Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

Aka bija gatava, grāvji izrakti, ieradās ūdensvada licējs. Par savu palīgu viņš izvēlējās Grīnhusenu, bet man uzdeva vilkt caurules no pagraba līdz otrajam stāvam.

Es raku grāvi zemes grīdā, kad pēkšņi te, pagrabā, nokāpa kundze. Es viņu brīdināju, ka te var paklupt, bet viņa izturējās gaužām nevērīgi.

— Vai tad es tur varu iekrist? — viņa jautāja, parādīdama ar roku. — Un šeit?

Beidzot viņa tomēr paklupa un iekrita bedrē. Mēs stāvējām blakus. Te bija tumšs, un viņas acis vēl nebija ar tumsu apradušas. Viņa taustīja grāvja malu un jautāja:

— Kā lai tieku laukā?

Es palīdzēju viņai izkļūt ārā. Tas nebija grūti, jo viņa bija slaida un viegliņa, kaut arī viņai jau bija pieaugusi meita.

— To man vajadzēja, kāpēc neuzmanījos! — viņa teica, purinādama kleitu. —

Ai, kā es ievēlos! ... Pēc pāris dienām ienāciet pie manis, es gribu guļamistabā šo to pārvietot. Vai esat ar mieru? Izdarīsim to, kad vīrs būs aizbraucis pie saviem draudzes locekļiem, viņam nepatīk nekādas pārmaiņas. Vai jums te vēl ilgi jāstrādā?

Es atbildēju, ka nedēļu vai mazliet vairāk.

Uz kurieni tad jūs iesiet? — Uz kaimiņu mājām. Grīnhusens salīdzis tur rakt kartupeļus.

Pēc tam es iegāju virtuve un izzāģēju caurumu grīdā ūdensvadam. Kad tur strādāju, arī Elizabetes jaunkundzei kaut kas bija darāms virtuvē, un, lai gan es viņai nepatiku, viņa tomēr pārmija ar mani pāris vārdu, skatīdamās, kā es strādāju.

— Padomā tikai, Olīn, — viņa teica kalponei, — tev tikai būs jāatgriež krāns, un tecēs ūdens.

Bet Olīnei, kā jau vecam cilvēkam, tādi jaunumi nemaz nebija pa prātam.

— Kur tas dzirdēts, ka ūdens tek iekšā virtuvē! — viņa sacīja.

Viņa veselus divdesmit gadus bija nesusi ūdeni visai mājai — ko lai tagad viņa dara?

— Atpūtīsieties, — es teicu,

— Atpūtīšos? Cilvēkam visu mūžu būs strādāt sviedriem vaigā.

— Varēsi darināt sev pūru, — jaunkundze smaidot ieteica.

Viņa runāja niekus kā maza meitene, bet es biju viņai pateicīgs, ka viņa patērzēja ar mums un brīdi uzkavējās virtuvē. Ak kungs, cik es biju kļuvis valodīgs un asprātīgs, cik puiciski izturējos! Vēl tagad to atceros. Pēkšņi Elizabetes jaunkundze attapās, ka viņai nepieklājas šeit tērgavot, un aizgāja.

Vakarā, kā biju paradis, es aizgāju uz kapsētu, bet tur jau bija Elizabetes jaunkundze, un es steigšus nogriezos uz meža pusi. Es nodomāju: «Varbūt viņa sapratīs manu smalkjūtību un teiks: «Ak tu nabadziņš, cik pieklājīgi viņš izturējās!»

Bet ja nu viņa man seko mežā? Tad es piecelšos no akmens un viņai paklanīšos. Viņa samulsīs un teiks: «Es nejauši gāju te garām. Vakars ir tik jauks ... Ko tu te dari?» — «Tāpat vien sēžu,» es atbildēšu, pavēršos viņā naivu skatienu un aiziešu. Un, kad nu viņa uzzinās, ka es te sēžu «tāpat vien» līdz vēlam vakaram, tad sapratīs, cik man skaidra dvēsele, kā es protu sapņot, un iemīlēs mani...»

Arī nākamajā vakarā viņa bija atnākusi uz kapsētu, un man iešāvās prātā pašapzinīga doma: «Viņa te nāk manis dēļ!» Bet, piegājis tuvāk, es redzēju, ka viņa apkopj un pušķo kādu kapu un nebūt nav nākusi manis dēļ. Es atkal devos mežā, aizklīdu līdz .lielajam skudru pūznim un līdz pašai tumsai vēroju skudras. Pēc tam es sēdēju un klausījos, kā krīt egļu čiekuri un pīlādžogu čemuri. Es klusi dungoju, svilpoju un domāju, bet reizēm piecēlos un pastaigāju, lai sasildītos. Stundas aizritēja iestājās nakts, bet es neprātīgi iemīlējies klaiņoju apkārt kailu galvu, un zvaigznes raudzījās uz mani no debesīm...

— Cik pulkstenis? Laikam jau vēls? — Grīnhusens mēdza jautāt, kad es ienācu siena šķūnī.

— Vienpadsmit, — es parasti atbildēju, lai gan jau bija divi vai trīs naktī.

— Kāds velns tevi trenc apkārt? Kaut tu izčibētu! Cel augšā cilvēku, kas tik saldi guļ!

Grīnhusens pagriezās uz otriem sāniem un tūdaļ aizmiga. Grīnhusenu taču nekas netirdīja.

Kādas muļķības gan dara padzīvojis cilvēks, kad tas iemīlas! Turklāt es biju domājis rādīt labu piemēru, kā iegūt dvēseles mieru.

Atnāca kāds vīrs un prasīja atpakaļ savus mūrnieka darbarīkus. Tātad Grīnhusens tos nav nozadzis! Cik tas Grīnhusens gan garlaicīgs un neinteresants cilvēks, būtu kaut vienu reizi izdarījis kaut ko neparastu, parādījis vērienu!

Es teicu:

— Tu, Grīnhusen, nekā cita nezini kā ēst un gulēt. Te atnācis kāds pēc saviem darbarīkiem. Tātad tu esi tos tikai aizņēmies, jēradvēsele!

— Bet tu esi aitasgalva! — Grīnhusens aizskarts atcirta.

Taču es zināju, kā savu rupjību vērst par labu, un izlikos, ka esmu jokojis.

— Ko mēs tagad iesāksim? — viņš vaicāja.

— Varu saderēt, ka tu zini izeju, — es atteicu.

— Tu no tiesas tā domā?

— Jā, ja tikai esmu tevi pareizi novērtējis. Un Grīnhusens atkal kļuva piekāpīgs.

Pēc pusdienām es piedāvājos viņam apgriezt matus un no jauna viņu apvainoju, teikdams, ka galva jāmazgā biežāk.

— Kā gan cilvēks, kam jau sirmi mati, var gvelzt tādas blēņas! — viņš atteica.

Dievs vien to zina, varbūt Grīnhusenam taisnība. Viņš jau ir vectētiņš, bet rudo matu ērkuli sarma nav pat skārusi . ..

Bet siena šķūnī, liekas, bija sākuši rādīties spoki. Kas gan cits varēja tur visu uzkopt un sakārtot? Mēs ar Grīnhusenu gulējām atsevišķi, es biju sev nopircis divas segas, turpretī viņš vienmēr gulēja neizģērbies, pēc darba iekrita sienā, vienalga, kur.

Lūk, kāds bija pārklājis manu guļvietu ar segām un rūpīgi uzčubinājis. Prieks skatīties! Droši vien kāda no kalponēm gribēja mani pieradināt pie kārtības. Nu lai, man vienalga!

Tagad vajadzēja izzāģēt caurumu otrā stāva grīdā, bet kundze lūdza, lai to atliekot uz rītdienu. Mācītājs tad braukšot pie saviem draudzes locekļiem, un es viņu netraucēšot. Bet nākamajā rītā darbu atkal atlika, jo Elizabetes jaunkundzei bija jāiet uz veikalu un daudz kas jāiegādājas, bet man vajadzēja pārnest mājās pirkumus.

— Labi, — es teicu, — pēc brītiņa es jums sekošu. Jaukā meitenīte, vai tiešām viņa bija ar mieru, ka es viņu pavadu? Viņa jautāja:

— Bet vai jūs atradīsiet ceļu?

— Protams. Esmu bijis tur jau agrāk. Mēs tur pērkam sev ēdienu.

Tā kā es nevarēju iet cauri ciemam savās mālainajās drēbēs, tad uzvilku citas bikses, bet blūzi atstāju. Es devos viņai pakaļ. Līdz veikalam bija vairāk nekā pusjūdze. Pēdējā ceļa gabalā es lāgu lāgiem ieraudzīju pa priekšu ejam Elizabetes jaunkundzi, taču gausināju soļus, lai viņu nepanāktu. Vienu reizi viņa pagriezās atpakaļ, es sarāvos mazītiņš un tālāk gāju gar mežmalu.

Jaunkundze palika pie draudzenes, kas dzīvoja netālu no veikala, bet es ar iepirkumiem atgriezos mājas ap dienas vidu. Mani sauca pusdienot virtuvē. Māja bija kā izmirusi: Haralds kaut kur aizgājis, kalpones rullēja veļu, tikai Olīne rosījās ap plīti.

Pēc pusdienām es uzkāpu otrajā stāvā un sāku zāģēt caurumu grīdā.

— Panāc šurp un palīdzi man! — kundze sacīja un veda mani sev līdzi.

Mēs izgājām cauri mācītāja kabinetam un iegājām guļamistabā.

— Es gribu pārvietot savu gultu. Tā stāv pārāk tuvu krāsnij, un ziemā te gulēšanai par karstu, — kundze skaidroja.

Mēs aiznesām gultu pie loga.

— Vai tev neliekas, ka te būs labāk? Nebūs tik karsti vai ne? — kundze taujāja.