Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

Falkenbergs pārdomāja.

— Nē, suņi ries, — viņš noteica.

Mēs pienācām pie aploka, kur ganījās divi zirgi. Vienam kaklā šķindēja zvārgulītis.

— Tas gan ir labs saimnieks, kam zirgi ganās bez uzraudzības un meitas guļ sienā, — Falkenbergs sacīja — Nu mēs padrasēsim ar šiem zirdziņiem!

Viņš noķēra zirgu ar zvārgulīti, iebāza zvārgulīti zāļu kumšķī un uzlēca zirgam mugurā. Otrs zirgs bija tramīgāks, tik viegli nedevās rokās.

Mēs atradām vārtus un izjājām no aploka uz ceļa. Segas mēs izlietojām par segliem, bet iemauktu mums nebija.

Jāšana veicās labi, mēs nojājām veselu jūdzi un jau bijām kaimiņu ciemā. Piepeši uz ceļa priekšā izdzirdām balsis.

— Laidīsim auļos! — Falkenbergs man uzsauca. Taču garais Falkenbergs nebija nekāds jāšanas meistars, es ieraudzīju, ka viņš pēkšņi ieķeras zvārgulīša siksniņā paslīd uz priekšu un aptver zirga kaklu. Gaisā pašāvās kāja, un viņš nokrita zemē.

Par laimi, mums nekas nedraudēja. Kāds mīlnieku pārītis pastaigājās pa ceļu un skaļi apjūsmoja viens otru.

Pēc pusstundas jāšanas abi bijām vienos zilumos un noguruši. Nokāpām no zirgiem un uzšāvām tiem ar vicu, lai rikšo atpakaļ. Turpinājām ceļu kājām.

«Gā-gā-gā!» atskanēja no tālienes. Es zināju, ka tur kliedz meža zosis. Bērnībā mani iemācīja salikt rokas un stāvēt mierīgi, lai neizbaidītu zosis, kas lidoja pār galvu. Šo vērojumu es nekad nepalaidu garām un arī tagad paliku stāvam. Mani pāršalca kairas, noslēpumainas trīsas, es aizturēju elpu un nevarēju novērst acis no zosu bara. Lūk, tur tās lido, it kā peld, šķeldamas debesis! «Gāgā!» atskan tieši mums virs galvas. Un tās cēli aizpeld! pa zvaigžņotajām debesīm...

Mēs beidzot atradām kādas klusas mājas un izgulējāmies sienaugšā. Mūsu miegs bija tik ciešs, ka no rīta mūs tur pārsteidza saimnieks ar kalpiem.

Falkenbergs neapjuka un piedāvāja saimniekam samaksu par naktsguļu. Viņš paskaidroja, ka mēs te atnācām vēlā naktī un negribējām nevienu modināt, bet mēs neesam nekādi blēži. Saimnieks naudu neņēma un piedevām vēl ieaicināja mūs virtuvē iedzert kafiju. Taču darbs nekāds mums neatradās. Raža jau bija novākta, un viņš pats kopā ar kalpiem laboja žogus, lai būtu ko darīt.

Mēs noklaiņojām trīs dienas, bet darbu nekur neatradām Mums turklāt vajadzēja samaksāt par ēdienu un dzērienu, mēs iztērējāmies un galīgi pagurām.

— Cik mums vēl palicis kabatā? Tā vairs nevar turpināties, — sacīja Falkenbergs, un no viņa vārdiem man kļuva skaidrs, ka vajadzēs palaist nagus.

Mēs mazliet pārdomājām un nospriedām rīkoties pēc apstākļiem. Par ēdienu mums nebija ko raizēties, vienmēr gadījās noķert pa vistai, taču bez naudas nekādi nevarējām iztikt, kaut kā vajadzēja to nopelnīt. Vienalga, kādā veidā, bet vajadzēja, mēs taču nebijām eņģeļi.

— Nē, es neesmu nekāds debesu eņģelis, — Falkenbergs teica. — Lūk, šis ir mans svētdienas uzvalks, bet cits tādu pat darbdienā mugurā neģērbtu. Es to izmazgāju upītē un pliks gaidu, kamēr tas izžūst; kad tas saplīst, es to salāpu, un tikai tad, kad tas ir vienās skrandās, es to metu projām. Cik ilgi tā var turpināties?

— Bet Ēriks saka, tu esot pamatīgs iemetējs.

— Ko tas pienapuika jēdz! Pats par sevi saprotams, ka es šad tad iedzeru. Ēšana bez iedzeršanas ir viena garlaicīga būšana. Iesim uzmeklēsim mājas, kur ir pianīns!

— Falkenbergs teica.

Es sapratu: «Ja ir pianīns, tad tā ir bagāta māja, tur varēs kaut ko nospert.»

Pēcpusdienā mēs nonācām pie tādas mājas. Falkenbergs bija uzvilcis manu pilsētas uzvalku un uzdevis man nest maisus, bet pats gāja, rokas mētādams, it kā pastaigājoties. Viņš devās iekšā tieši no lieveņa un palika tur krietnu laiku, tad iznāca un teica, ka skaņošot pianīnu.

— Ko — skaņosi pianīnu?

— Turi muti! — Falkenbergs man uzkliedza. — Es neesmu nekāds plātīzeris, tādu darbu jau esmu darījis.

Un, kad viņš izvilka no maisa stīgu atslēgu, es sapratu, ka viņš nejoko.

Man viņš lika gaidīt kaut kur netālu, kamēr saukšot.

Lai īsinātu laiku, es klaiņoju ap māju un, nonācis pie logiem, dzirdēju, ka Falkenbergs istabā sit pa taustiņiem. Viņš neprata spēlēt, taču viņam bija laba dzirde.

Viņš pievilka stīgu un pēc tam tieši tikpat daudz to atslābināja. Pianīns neskanēja sliktāk nekā pirms tam.

Es uzsāku sarunu ar kādu kalpu, gluži jaunu puisi. Viņš gadā saņemot divsimt kronu un vēl uzturu. Rītos jāceļoties pusseptiņos pabarot zirgus, bet vasaras darblaikā — pussešos un jāstrādājot visu dienu, līdz astoņiem vakarā. Bet viņš negaužoties un esot apmierināts ar dzīvi šajā mazajā pasaulītē. Es vēl atceros viņa skaistos vienādos zobus un jauko smaidu, kad viņš runāja par savu meiteni. Esot viņai iedāvājis sudraba gredzentiņu ar zelta sirdi.

— Un ko viņa teica?

— Brīnījās, ko tad citu.

— Un ko tu teici?

— Ko es teicu? Lāgā neatceros... Laikam — valkā vesela. Es viņai gribu uzdāvināt arī drēbi jaunai kleitai...

— Vai viņa ir jauna?

— Jā. Pavisam jauniņa un trallina kā cīrulītis.

— Kur viņa dzīvo?

— To es tev neteikšu. Sāksies vēl nevalodas.

Es stāvēju viņa priekšā, it kā būtu Aleksandrs Lielais, pasaules valdnieks, un nicināju viņa sīko dzīvīti. Kad mēs šķīrāmies, es viņam atdevu vienu savu vilnas segu, jo nest divas segas man bija par smagu. Viņš teica, ka atdošot to savai meitenei, tad viņai būšot silta guļa.

Un tad Aleksandrs pavēstīja:

— Ja es nebūtu tas, kas esmu, es gribētu būt tāds kā tu.

Kad Falkenbergs, pabeidzis darbu, iznāca ārā, viņš izskatījās cienīgs un runāja ar dāņu akcentu, tā ka es tikko sapratu. Viņu pavadīja saimnieka meita.

— Tagad mēs dosimies uz kaimiņu mājām, tur arī noteikti ir pianīns, kas jāuzskaņo. Ardievu, jaunkundz! — Bet man viņš pačukstēja: — Sešas kronas, draudziņ! Un kaimiņos es arī dabūšu sešas — kopā divpadsmit.

Mēs gājām uz kaimiņiem, un es nesu maisus.

Falkenbergs bija pareizi aplēsis, kaimiņi negribēja atpalikt — pianīns jāuzskaņo.

Saimnieka meitas gan patlaban nebija mājās, bet skaņošanu vajadzēja paveikt viņas prombūtnē, lai sagādātu viņai pārsteigumu. Viņa allaž žēlojusies par noskaņoto pianīnu, nemaz vairs nevarot spēlēt. Falkenbergs iegāja iekšā, bet es atkal paliku pagalma. Kad iestājās tumsa, viņš turpināja darbu sveces gaisma. Viņu aicināja vakariņās, pēc tam viņš iznāca ārā un prasīja, lai iedodu viņam pīpi.

— Kādu pīpi?

— Esi gan tu stulbenis! Nu to, samiegto dūri!

Es nelabprāt iedevu savu mākslas darbu, ko nule biju pabeidzis, — skaistu pīpi, kas atgādināja sažņaugtu dūri, ar nagu un zelta gredzentiņu pirkstā.

— Pieraugi, pārāk nesakarsē nagu, citādi tas atlēks, — es čukstēju.

Falkenbergs paņēma pīpi, iekoda to zobos un iegāja iekšā. Taču viņš parūpējas arī par mani, pieprasīja, lai man virtuve padod ēdienu un kafiju.

Gulēt es nolikos siena šķūnī.

Naktī mani pamodināja Falkenbergs, viņš stāvēja šķūņa vidu un mani sauca.

Debess bija skaidra, spīdēja pilns mēness, un es labi saredzēju viņa seju.

— Kas lēcies?

— Ņem savu pīpi!

— Pīpi?

— Jā, es to vairs negribu, paskaties, nags atlēcis. Es paņemu pīpi un redzēju, ka nags atrāvies. Falkenbergs sacīja: