Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

— Šis nags mēness gaismā mani līdz nāvei pārbiedēja. Un tad es atcerējos, kur tu to dabūji.

Laimīgais Falkenbergs...

No rīta saimnieka meita jau bija pārbraukusi, mēs dzirdējām, ka viņa spēlē valsi.

Pēc tam viņa iznāca ārā un sacīja:

— Jā, tagad pavisam cita skaņa! Liels paldies!

— Vai jaunkundze ir apmierināta? — meistars vaicāja. — Pilnīgi! Tagad tas skan daudz labāk, nemaz salīdzināt nevar.

— Un uz kurieni jaunkundze man tagad ieteiktu doties?

— Uz Evrebi — pie Falkenbergiem.

— Pie kā?

— Pie Falkenbergiem. Ejiet taisni, kamēr pa labi ieraudzīsiet stabu ... Viņi būs priecīgi.

Falkenbergs apsēdās uz lieveņa un gari un plaši izprašņāja jaunkundzi par Falkenbergiem Evrebē. Saki viens cilvēks, viņš te satiks savus radiniekus, tā sakot, nonāks pie tuviniekiem!

— Tūkstoškārt pateicos, jaunkundz! Tas ir milzīgs pakalpojums.

Mēs atkal devāmies ceļā. Es stiepu abus maisus.

Mežā mēs apsēdāmies un sākām apspriesties. Vai būtu ieteicams klavierskaņotājam Falkenbergam ierasties pie Evrebes kapteiņa un uzdoties par radinieku? Es biju bailīgāks un iebaidīju arī Falkenbergu. Bet, no otras puses, bija žēl laist garām tādu izdevību.

— Vai tev nav kāds dokuments ar savu vārdu? Kaut kāds pierādījums?

— Ir gan, bet tas neder, tajā tikai rakstīts, ka esmu labs strādnieks.

Mēs prātojām, vai nevarētu tajā kaut ko noviltot. Bet varbūt labāk uzrakstīt gluži jaunu? Uzrādītājs būtu izslavēts klavieru skaņotājs, arī vārdu varētu izdomāt citu, nevis Larss, bet Leopolds. Kas to varēja mums liegt?

— Vai tu māki izrakstīt tādu apliecību? — viņš vaicāja.

— Ja, tīrais nieks!

Bet tagad mana nevaldāmā fantāzija sāka darboties un visu sagandēja. Klavieru skaņotājs nebija nekas sevišķs, es gribēju viņu padarīt par mehāniķi, par ģēniju, kas spēj veikt lielas lietas, kam ir pašam sava fabrika. . .

— Fabrikantam taču nav vajadzīga nekāda apliecība,— Falkenbergs mani pārtrauca un vairs negribēja uzklausīt manas izdomas. Tā nekas neiznāca.

Degunu nokāruši, mēs klusēdami gājām tālāk un nonācām pie ceļa staba.

— Vai tad tu neiesi turp? — es jautāju.

— Ej pats! — Falkenbergs atcirta. — Ņem savus kankarus!

Bet, kad bijām pagājuši garām ceļa stabam, Falkenbergs tomēr sāka iet gausāk un kaut ko murmināja:

— Tomēr būtu žēl laist garām tādu izdevību...

— Es domāju, tev vajadzētu iet iekšā un viņus apciemot. Nav nemaz izslēgts, ka esi viņu radagabals.

— Žēl, ka neiedomājos apvaicāties, vai viņam nav Amerikā brāļadēls.

— Vai tad tu māki runāt angliski?

— Turi muti! — Falkenbergs man uzsauca. — Nez ko atkal esi ieņēmis galvā!

Viņš bija noskaities uz mani un sāka soļot veicīgāk, piepeši viņš apstājās un stingri teica:

— Labi, es iešu. Aizdod man savu pīpi! Nebaidies, es to neaizsmēķēšu.

Mēs devāmies augšup pa nogāzi. Falkenbergs atkal pieņēma cienīgu stāju un, norādīdams ar pīpi uz vienu vai otru pusi, apsvēra māju izvietojumu. Mani kaitināja, ka viņš soļo kā kungs, bet man jānes maisi, un es teicu:

— Kas tu īsti esi — klavieru skaņotājs vai velns zina kas?

— Es, liekas, pierādīju, ka protu skaņot klavieres, — viņš strupi atbildēja. — Tātad lieki runāt.

— Bet ja nu kundze arī kaut ko saprot? Ja viņa pārbauda instrumentu?

Falkenbergs apklusa, es redzēju, ka viņš pārdomā. Viņš saguma un nokāra galvu.

— Nē, nav vērts riskēt. Ņem savu pīpi! — viņš teica. — Prasīsim, vai nav kāds darbs.

Par laimi, mēs tūlīt varējām būt noderīgi, tiklīdz ienācām pagalmā, — strādnieki noņēmās ap karoga mastu, nemācēja to uzsliet. Mēs gājām palīgā, un lieta darīta. No visiem logiem raudzījās sieviešu sejas.

— Vai kapteinis mājās?

— Nē.

— Un kundze?

Pagalmā iznāca kundze. Viņa bija liela auguma gaišmate un ar laipnu smaidu atņēma mūsu sveicienu.

— Vai nav kāds darbs?

— Es nudien nezinu. Baidos, ka nav. Bet vīra nav mājas.

Man šķita, ka viņai grūti mūs noraidīt, un jau taisījos iet projām, lai viņu ilgāk neapgrūtinātu. Taču Falkenbergs acīmredzot atstāja iespaidu, jo bija pieklājīgi ģērbies, turklāt viņam bija maisu nesējs, tāpēc viņa ziņkāri uz viņu paraudzījās un teica:

— Kāds darbs jūs interesētu?

— Vienalga kāds saimniecības darbs, protam izlabot žogu, rakt grāvjus un mūrēt sienas, — Falkenbergs sacīja.

— Tādiem darbiem gan jau būs par vēlu, — ierunājās viens no strādniekiem pie karogkārts.

— Jā, tā jau gan ir, — kundze piekrita. — Es nezinu.. . Patlaban ir pusdienu laiks.

Varbūt ienāksiet iekšā un mazliet iekodīsiet? Ko dievs devis ...

— Pateicos par to pašu! — Falkenbergs atbildēja.

Bet mani viņa atbilde saniknojamā izklausījās tik vienkārša un mūs it kā

pazemoja. Te jāiejaucas.

— Mille grâce, madame, vous êtes trop aimable! — es teicu un noņēmu cepuri.

— Liels paldies, kundze, jūs esat ļoti laipna, — es atkārtoju.

Viņa pagriezās un mirkli manī noraudzījās.

Mūs ieveda virtuvē un krietni pacienāja. Kundze iegāja savās istabās. Kad mēs bijām paēduši un grasījāmies doties ceļā, viņa atkal iznāca ārā. Falkenbergs bija atguvis pašpaļāvību un, izmantodams kundzes laipnību, piedāvājās uzskaņot klavieres.

— Vai tad jūs to arī protat? — viņa izbrīnījusies jautāja.

— Jā, protu. Es nupat skaņoju tepat netālu, jums kaimiņos.

— Man ir flīģelis. Bet negribētos, ja to...

— Kundze var būt mierīga.

— Vai jums ir kaut kas...

— Rekomendāciju man nav. Neesmu tādas lūdzis. Bet kundze jau pati varēs pārliecināties.

— Nu jā, protams, lūdzu, nāciet līdzi!

Viņa gāja pa priekšu, Falkenbergs viņai sekoja. Kad atvērās durvis, es ieraudzīju, ka istabas sienas apkārtas gleznām.

Kalpones rosījās pa virtuvi un ziņkāri mani vēroja. Viena bija ļoti glīta. Es nopriecājos, ka šodien esmu noskuvies.

Pēc kādām desmit minūtēm Falkenbergs saka skaņot flīģeli. Virtuvē atkal ienāca kundze un teica:

— Un jūs runājat franciski? Es gan to valodu neprotu. Paldies dievam, ka viņa neko vairāk neprašņāja.

Tad es būtu varējis tikai pateikt «pardon», «meklējiet sievieti» un «valsts esmu es».

— Jūsu biedrs man uzrādīja apliecību, — kundze sacīja. — Liekas, jūs esat lietpratēji. Nezinu, varbūt telegrafēt vīram un noskaidrot, vai mums būtu kāds darbs priekš jums.

Es gribēju viņai pateikties, taču nespēju dabūt pār lūpām ne vārda, tikai riju siekalas.

Nervi...

Pēc tam es apstaigāju pagalmu un tīrumus, viss bija labā kārtībā, raža jau novākta.

Pat kartupeļu laksti, kas parasti paliek uz lauka līdz sniegam, bija aizvesti.

Nekāds darbs mums neatradīsies. Tūlīt redzams, ka saimniecība ir turīga.

Jau tuvojās vakars, un, tā kā Falkenbergs joprojām darbojās ap klavierēm, es paņēmu mūsu pārtiku un aizgāju tālāk no mājas, lai netiktu lūgts vakariņās. Debess bija zvaigžņota, spīdēja mēness, bet man labāk patika tumsa, tāpēc es iegāju pašā meža biezoknī. Tur bija silts. Kāds klusums visapkārt! Jau piesala, zemi klāja sarma, šur tur noknakstēja zāļu stiebri, iepīkstējās pelīte, no kāda koka pacēlās gaisā vārna un atkal iestājās klusums. Vai tu savā mūžā esi redzējis tik gaišus matus? Ne, nekad.

Un viņa tik cēla, viņas lūpas tik maigas, mati laistas zelta mirdzumā. Ak, ja varētu izņemt no maisa diadēmu un uzdāvināt viņai! Es sameklēšu sārtu gliemežvāku, iztaisīšu no tā nagu un viņas vīram uzdāvāšu pīpi, jā, to es darīšu...