Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

— Tur vainīgs Falkenbergs, — es teicu.

— Nē, taisni viņš! Grib sevi badā nomērdēt, — Falkenbergs iebilda.

Kundze šad tad lūdza izdarīt kādu sīku pakalpojumu, tad mēs abi aizgūtnēm centāmies viņai izpatikt. Galu galā mēs labprātīgi nesām virtuvē ūdeni un plītsmalku.

Bet reiz Falkenbergs pasteidzās atnest no meža lazdas nūju, ar ko izdauzīt grīdsegas, lai gan kundze tieši mani un nevienu citu bija lūgusi to izdarīt.

Un vakaros Falkenbergs dziedāja.

Tad man iešāvās prātā uzjundīt kundzē greizsirdību. Ak tu nabadziņ, nu tu esi galīgi zaudējis prātu! Kundze tādiem niekiem nepievērsīs ne mazāko uzmanību!

Tomēr es gribēju viņā uzjundīt greizsirdību.

No visām trim kalponēm vienīgi Emma varēja tam noderēt, un es sāku lakstoties ap Emmu.

— Emma, man zināms kāds cilvēks, kas mirst vai nost tevis dēļ.

— Kā tu to zini?

— No zvaigznēm.

— Man labāk patiktu, ja no kāda tepat zemes virsū.

— Arī no tā es zinu. Pats man sacīja.

— Viņš runā par sevi, — Falkenbergs paskaidroja, baiļodamies, ka tas mērķēts uz viņu.

— Varbūt arī par sevi. Paratum cor meum jeb mana sirds ir gatava, kā teikts bībelē.

Bet Emma nebija vēlīga un negribēja runāties ar mani, lai gan es biju valodīgāks nekā Falkenbergs. Ko? Vai tiešām pat Emma negrib ar mani saieties? Es lepni ierāvos sevī, vairījos no cilvēkiem, brīvajā laikā zīmēju uzmetumus savai mašīnai un izveidoju mazus modeļus. Bet, kad Falkenbergs vakaros dziedāja un kundze viņa klausījās, es iegāju pie saimes ļaudīm un uzturējos tur. Tā es saglabāju cieņu pats savās acīs. Taču, par nelaimi, saslima Peters, un es vairs nevarēju šeit tēst dēļus un sist naglas. Tāpēc vajadzēja iet uz šķūni.

Taču lāgu lāgiem man prātā ienāca doma — varbūt kundze tomēr nožēlo, ka es vairs nerādos virtuve? Tā vismaz man likās. Reiz vakarā, kad mēs ēdām, viņa teica:

— Es dzirdēju, ka jūs taisot kādu mašīnu?

— Jā, viņš munsterē jaunmodīgu zāģi, — Falkenbergs paskaidroja. — Bet tas būs pārāk smags.

Uz to es nekā neatbildēju, tikai piesardzīgi klusēju. Neviens diženais izgudrotājs jau sākumā nav atzīts. Pagaidiet vien, gan pienāks arī mans laiks! Taču dažkārt es nespēju atturēties no kārdinājuma un stāstīju kalponēm, ka esmu cienījamu vecāku dēls, tikai mīlestība mani novedusi neceļos. Un tagad es meklēju aizmiršanos vīnā.

Nu jā, cilvēks domā, bet dievs dara ... Acīmredzot šīs runas aizsniedza arī kundzes ausis.

— Es arī tagad vakarus labāk pavadīšu saimes istabā, — Falkenbergs sacīja.

Es tūlīt sapratu, kāpēc Falkenbergs grib nākt saimes istabā. Tagad viņu daudz retāk lūdza dziedāt, un tam bija savs pamats.

Pārbrauca kapteinis.

Kādu dienu pie mums mežā atnāca liela auguma vīrietis ar kuplu bārdu un teica:

— Esmu kapteinis Falkenbergs. Kā veicas, puiši? Mēs godbijīgi sveicinājām un atbildējām:

— Paldies, veicas labi.

Viņš mūs izprašņāja, cik daudz koku esam nolaiduši un cik daudz vēl palicis.

Kapteinis mūs uzslavēja, jo bijām atstājuši zemus, līdzenus celmus. Tad viņš aplēsa, cik daudz koku esam nolaiduši vienā dienā, un teica, ka neesot vairāk par normu.

— Bet kapteiņa kungs ir aizmirsis atskaitīt svētdienas, — es iebildu.

— Jā, jums taisnība, — viņš piekrita. — Tātad iznāk pāri normai. Un kā ar rīkiem? Vai zāģi nelūst?

— Nē.

— Un neviens nav savainojies?

— Nē. Klusums.

— Patiesībā uzturs man jums nebūtu jādod, bet, ja nu esat tā iesākuši, tad pieskaitīsim to pie galīgā aprēķina.

— Kā kapteiņa kungam ērtāk, mēs visādi esam ar mieru.

— Jā, visādi, — Falkenbergs piemetināja.

Kapteinis ātri apstaigāja cirsmu un atgriezās pie mums.

— Laiks jums iekritis kā izmeklēts, sniegs nav jāšķūrē.

— Jā, sniega vēl nav. Kaut tikai drusku piesaltu!

— Kāpēc? Vai jums par karstu?

— Jā, arī par karstu. Bet galvenais — sasalušu koku vieglāk zāģēt.

— Vai jūs sen strādājat šo darbu?

— Jā, sen.

— Vai jūs esat tas dziedātājs? — Diemžēl nē. Tas ir viņš.

— Ak tā, tātad jūs dziedat? Mēs laikam esam vārdabrāļi?

— Kā sacīt, savā ziņā jā, — Falkenbergs mazliet apmulsis atbildēja. — Mani sauc par Larsu Falkenbergu, varat pārliecināties apliecībā.

— No kurienes esat?

— No Trondjēmas.

Kapteinis aizgāja. Viņš izturējās laipni, taču bija nopietns un nerunīgs, nedz smaidīja, nedz pajokojās. Viņa sejas vaibsti bija patīkami, taču gluži parasti.

Sākot ar šodienu, Falkenbergs dziedāja vai nu saimes istabā, vai mežā. Dziedāt virtuvē kapteiņa dēļ viņš neuzdrīkstējās. Falkenbergs īgņojās un sāka runāt, ka dzīve ir draņķīga, kaut velns to parautu, reizēm šķiet, ka jāpakaras. Taču viņa grūtsirdība nebija ilgstoša. Kādā svētdienā viņš aizgāja uz tām abām mājām, kur bija uzskaņojis klavieres, un lūdza ieteikumus. Atgriezies viņš man parādīja rekomendācijas un teica:

— Grūtā brīdī var noderēt.

— Tātad tu vairs nedomā pakārties?

— Tev būtu vairāk iemesla nekā man, — viņš atcirta.

Arī es vairs nejutos tik nomākts. Kad kapteinis uzzināja par manu mašīnu, viņš tūdaļ gribēja iepazīties ar to sīkāk. Paskatījies uz maniem uzmetumiem, viņš tūlīt redzēja, ka tie nekam neder, jo bija izdarīti uz papīra strēmelītēm un bez cirkuļa. Viņš aizdeva man rasējamo galdu un piepalīdzēja izdarīt nepieciešamas aplēses. Kapteinis arī aizrādīja, ka zāģis būšot ļoti smags un neparocīgs. Taču viņš pastāvēja, lai es zīmējot pēc izmēriem, tad jau redzēšot.

Es sapratu, ka precīzi pagatavots modelis radītu pareizu priekšstatu par manu mašīnu, un, pabeidzis rasējumu, es ņēmos pagatavot koka modeli. Man nebija virpas, tāpēc abus veltņus, riteņus un skrūves vajadzēja izgriezt ar roku. Darbs mani tā aizrāva, ka es svētdienā pat nesadzirdēju zvanu pusdienās. Ienāca kapteinis un uzsauca:

— Laiks pusdienot!

Ieraudzījis, ar ko esmu nodarbināts, viņš piedāvājās jau nākamajā dienā aizbraukt pie kalēja un pasūtīt visu, kas man vajadzīgs.

— Dodiet man tikai izmērus! — viņš teica. — Vai jums nevajag arī kādus rīkus?

Ahā, zāģīti, dažādus urbjus un kokskrūves. Vai vairāk neko?

Viņš visu pierakstīja. Viņš nudien bija neredzēti lietišķs saimnieks.

Bet vakarā, kad biju paēdis un devos uz saimes istabu, mani sauca kundze. Viņa stāvēja pagalmā zem tumšajiem virtuves logiem un panācās man pretī.

— Mans vīrs ievērojis, ka jūs — jā, ka jūs staigājot ļoti plānās drēbēs. Varbūt... ņemiet šo te!

Viņa man ielika rokās uzvalku.

Es stostīdamies nomurmināju pateicības vārdus. Es jau pats arī drīz varēšu sev nopirkt uzvalku, nav nekādas steigas, man nav vajadzīgs...

— Jā, protams, jūs pats varat nopirkt, taču jūsu draugs ir tik labi apģērbties, turpretī jūs... Ņemiet taču!

Viņa žigli iesteidzās iekšā gluži kā jauna meitene, kas baidās, ka izturējusies pārlieku laipni. Es uzsaucu nopakaļ vēl dažus pateicības vārdus.

Nākamajā vakarā kapteinis atveda man urbjus un riteņus, es izmantoju izdevību un pateicos viņam par drēbēm.

— Nu jā, to jau izdomāja mana sieva... Vai uzvalks jums der?

— Jā, pašā laikā.

— Tad jau labi. Jā, tas ienāca prātā manai sievai... Un te būs riteņi. Un darbarīki.

Ar labu nakti!