Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

Es nejauši uz viņu paskatījos, viņa atkal iesāņus man uzmeta valšķīgu skatienu.

No viņas tuvuma es pilnīgi zaudēju galvu, tikai dzirdēju, ka viņa čukst:

— Trakais! Nē, nē, mīļais, mīļais .. . durvis . .. Pēc tam viņa tikai čukstēja manu vārdu...

Es izzāģēju caurumu gaiteņa grīdā un pabeidzu darbu, bet kundze neatgāja no manis ne mirkli. Viņai gribējās ar mani no sirds izrunāties, viņa gan smējās, gan raudāja.

Es jautāju:

— Bet vai gleznu, kas karājās virs jūsu gultas, nevajag pakārt citur?

— Jā, tev taisnība, — kundze atbildēja.

Ūdensvads bija ievilkts, krāni pielikti. Ūdens spēcīgā strūklā tecēja izlietnē.

Grīnhusens atkal bija kaut kur aizņēmies darbarīkus, mēs aizmūrējām dažus caurumus un pēc pāris dienām aizrakām grāvjus, līdz ar to mūsu darbs mācītāja mājā bija pabeigts. Mācītājs ar mums bija apmierināts, viņš pat teica, ka pie sarkanā staba pielikšot sludinājumu, ka divi meistari ūdensvada ievilkšanā piedāvājot savus pakalpojumus. Taču jau bija vēls rudens, zeme drīz varēja sasalt, un mums darba vairs nebija. Mēs tikai atgādinājām, lai mācītājs mūs atceras pavasarī.

Mēs devāmies uz kaimiņu mājām rakt kartupeļus. Mums vajadzēja apsolīt mācītājam, ka vajadzības gadījumā atkal atgriezīsimies pie viņa.

Jaunajā vietā bija daudz cilvēku, mums nebija garlaicīgi, dzīvojām labi un jautri.

Bet darba diezin vai pietika nedēļai, un mums atkal vajadzēs kaut ko meklēt.

Kādu vakaru atnāca mācītājs un piedāvāja man salīgt pie viņa par algādzi.

Piedāvājums bija vilinošs, es to apsvēru, tomēr galu galā noraidīju. Man labāk patika klaiņot pa pasauli, gribēju justies brīvs kā putns, strādāt gadījuma darbus, pārgulēt zem klajas debess un mazliet brīnīties pašam par sevi. Kartupeļu talkā es iepazinos ar kādu cilvēku un nolēmu mesties kopā ar viņu un atstāt Grīnhusenu. Mums abiem bija daudz kopīga, un, spriežot pēc vērojumiem, viņš bija krietns strādnieks. Viņu sauca Larss Falkenbergets, bet pats sevi viņš dēvēja par Falkenbergu.

Darbus izrīkoja jaunais Ēriks, viņš jau bija ievedis kartupeļus pagrabā. Viņš bija skaists divdesmit gadu vecs jauneklis, savā vecumā ļoti stalts un spēcīgs, viņš izturējās augstprātīgi, jo viņa tēvam piederēja saimniecība. Viņam ar mācītāja meitu Elizabeti, liekas, kaut kas bija, jo viņa kādu dienu atnāca uz kartupeļu lauku un ilgi ar viņu runājās. Jau grasīdamās iet projām, viņa bilda dažus vārdus arī man un teica, ka Olīne jau sākot pierast pie ūdensvada.

— Un jūs pati? — es vaicāju.

Pieklājības dēļ jaunkundze man kaut ko atbildēja, taču es nopratu, ka nekādās sarunās ar mani viņa nevēlas ielaisties.

Viņa izskatījās skaista jaunajā, gaišajā apģērbā, kas tik labi saskanēja ar viņas zilajām acīm . ..

Nākamajā dienā ar Ēriku notika nelaime. Zirgs sāka trakot un ilgi vilka viņu pa zemi, līdz beidzot atsvieda pret žogu. Viņš bija smagi ievainots un, nācis pie samaņas, sāka spļaut asinis. Tagad par vedēju nozīmēja Falkenbergu.

Es liekuļoju līdzjūtību šā nelaimes gadījuma dēļ, klusēju un likos sadrūmis tāpat kā pārējie, bet nejutu nekādu bēdu. Protams, man nebija nekādu cerību, ka Elizabetes jaunkundze pievērsīsies man, taču cilvēks, kas stāvēja man ceļā, tagad bija nogādāts pie malas.

Vakarā es aizgāju uz kapsētu, apsēdos un sāku gaidīt. «Kaut jel tagad nāktu Elizabetes jaunkundze!» es domāju. Pēc kāda stundas ceturkšņa viņa tiešām nāca. Es pietrūkos kājās, it kā gribēdams iet projām, bet samulsumā nevarēju paspert ne soli.

Visa mana viltība nekā nelīdzēja, es zaudēju apvaldu, jo viņa stāvēja man tik tuvu, un neviļus sacīju:

— Ēriks ... ar viņu vakar notika tāda nelaime ...

— Es zinu, — viņa atbildēja.

— Viņš sasitās.

— Jā, sasitās. Kāpēc tu man to stāsti?

— Man liekas ... Nē, es pats nezinu. Bet viņš, protams atveseļosies. Un viss atkal būs labi.

— Jā, jā, protams. Klusums.

Šķita, ka viņai patīk mani ķircināt. Pēkšņi viņa smaidīdama sacīja:

— Tu esi dīvains cilvēks. Kādēļ tu vakaros aizvien mēro šo tālo ceļa gabalu un te sēdi?

— Man ir tāds paradums. Īsinu laiku līdz gulētiešanai

— Vai tev bail nav?

Viņas izsmiekls lika man atgūties, es atkal jutu zemi zem kājām un atbildēju:

— Man visvairāk gribētos iemācīties atkal drebēt.

— Drebēt? Tātad tu arī esi lasījis to briesmīgo pasaku Kur tad?

— Vairs neatceros. Kādā grāmatā, kas nejauši gadījās pa rokai.

Klusums.

— Kādēļ tu negribi nākt pie mums par algādzi?

— Tas man nav pa prātam. Es došos projām no šejienes kopā ar kādu cilvēku.

— Uz kurieni jūs iesiet?

— Nezinu. Uz austrumiem vai rietumiem, vienalga. Mēs jau esam ceļa gājēji.

Klusums.

— Žēl.. — viņa noteica. — Nē, to es negribēju sacīt... Tev nevajadzētu. . . Bet pastāsti par Ēriku! Viņa dēļ taču esmu šurp atnākusi.

— Nekas labs jau ar viņu nav .. .

— Ko ārsts saka, vai viņš drīz izveseļosies? — Runā, ka izveseļosies. Bet ko var zināt?

— Nu tad ar labu nakti! Ak, būtu es jauns, bagāts un skaists, un slavens, un skolojies ... Viņa aiziet.. .

Tovakar es atradu kapsētā piemērotu īkšķa nagu un iebāzu to kabatā. Tad brīdi nogaidīju, pavēros apkārt un visām pusēm un ausījos — viss bija kluss. Neviens nesauca: «Tas ir mans!»

Falkenbergs un es devāmies ceļā. Bija vēss rudens vakars, augstu pie debesīm mirgoja zvaigznes. Es pierunāju savu ceļa biedru doties cauri kapsētai. Lai cik smieklīgi tas būtu, man gribējās redzēt, vai kādā mācītāja mājas logā nedeg gaisma.

Būtu es jauns, bagāts un...

Mēs soļojām stundu pēc stundas, nesamais bija smags, turklāt mēs vēl bijām sveši un nezinājām, par ko runāt.

Mēs pagājām garām vienam veikalam, tad otram, vakara krēslā ieraudzījām baznīcas torņa smaili.

Pēc sena paraduma es arī te gribēju iegriezties kapsētā un teicu:

— Kā būtu, ja mēs pārgulētu te?

— Kas tā par muļķīgu iedomu! — Falkenbergs teica.

— Katrā šķūnī ir siens, bet, ja mūs iztrenc no šķūņa, tad jau labāk pārnakšņot mežā.

Un viņš devās tālāk.

Falkenbergs bija vīrs mazliet pāri trīsdesmit, liela auguma un stalts, tikai nedaudz salīcis, garām, uz leju saskrullētām ūsām. Viņš runāja maz un nelabprāt, bija veikls un atjautīgs, turklāt viņam bija skaista balss un viņš labi dziedāja, vārdu sakot, nemaz nelīdzinājās Grīnhusenam. Savā valodā viņš neiedomājami jauca Trondjēmas un Valdresas izloksnes un reizēm iemeta arī pa zviedru vārdam, tāpēc nevarēja pateikt, no kurienes viņš cēlies.

Mēs pienācām pie kādas lauku mājas, suņi mūs saņēma ar rejām. Tā kā neviens vēl negulēja, Falkenbergs lūdza pasaukt kādu no saimniekiem. Iznāca jauns puisis.

— Vai nebūtu kāds darbs?

— Nē.

— Bet žogs gar ceļmalu brūk kopā, vai to nevarētu salabot?

— Nē. Mums pašiem tagad rudenī nav ko darīt. — Bet vai nevarētu dabūt naktsmājas?

— Diemžēl...

— Kaut vai siena šķūnī...

— Nē, tur guļ meitas.

— Ir gan gnīda, — nomurmināja Falkenbergs, iedams ārā no pagalma.

Mēs gājām caur mežiņu, meklēdami vietu naktsguļai, — Kā būtu, ja mēs ietu atpakaļ uz tām pašām mājām... šķūnī pie meitām? Varbūt viņas mūs nepadzīs?