vārdus.

— Jā, varbūt tev taisnība, ka šis laulātais pāris nav tāds kā atklāsmes grāmatās.

Taču Falkenbergs nekā nesaprata un nelikās dzirdam manus vārdus.

Pusdienas atpūtā es atsāku sarunu.