Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

— Kā tevi sauc?

— Knuts Pedersens.

— No kurienes tu esi?

— No Nurlandes.

Es tūlīt aptvēru, kāpēc viņš mani iztaujā, un nolēmu vairs nerunāt tik frāžainā valodā, ko biju aizguvis no romāniem.

Lai būtu kā būdams, tika nolemts ievilkt no akas ūdensvadu, un mēs ķērāmies pie darba . . .

Tagad par garlaicību nevajadzēja sūdzēties. Sākumā es ļoti uztraucos — diezin vai tajā vietā, kur mēs rokam, ir ūdens — un naktīs slikti gulēju. Taču satraukums, kā izrādījās, bija veltīgs, un es naigi ķēros pie darba. Ūdens te bija atliku likām, pēc dažām dienām mums tas jau bija no rītiem jāizsmeļ ar spaiņiem. Zeme akas dibenā bija mālaina, un mēs notriepāmies no galvas līdz kājām.

Pēc nedēļas mēs sākām skaldīt akmeņus akas sienu mūrēšanai. Šis darbs mums abiem jau bija pazīstams no Skreijas laikiem. Vēl pēc nedēļas mēs bijām izrakuši vajadzīgo dziļumu. Ūdens ātri cēlās, un mums vajadzēja pasteigties ar mūrēšanu, citādi sienas varēja iebrukt un mūs apbērt.

Un tā mēs nedēļu pēc nedēļas rakām, skaldījām akmeņus un mūrējām. Aka iznāca dziļa, darbs veicās. Mācītājs bija apmierināts, un pamazām uzlabojās arī manas attiecībās ar Grīnhusenu. Kad viņš pārliecinājās, ka es nekāroju vairāk, nekā pienākas krietnam palīgam, lai gan patiesībā darbu vadīju es, arī viņš izrādīja pretimnākšanu un ēdot vairs tik skaļi nežlurkstināja. Neko labāku es nemaz nevarēju vēlēties un stingri nolēmu, ka tagad mani vairs nekas neaizvilinās uz pilsētu.

Vakaros es devos uz mežu vai klaiņāju pa kapsētu, lasīju uzrakstus uz kapakmeņiem un prātoju gan par šo, gan par to. Man jau sen nedeva miera kāda dīvaina izdoma, maza, smieklīga iegriba. Es biju atradis skaistu bērza sakni, no kuras gribēju izgriezt pīpes galviņu sažņaugtas dūres veidā. Par vāciņu biju nodomājis izmantot īkšķi, un man gribējās tam pielikt nagu, lai tas izskatītos gluži kā īsts, un zeltnesī uzvilkt mazu zelta gredzentiņu.

Galva man bija nodarbināta ar šiem niekiem, un nelabas domas vairs netraucēja manu mieru. Man vairs nevajadzēja nekur steigties, es vakaros rāmi nodevos sapņiem un jutos kungs pār savu laiku. Ak, ja atkal varētu izjust bijāšanu pret baznīcas svētumu un bailes no miroņiem! Kādreiz, jau ļoti sen, es izbaudīju šo noslēpumaino sajūtu, tik dziļu un neizprotamu, un atkal vēlējos to pārdzīvot. Varbūt atradīšu miroņa nagu, bet no kapa pēkšņi atskanēs balss: «Tas ir mans!» Un tad es šausmās to nosviedīšu un metīšos projām...

— Cik baigi čīkst vējrādītājs baznīcas torņa galā! — Grīnhusens reizēm ierunājās.

— Vai tu baidies?

— Īsti bail man nav, bet drebuļi pārskrien pār muguru, kad atceros, ka blakus ir kapsēta.

Laimīgais Grīnhusens!

Vienudien Haralds piedāvājās iemācīt man stādīt kokus un krūmus. Es to nepratu, un manā laikā skolās neko tādu nemācīja. Drīz apguvu šo māku un tagad katru svētdienu ņemos pa dārzu. Es savukārt Haraldam iemācīju daudz ko viņa vecumam noderīgu, un mēs kļuvām draugi.

Viss būtu bijis labi, ja es neiemīlētos mācītāja meitā; šīs jūtas ar katru dienu kļuva spēcīgākas. Viņu sauca par Elizabeti. Par skaistuli viņu nevarētu dēvēt, bet sārtās lūpas un zilās, eņģeliskās acis bija brīnum daiļas. Elizabet, Elizabet, tu esi kā tikko uzplaucis pumpurs un platām acīm vēro pasauli. Kādu vakaru redzēju, ka tu sarunājies ar Ēriku, jauno puisi, kas strādā kaimiņu mājās, un cik brīnišķīgs maigums staroja tavās acīs...

Turpretī Grīnhusenam tas viss bijis nebijis. Jaunības dienās neviena meitene nespēja viņam pretoties, un viņš vēl tagad pa vecam ieradumam dižojas ar cepuri uz vienas auss. Taču viņa spraunums bija krietni mazinājies, tāds ir dabas likums. Bet, ja kāds pretojas dabas likumam, kas viņu sagaida? Kā par spīti, te gadījās tā skuķe Elizabete, kas, starp citu, nemaz nav nekāda skuķe, augums tikpat stalts kā mātei. Un arī krūtis tādas pašas krāšņas...

Pēc pirmās svētdienas mani vairs neaicināja virtuvē dzert kafiju, arī es pats to nevēlējos un centos izvairīties. Mani vēl māca kauns. Taču reiz nedēļas vidū viena no kalponēm man teica, lai es svētdienas pēcpusdienās neklaiņojot pa mežu, bet nākot dzert kafiju. Tā likusi, pateikt kundze.

Nu labi.

Vai lai es uzvelku pilsētas drēbes? Varbūt nemaz nebūtu par ļaunu, ja jaunkundze mazliet par mani pabrīnās, ka no brīva prāta esmu pametis pilsētu un uzģērbis strādnieka blūzi, kaut arī man ir zelta rokas un es protu ievilkt ūdensvadu. Bet, kad biju uzposies, man pašam šķita, ka darba drēbēs izskatos labāk, un es novilku pilsētas uzvalku un iebāzu atpakaļ maisā.

Virtuvē mani sagaidīja nevis jaunkundze, bet pati kundze. Viņa palika zem manas tases baltu salveti un ilgi tērzēja ar mani.

— Tas joks, ko jūs ierādījāt manam dēlam, iznāk pārāk dārgi, — viņa teica un labsirdīgi iesmējās. — Zēns jau izlietojis pusduci olu.

Joks ar olu bija tāds — es iemācīju Haraldam cieti novārītu un nolobītu olu iebāzt caur tievu kakliņu karafē, izretinot tajā gaisu. Tas bija gandrīz vai vienīgais, ko es zināju no fizikas.

— Toties mēģinājums ar nūju, ko uzliek uz diviem papīra ragaiņiem un pārlauž pušu ar vienu triecienu, ir ļoti pamācošs, — kundze turpināja. — Es nekā no tā visa nesaprotu, bet. . . Kad aka būs pabeigta?

— Aka jau ir izrakta. Rīt sāksim rakt grāvi.

— Un cik ilgu laiku tas prasīs?

— Kādu nedēļu. Un tad liksim caurules.

— Ak tā?

Es pateicos par kafiju un devos ārā. Kundzei bija paradums — droši vien jau no bērnības — tērzējot iesānis pašķielēt uz sarunu biedru, lai gan viņas vārdos nebija ne miņas no valšķības ...

Mežā jau dzeltē lapas un gaisā jaušas rudens smaržas. Toties klāt sēņu laiks, sēnes visur spraucas laukā un pūlīšos saticīgi sēž ap ciņiem un celmiem — šampinjoni, gailenes un rudmieses. Šur tur sārto arī mušmires baltpunktainā cepure, mušmire slienas lepni un atklāti, un to nekas nevar iznīdēt. Apbrīnojama sēne! Tā aug tādā pašā augsnē kā ēdamās sēnes, dzer tās pašas zemes sulas, saņem to pašu siltumu un veldzi, pēc izskata tā ir tikpat lekna un tvirta — liekas, vai mutē kusīs, bet tajā slēpts indīgais muskarīns. Man gribējās kādreiz pašam izdomāt skaistu leģendu par mušmiri, bet teikt, ka esmu to izlasījis pasaku grāmatā.

Es allaž ar interesi vēroju, kā puķes un kukaiņi cīnās par savu esamību. Tikko paspīd saule, tie tūlīt atdzīvojas un kādu laiciņu papriecājas par dzīvi; lielās mušas lido ātri un sprigani kā pašā vasaras vidū. Te bija tādas īpašas zemes blusiņas, kādas es agrāk nebiju redzējis.

Dzeltenas un sīciņas, mazākas par komatu — tās lēca tūkstošiem reižu tālāk par savu garumu. Kāds neaptverams spēks slēpās šajās sīkajās radībiņās! Un, lūk, tur tekalē zirneklītis, kura mugura atgādina zeltainu pērli. Tā ir tik smaga, ka zirneklītis rāpo pa smilgu ar muguru uz leju. Ja gadās nepārvarami šķēršļi, zirneklītis nokrīt zemē un sāk rāpties augšā citā smilgā. Nē, tas ir īsts brīnumzirneklis, par to es varu galvot. Es gribu viņam palīdzēt, un pielieku klāt lapiņu, bet viņš aptausta lapiņu un nolemj labāk atkāpties no šīm lamatām...

Es dzirdu, ka mežā kāds mani sauc. Tas ir Haralds, kas manā labā aizrāvies ar svētdienas skolu. Viņš uzdevis man iemācīties no galvas gabalu no Pontopidāna un tagad grib mani pārbaudīt, vai to labi zinu Kad viņš skaidro man bībeles stāstus, es jūtu, ka esmu aizkustināts, — ak, būtu mani tā mācījuši bērnībā!