Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

— Tu taču teici, ka viņš velnu redzēšot, ja pret kundzi izturēšoties slikti.

— Jā, tā es teicu. Nu un tad?

— Bet nekas taču nav noticis?

— Vai tad es sacīju, ka viņš pret viņu izturas slikti? — Falkenbergs sarūgtināts vaicāja. — Viņi viens otram apnikuši, līdz nāvei apnikuši, tur tas suns aprakts.

Līdzko viens nāk iekšā, otrs iet ārā. Ja viņš kaut ko runā virtuvē, viņas skatiens kļūst vienaldzīgs un viņa nemaz neklausās.

Mēs atkal ķērāmies pie cirvjiem un gremdējāmies savās domās.

— Laikam jau vajadzēs viņu iekaustīt, — Falkenbergs sacīja.

— Kuru tad?

— Lūkasu...

Es pabeidzu pīpi un palūdzu Emmu, lai nodod to kapteinim. Nags izskatījās gluži kā īsts, un tagad, kad man bija tik labi darbarīki, izdevās to pielikt pie pirksta un piestiprināt ar divām mazām vara kniedītēm tā, ka tās nemaz nebija redzamas. Ar savu darbu es biju ļoti apmierināts.

Vakarā, kad ieturējām vakariņas, kapteinis ar pīpi rokā iznāca virtuvē un man pateicās. Tad es arī pārliecinājos par Falkenberga vērīgumu — tikko kapteinis ienāca, kundze izgāja ārā no virtuves.

Kapteinis uzslavēja manu darbu un vaicāja, kā man izdevies piestiprināt nagu.

Viņš mani nosauca par meistaru un mākslinieku. Visi, kas atradās virtuvē, to dzirdēja, un tas atstāja iespaidu. Man šķiet, ka tajā brīdī Emma vis man neatteiktu.

Tonakt es beidzot iemācījos trīcēt un drebēt.

Siena šķūnī ienāca no kapa piecēlusies sieviete, izstiepa kreiso roku, un es ieraudzīju, ka īkšķim trūkst naga. Es pakratīju galvu, likdams saprast, ka viņas naga man vairs nav, es to aizsviedu un tā vietā pieliku gliemežvāku. Mirusī tomēr palika stāvam, un mani pārņēma aukstas tirpas. Beidzot es nomurmināju, ka diemžēl nekā nevaru palīdzēt, lai viņa iet projām. «Mūsu tēvs debesīs...» Mirusī tomēr nāca tieši pie manis, es gribēju viņu atgrūst, spalgi iekliedzos un piespiedu Falkenbergu pie sienas.

— Kas tev noticis? — Falkenbergs sauca. — Kungs Jēzus!

Es pamodos vienos sviedros, atvēru acis un ieraudzīju, ka rēgs lēnām izgaist tumšā kaktā.

— Tā bija mirusī! — es nostenēju. — Viņa bija atnākusi pēc sava naga.

Falkenbergs pielēca gultā sēdus, miegs ar joni bija projām.

— Es viņu redzēju! — viņš teica.

— Tu arī? Vai pirkstu redzēji? Vai!

— Es nemūžam negribētu būt tavā ādā.

— Atļauj man gulēt sienmalā! — es lūdzos.

— Kur tad es gulēšu?

— Tev nav ko baidīties. Tu vari mierīgi gulēt ārmalā.

— Un tad atnāks mironis un sagrābs mani pirmo? Nē, tencinu!

Falkenbergs atkal apgūlās un uzvilka segu pāri galvai.

Brīdi man ienāca prātā iet lejā un pārgulēt blakus Peteram. Viņš jau sāka atveseļoties un vairs nevarēja aplipināt ar savu slimību. Taču es neuzdrīkstējos iet lejā pa kāpnēm.

Tā bija briesmīga nakts.

No paša rīta es ilgi meklēju nagu un beidzot to atradu uz grīdas zāģu skaidās un gružos; Es to apraku, iedams uz mežu.

— Tev vajadzētu aiznest nagu uz kapsētu, kur to atradi, — Falkenbergs sacīja.

— Līdz turienei ir tālu, desmitiem jūdžu...

— Man šķiet, ka tas bija brīdinājums. Viņa grib, lai nags būtu viņai.

Līdz ar dienas gaismu es atkal atguvu drosmi un, pazobojies par Falkenberga māņticību, teicu, ka viņa uzskati ir pretrunā ar zinātni.

Reiz vakarā pie mājas piebrauca kariete, un, tā kā Peters joprojām vārguļoja, bet otrs kalps bija pavisam jauniņš zēns, man vajadzēja turēt zirgus. No karietes izkāpa dāma.

— Vai kapteinis mājās? — viņa vaicāja.

Atskanot ratu rīboņai, pie logiem parādījās sejas, gaiteņos un istabās iedegās ugunis. Uz lieveņa iznāca kundze un iesaucās:

— Vai tu tā esi, Elizabet? Es tevi tik ļoti gaidīju! Esi sveicināta!

Tā bija Elizabetes jaunkundze — mācītāja meita.

— Tātad viņš ir te? — viņa pārsteigta jautāja.

— Kas tad?

Viņa vaicāja par mani. Viņa bija mani pazinusi... Abas jaunās dāmas nākamajā dienā atnāca pie mums uz mežu. Sākumā es baiļojos, ka ziņas par jādelēšanu ar svešiem zirgiem būs nonākušas līdz mācītāja mājai, bet neviens par to neieminējās, un es nomierinājos.

— Ūdensvads kalpo lieliski, — Elizabetes jaunkundze sacīja.

— Patīkami dzirdēt.

— Ūdensvads? — kundze jautāja.

— Viņš mums ievilka ūdensvadu. Gan virtuvē, gan augšstāvā. Tagad tikai pagriežam krānu, un tek ūdens. Es tev arī ieteiktu.

— Ak tā? Vai pie mums arī varētu ievilkt ūdeni?

— Jā, — es atbildēju. — Noteikti varētu.

— Kāpēc jūs to neteicāt manam vīram?

— Es jau teicu. Viņš gribēja apspriesties ar jums. Iestājās neveikls klusums. Pat par tādu jautājumu, kas tieši skar kundzi, viņš nebija ar viņu runājis. Lai šo klusumu pārtrauktu, es steigšus sacīju:

— Katrā ziņā šogad jau ir par vēlu. Mēs nepaspēsim darbu pabeigt, mūs pārsteigs ziema. Bet pavasarī gan.

Kundze pēkšņi it kā atjēdzās.

— Jā, tagad atceros, vīrs tiešām reiz par to ieminējās, — viņa sacīja. — Jā, jā, mēs apspriedāmies un atzinām, ka šogad būs par vēlu... Paklau, Elizabet, vai nav interesanti noskatīties, kā cērt kokus?

Parasti mēs gāzām koku, vilkdami to ar virvi uz vajadzīgo pusi, un tagad Falkenbergs tieši bija apmetis virvi ap kādu aizzāģēta koka galotni.

— Kādēļ jūs tā darāt?

— Lai regulētu koka kritienu... — es sāku paskaidrot. Bet kundze vairs manī neklausījās. Viņa pievērsās Falkenbergam un piebilda:

— Vai tad nav vienalga, kur koks nokrīt? Un Falkenbergs paskaidroja:

— Nē, tas jādara. Citādi koks krītot nolauzīs krūmus un jaunos kociņus.

— Vai tu dzirdēji? — kundze teica savai draudzenei. — Vai dzirdi, kāda viņam balss? Un kā viņš dzied!

Kā es sevi lādēju par savu pļāpību un neattapību! Es viņai parādīšu, ka saprotu šo mājienu. Galu galā man patīk nevis viņa, bet Elizabetes jaunkundze, jo nav untumaina un ir tikpat skaista, nē, jā, tūkstošreiz skaistāka. Es pieteikšos darbā pie viņas tēva... Tagad es ik reizi, kad kundze uzrunāja mani, paskatījos uz Falkenbergu, tad atkal uz kundzi un vilcinājos ar atbildi, it kā jautājums uz mani neattiektos. Man likās — šāda mana izturēšanās viņu mazliet sāpināja, un, mulsi smaidīdama, viņa teica:

— Es taču vaicāju jums.

Ak, šis smaids un šie vārdi!... Mana sirds prieka nodrebēja, un es cirtu kokā ar tādu spēku, ka skaidas vien lēca. Es aizrāvos un strādāju it kā rotaļādamies. Tikai lāgu lāgiem uztvēru sarunu.

— Es viņām šovakar dziedāšu, — Falkenbergs sacīja, kad bijām palikuši vieni.

Pienāca vakars.

Pagalmā es sastapu kapteini un brīdi runājos ar viņu. Mežā vēl darbs bija palicis trim četrām dienām.

— Uz kurieni jūs tad dosieties?

— Mēģināsim iesaistīties dzelzceļa būvē.

— Varbūt jūs man tepat vēl noderēsiet, — kapteinis teica. — Es gribu ierīkot jaunu ceļu uz šoseju, tagadējais ir pārāk kraujš. Nāciet, es jums parādīšu.

Lai gan jau krēsloja, viņš tomēr aizveda mani uz klajumu mājas dienvidu pusē.

— Un, kad nu ceļš būs pabeigts, atradīsies vēl kāds darbiņš, un tad jau būs klāt arī pavasaris, — viņš teica. — Varēsiet ķerties pie ūdensvada ievilkšanas. Bez tam Peters vēl aizvien slimo. Tā tas neiet, man saimniecībā nepieciešams palīgs.

Pēkšņi mēs izdzirdējām dziedam Falkenbergu. Viesistabā bija iedegta lampa, tur bija Falkenbergs, viņš dziedāja flīģeļa pavadījumā. Viņa apbrīnojami skaistā, samtainā balss strāvoja laukā pa logiem, un mani neviļus pārņēma trīsas.