Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

Starp citu, es piepiedīšu šo jaunkundzīti atņemt manu sveicienu. Drīz viņai vajadzēs atzīt, ka esmu izglītots cilvēks. Ja es izklāstītu savu plānu par ūdensvadu?

Man tikai trūka mērāmās ierīces, lai noteiktu krituma augstumu, un es apņēmos tādu sadabūt. Pagaidām pietiks ar koka cauruli, pie tās jāpiestiprina divi parasti lampas cilindri un jāpiepilda ar ūdeni.

Mācītāja mājā mums uzdeva arvien vairāk darbu: jāsataisa akmens kāpnes, jānostiprina pamati; tad bija laiks ievest labību klētī un vajadzēja izlabot satrūdējušo uzbrauktuvi. Mācītājs gribēja visu savest kārtībā, un, tā kā mēs strādājām par dienas algādžiem, mums bija vienalga, ko darījām. Taču es aizvien vairāk jutu nepatiku pret savu darba biedru. Jau tas vien, ka viņš maizi bāza azotē un grieza ar netīru savāžamo nazi, kuru nemitīgi nolaizīja, man sagādāja mokas. Turklāt viņš visu nedēļu nemazgājās — no svētdienas līdz svētdienai. No agra rīta līdz vēlam vakaram viņam pie deguna karājās spožs piliens. Un nagi kā liekšķeres, ar bieziem melnumiem! Un cik ķēmīgas ausis!

Ak, jā, es biju iznirelis un smalku uzvedību biju iemācījies kafejnīcā. Es bieži nevarēju atturēties un rāju savu biedru par netīrību, tāpēc mūsu starpā radās nesaskaņas, un es baiļojos, ka mums drīz būs jāšķiras. Mēs runājām tikai pašu nepieciešamāko.

Aka vēl joprojām nebija izrakta. Pienāca svētdiena, un Grīnhusens aizgāja uz mājām.

Mana ierīce jau bija gatava, un pēcpusdienā es uzkāpu uz ēkas jumta un uzstādīju to tur. Lieliski! Pat ja izrādītos, ka ūdens līmenis akā ir veselu metru zemāks, spiediens tik un tā būtu pietiekams.

No jumta es ieraudzīju mācītāja dēlu. Viņu sauca par Haraldu Melceru. Ko es tur augšā darot? Vai mērot uzkalniņu? Kādēļ? Kāpēc man jāzinot tā augstums? Vai viņš arī drīkstot pamēģināt?

Es sameklēju desmit metru garu virvi un izmērīju uzkalnu no pakājes līdz galam, Haralds man palīdzēja. Pēc tam mēs devāmies uz māju, es piegāju pie mācītāja un izklāstīju viņam savu plānu.

Mācītājs manī vērīgi noklausījās un mani nepārtrauca.

— Lūk, ko es tev teikšu, — viņš smaidīdams iesāka. — Var jau būt, ka tev ir taisnība. Bet tas daudz izmaksās. Un ko mēs iegūsim?

— Līdz vietai, kur mēs esam sākuši rakt, ir septiņdesmit soļi. Taču kalponēm jāiet uz aku gan ziemā, gan vasara, vienalga, kāds laiks.

— Jā, tā jau tas ir. Bet tam vajag pulka naudas.

— Ja neskaita akas rakšanu, kura jums tik un tā nepieciešama, visa ūdensvada ievilkšana kopā ar caurulēm un darbu izmaksās ne vairāk par divsimt kronām, — es sacīju.

Mācītājs nobrīnījās.

— Ne vairāk?

— Nē.

Es katru reizi pirms atbildes zīmīgi vilcinājos, it kā sīki apsvērdams, bet patiesībā visu jau sen biju apdomājis.

— Tas, protams, būtu ļoti ērti, — mācītājs domīgi noteica. — Turklāt no ūdens tovera virtuvē pastāvīgi ir mitrs.

— Bez tam ūdens vēl jānes augšā, dzīvojamās istabās.

— Nu, tur nekā nevar darīt, dzīvojamās istabas ir augšstāvā.

— Bet mēs ievilksim ūdeni arī augšstāvā.

— Vai tiešām? Otrajā stāvā? Bet vai spiediena pietiks?

Šoreiz es ar atbildi vilcinājos vēl ilgāk, it kā dziļās pārdomās iegrimis.

— Man šķiet, ka varu pilnīgi noteikti apgalvot, ka spiediena ar uzviju pietiks līdz pašai augšai, — es beidzot pasludināju.

— Tev patiesi tā šķiet? — mācītājs izsaucās. — Tad nāc, iesim paskatīties, kur tu esi nospriedis rakt to aku!

Mēs kāpām kalnā trijatā — mācītājs, Haralds un es. Es ļāvu mācītājam aplūkot manu ierīci, un viņš pats pārliecinājās, ka spiediena pietiks ar uzviju.

— Man par to jāaprunājas ar tavu biedru, — mācītājs sacīja.

Tad es, lai mazinātu Grīnhusena autoritāti, atbildēju:

— Nē, viņam no tā nav nekādas sajēgas.

Mācītājs pavērās manī. Tu tā domā?

Mēs kāpām lejā. Mācītājs runāja, it kā skaļi domādams: — Tev taisnība, ziemā mūžīgi jānoņemas ar ūdens nešanu. Un vasarā tāpat. Es apspriedīšos ar savējiem. Un viņš iegāja iekšā.

Pēc kādām desmit minūtēm mani pasauca lievenī, kur bija salasījusies visa mācītāja ģimene.

— Tātad tu uzņemies mums ievilkt ūdensvadu? — mācītāja kundze laipni jautāja.

Es pacēlu cepuri, pieklājīgi, ar cieņu paklanījos, un mācītājs apstiprināja:

— Jā, jā, tas ir viņš.

Mācītāja meita uzmeta man ziņkāru skatienu un tūdaļ sāka mēļot ar Haraldu visādus niekus. Taču kundze ņēmās mani iztaujāt: vai tiešām ūdensvads būšot tāds pats kā pilsētā, jāpagriežot tikai krāns — un tūlīt tecēšot ūdens? Un tāpat arī augšstāvā? Un par divsimt kronām? Nu, tad jau vairs nav ko galvu lauzīt, viņa sacīja vīram.

— Vai tev tā liekas? Uzkāpsim vēlreiz pakalnā un visi kopā paskatīsimies!

Mēs uzkāpām pakalnā, es nostādīju savu ierīci un ļāvu, lai viņi visi izmēra.

— Tas taču ir lieliski! — kundze iesaucās. Turpretī jaunkundze nebilda ne vārda.

Mācītājs jautāja:

— Bet vai te ir ūdens?

Es ļoti nopietni atbildēju, ka tik droši to nevar apgalvot, bet, spriežot pēc zīmēm, ūdenim te vajadzētu būt.

— Kādām zīmēm? — kundze jautāja.

— Vispirms pēc augsnes sastāva. Turklāt te aug gan kārkli, gan alkšņi. Un kārkliem patīk mitrums.

Mācītājs pamāja ar galvu un teica:

— Šis cilvēks kaut ko saprot, Marij.

Atceļā mācītāja kundzei pēkšņi ienāca prātā — kad būs ūdensvads, tad varēs iztikt ar vienu kalponi. Lai viņa nepārdomātu, es piekritu:

— Protams, it īpaši vasarā. Dārzu varēs laistīt ar šļūteni, ja to izvilks pa virtuves logu.

— Zili brīnumi! — viņa iesaucās.

Es atturējos un neieteicu ievilkt ūdensvadu arī kūtī. Taču es jau sen biju aprēķinājis — ja aku izraktu divtik lielu un ierīkotu notekcauruli, tad lopu meitai būtu tāds pats atvieglojums kā virējai. Taču tas izdevumus palielinātu gandrīz par pusi.

Būtu neapdomīgi iecerēt tik lielu plānu.

Lai nu kā, tomēr man vajadzēja gaidīt, līdz atgriežas Grīnhusens. Mācītājs sacīja, ka viņam šis priekšlikums labi jāapsver.

Man vajadzēja Grīnhusenu sagatavot, ka aku raks pakalnā; es negribēju modināt viņā aizdomas, tāpēc visu vainu par šo iedomu uzvēlu mācītājam — man taču neatlika nekas cits kā piekrist. Grīnhusens nopriecājās, viņš tūlīt saprata, ka tur mums paveras plašs darba lauks, jo vajadzēs vēl rakt grāvjus caurulēm.

Man par laimi, mācītājs pirmdienas rītā it kā nejauši uzrunāja Grīnhusenu:

— Mēs ar tavu biedru nolēmām, ka aka jārok pakalnā un no turienes ūdens jānovada uz māju. Ko tu saki par šādu domu?

Grīnhusens tai pilnīgi piekrita.

Bet, kad mēs visu pārspriedām sīkāk un trijatā aplūkojām vietu, kur rokama aka, Grīnhusens noprata, ka šis plāns nav bez manas ziņas, un uzstāja, ka caurules jāliek daudz dziļāk, citādi ziemā tās aizsals...

— Vienu metru trīsdesmit, — es viņu pārtraucu.

— Un tas iznāks ļoti sālīti.

— Tavs biedrs domā, ka ne vairāk par divsimt kronām, — mācītājs atbildēja.

Grīnhusens pat lāgā skaitīt nemācēja un tikai noteica:

— Divsimt kronas arī nav smiekla nauda.

— Toties, kad mācītājs no šejienes aizies, viņam to atrēķinās no rentes maksas,

— es iebildu.

Mācītājs satrūkās.

— Atrēķinās? Bet es netaisos nekur pārvākties. Tādā gadījumā šis ūdensvads jums kalpos visu jūsu garo mūžu un atmaksāsies, — es noteicu. Mācītājs cieši pavērās manī un vaicāja: