Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

Falkenbergs mani sastapa pagalmā pie vārtiem un ātri čukstēja:

— Pienākusi atbilde no vīra, mēs cirtīsim kokus. Vai tu proti?

— Jā.

— Tad labi, ej virtuvē, viņa vaicāja pēc tevis. Kad iegāju virtuvē, kundze sacīja:

— Kur jūs pazudāt? Lūdzu pie galda! Kā, jūs jau esat paēdis? Bet kur tad?

— Mums ir līdzi pārtika.

— Tas nu bija lieki. Jūs pat tēju nedzersiet? Tiešām ne? Es saņemu atbildi no vīra. Vai jūs protat cirst kokus? Lieliski. Lasiet pats: «Vajadzīgi divi mežstrādnieki, Peters ierādīs darbu.»

Ak dievs, viņa stāvēja man pavisam tuvu, turēdama roka telegrammu. Viņas elpa bija svaiga gluži kā jaunai meitenei.

Mēs jau esam mežā, mūs atveda šurp Peters, viens no kapteiņa kalpiem.

Noskaidrojās, ka Falkenbergs nemaz nav tik pateicīgs kundzei, ka viņa mums sagādājusi darbu. Nudien nav ko pateikties, meža strādnieku te esot trūkums. Turklāt Falkenbergs nebija nekāds labais meža cirtējs, bet man jau šajā ziņā bija pieredze, un es uzņēmos darbu vadību. Falkenbergs pats sacīja, ka man klausīšot.

Un tad es sāku prātot par kādu jaunu izgudrojumu.

Divatā zāģējot koku, zāģeri parasti nometas garšļauku un pa kārtai velk zāģi uz savu pusi. Tādejādi diena var padarīt diezgan maz, turklāt mežā paliek neglīti celmi.

Ja pagatavotu ierīci ar konisku zobratu pārvadu, kas iegrieztos kokā pie pašām saknēm, varētu kustināt roku uz augšu un leju, bet zāģis virzītos līmeniski. Es jau sāku zīmēt detaļas. Visvairāk vajadzēja lauzīt galvu par to, kā panākt, lai uzspiediens zāģim iznāktu vienmērīgs un nebūtu pārāk spēcīgs. To varbūt varētu sasniegt ar atsperi, kas darbotos tāpat kā pulksteņa mehānismā, vai ar svaru bumbām. Svaru bumbai ir nemainīgs svars, un atkarībā no tā, kā zāģis iegriezīsies kokā, svaru bumba sāks noslīgt un nodrošinās vienmērīgu uzspiedienu. Turpretī tērauda atspere pakāpeniski atslābs un arī regulēs uzspiedienu. Es izšķīros par atsperi. «Gan tu redzēsi, viss iznāks uz ef-ef,» es sev teicu. «Tu kļūsi slavens un nebūsi velti savu mūžu nodzīvojis.»

Diena aizritēja pēc dienas, mēs laidām zemē deviņcollīgus kokus, nocirtām tiem zarus un stumbrus nomizojām. Uzturs bija bagāts un garšīgs. Mēs ņēmām līdzi uz mežu ēdienu un kafiju un, pārnākuši mājās, dabūjām siltas vakariņas. Mēs nomazgājāmies un uzposāmies, lai atšķirtos no pārējiem strādniekiem, un, sēdēdami virtuvē, kur dega liela lampa, tērzējām ar trim kalponēm. Falkenbergs sāka lakstoties ap Emmu.

Lāgiem no kundzes istabas atlidoja šurp klavieru skaņas, un reizēm arī pati kundze ienāca pie mums virtuvē — tik jauna, meitenīga un smaidīga.

— Kā jums šodien veicās mežā? — viņa jautāja. — Vai lāci neredzējāt?

Bet reiz vakarā viņa pateicās Falkenbergam, ka viņš tik labi uzskaņojis klavieres.

Vai patiesi? Falkenberga vējā aprautā seja priekā staroja, un arī es jutos lepns, kad viņš pazemīgi atbildēja:

— Jā, man pašam arī šķiet, ka tās skan mazliet labāk. Vai nu Falkenbergs bija kaut ko apguvis, vai arī kundze bija pateicīga, ka viņš vismaz nav flīģeli sabojājis.

Katru vakaru Falkenbergs uzģērba manu svētdienas uzvalku. Tagad es vairs nevarēju to viņam atprasīt un pats vilkt mugurā — ikviens tad nodomātu, ka esmu to aizņēmies.

— Mainīsimies — tu paturi uzvalku, bet atdod man Emmu, — es jokojos.

— Lūdzu, ar lielāko prieku, — Falkenbergs atbildēja. Tad es nopratu, ka Falkenbergs pret meiču atsalis. Ak, mēs abi bijām iemīlējušies tajā otrajā. Kādi mēs vēl bijām zēni!

— Nez vai viņa arī šovakar iznāks pie mums virtuvē? — Falkenbergs mežā reizēm ievaicājās.

Un es mēdzu atbildēt:

— Labi, ka tas kapteinis vēl nebrauc mājās.

— Jā, — Falkenbergs piekrita. — Ja es dabūšu dzirdēt, ka viņš pret kundzi izturas slikti, tad viņš velnu redzēs.

Kādu vakaru Falkenbergs dziedāja skaistu dziesmiņu. Un es lepojos ar viņu.

Virtuvē ienāca kundze, Falkenbergam vajadzēja dziesmiņu atkārtot un nodziedāt vēl vienu. Viņa skaistā balss piestrāvoja virtuvi, un pārsteigtā kundze iesaucās:

— Cik brīnišķīgi!

Tad es pirmo reizi apskaudu Falkenbergu.

— Vai jūs esat mācījies dziedāt? — kundze vaicāja. — Vai pazīstat notis?

— Protams, — Falkenbergs atbildēja, — es dziedāju kādā biedrības korī.

«Viņam nu gan vajadzēja atbildēt: «Nē, es diemžēl nekā neesmu mācījies,»» es īgni nodomāju.

— Vai jūs esat kaut kur dziedājis klausītājiem?

— Jā, dažreiz esmu dziedājis izrīkojumos. Un kādās kāzās.

— Bet vai jūsu dziedāšanu dzirdējis arī tāds, kas kaut ko no tās saprot?

— Nē, to es nezinu. Var jau būt.

— Padziediet, lūdzu, vēl! Falkenbergs dziedāja.

«Beigsies ar to, ka kundze viņu ieaicinās istabā un pavadīs uz klavierēm,» es nodomāju. Un tad sacīju:

— Atvainojiet, vai kapteinis drīz pārbrauks?

— Bet... — viņa neizpratnē iesāka — Kāpēc jūs tā jautājat?

— Gribu apspriesties par darbu.

— Vai jūs jau visus iezīmētos kokus esat nocirtuši?

— Nē, kur nu visus, bet...

— Ak tā, — Falkenberga kundze pēkšņi atģidās. — Varbūt jums vajadzīga nauda?

Es apmulsu un nomurmināju:

— Jā, esiet tik laipna... Falkenbergs neteica ne vārda.

— Mīļais cilvēk, sakiet skaidri un gaiši! Lūdzu! — Viņa sniedza man naudas zīmi. — Un jums arī?

— Nē. Ļoti pateicos! — Falkenbergs atbildēja.

Augstais dievs, kā es atkal izgāzos, cik zemisks izrādījos. Un šis nekauņa Falkenbergs izlikās tik bagāts, ka nauda viņam bijusi nebijusi! Noraušu viņam savu uzvalku, lai staigā pliks!

Protams, to es neizdarīju.

Un dienas aizritēja.

— Ja viņa šovakar ienāks virtuvē, es dziedāšu dziesmu par magoni, — sacīja Falkenbergs, kad mēs strādājām mežā. — To biju pavisam aizmirsis.

— Vai Emmu tu arī esi aizmirsis? — es jautāju.

— Emmu? Nu, vai zini, tu arī nemaz neesi prātā pieņēmies.

— Ko tu neteiksi!

— Es tevi, kūmiņ, caur un cauri pazīstu. Tu varētu lakstoties ap Emmu kundzes acu priekšā, turpretī es to nevaru.

— Nu tu gan melo! — es saniknots izsaucos. — Es nekad nesākšu mīlināties ar kalponēm!

— Es arī vairs nestaigāšu pa naktīm apkārt. Kā tu domā, vai šovakar viņa ienāks virtuvē? Tagad es atceros dziesmiņu par magoni. Paklausies!

Un Falkenbergs nodziedāja dziesmu par magoni.

— Veltīgi priecājies, ka atminēji dziesmu, dziedi kaut vai lakstīgalas mēlē. Mums abiem nekas neiznāks, nedz tev, nedz man.

— Neiznāks, neiznāks! Ko tu skandini vienā gabalā!

— Būtu es jauns, bagāts un skaists, tad, protams, viņu dabūtu, — es teicu.

— Nu jā. Tad arī es viņu dabūtu. Tā nebūtu nekāda māksla. Kapteinis taču arī to prata.

— Jā, un tu un es. Un viņa. Un visi cilvēki pasaulē. Bet pietiek trīt mēles un runāt par viņu, — es teicu un pats uz sevi saskaitos par muļķīgo mēļošanu. — Kur tas dzirdēts, ka divi veci mežcirtēji šitā vāvuļo!

Mēs abi kļuvām bāli un vāji. Falkenbergs galīgi nomocījās, viņa sejā ievilkās daudzas grumbas. Turklāt mēs bijām zaudējuši ēstgribu. Mēs centāmies slēpt viens no otra savas jūtas, es jautri svilpoju, bet Falkenbergs lielījās, ka no pārmērīgas ēšanas tikko varot pakustēt.

— Jūs taču nekā neēdat! — kundze izsaucās, kad mēs gandrīz neskartu atnesām atpakaļ līdzdoto pārtiku. — Kas jūs par mežcirtējiem!