Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

Kapteinis spēji pagriezās un paskatījās uz logu.

— Jā, starp citu... — viņš pēkšņi sacīja, — jā, ceļa darbus labāk atlikt līdz pavasarim. Cik ilgi, jūs teicāt, jums vēl mežā būs jāstrādā?

— Trīs četras dienas.

— Labi, vēl trīs četras dienas — un šogad beigsim. «Apbrīnojami ātri viņš pārdomāja,» man iešāvās prātā. Es teicu:

— Ceļu taču var būvēt arī ziemā, savā ziņā tas ir pat labāk. Mēs sāktu spridzināt akmeņus, vest granti...

— To es zinu, tomēr... Bet tagad es iešu iekšā un paklausīšos dziedāšanu.

Un viņš iegāja iekšā. «Viņš, protams, tikai izliekas,» es nodomāju. Grib parādīt, ka Falkenbergs ieaicināts viesistabā ar viņa ziņu. Patiesībā viņš labprātāk būtu palicis te un runājies ar mani.

Cik es biju iedomīgs un kā pievīlos!

Manas zāģējamās mašīnas galvenās daļas jau bija gatavas, es nolēmu tās salikt kopā un zāģi izmēģināt. Aiz šķūņa pie tiltiņa gulēja vēja nolauzts apses stumbrs. Es piestiprināju pie tā zāģi un pārliecinājos, ka zāģis darbojas. Pacietieties, mīļie draugi, darbs ies no rokas! Gara, īpaši iegādāta zāģa līdzenajā malā es biju iegriezis zobus, kas iegūla mazā zobritenī, kuru varēja apturēt ar piespiežamu atsperi.

Šo atsperi sākumā darināju no vecas korsetes kaula plāksnītes, ko dabūju no Emmas, taču izrādījās, ka tā nav pietiekami elastīga, un es iztaisīju jaunu atsperi no veca sešmilimetru zāģīša, kam novīlēju zobus. Taču jaunā atspere atkal bija par stingru. Man katru reizi vajadzēja to izvilkt tikai līdz pusei.

Diemžēl man trūka teorētisku zināšanu, visu vajadzēja izmēģināt un pārbaudīt, tāpēc darbs veicās lēni. Bija pavisam jāatsakās no koniskā zobratu pārvada, kas būtu pārlieku smags, un visa ierīce jāpadara iespējami vienkāršāka.

Zāģi izmēģināt es sāku svētdien; baltās koka daļas un gludā, spožā metāla plāksne saulē mirdzēja. Pie logiem tūlīt parādījās sejas, drīz iznāca ārā pats kapteinis. Uz manu sveicienu viņš neatbildēja, tikai gausi nāca pāri pagalmam, nenovērsdams acis no zāģa.

— Nu, vai darbojas? Es zāģi iedarbināju.

— Ko tu neteiksi, tiešām zāģē!

Iznāca ārā kundze un Elizabetes jaunkundze, visas kalpones un Falkenbergs. Es atkal iedarbināju zāģi. Pacietieties, pacietieties, mīļie draugi!

Kapteinis teica:

— Vai nevajadzēs zaudēt pārāk daudz laika, katru reizi piestiprinot aparātu pie koka?

— Toties zāģēt būs daudz vieglāk un darbs veiksies ātri. Zaģeriem nevajadzēs lieki tērēt spēkus.

— Un kāpēc nevajadzēs?

— Tāpēc, ka nevajadzēs spiest uz zāģi, to darīs atspere. Un tieši tam tiek patērēts visvairāk spēka.

— Tomēr laika zaudējums ir nenovēršams?

— Es noņemšu skrūvi un tās vietā ielikšu spaili, ko varēs atvērt vienā paņēmienā.

Spaile būs tāda, ka ar to būs iespējams piestiprināt zāģi jebkura resnuma kokam.

Šādu spaili es vēl nebiju paguvis izgatavot, bet parādīju kapteinim uzmetumu.

Kapteinis iedarbināja zāģi un pārbaudīja, cik daudz spēka tas prasa. Pēc tam viņš teica:

— Jūsu zāģis ir divreiz platāks nekā parastais, nezinu, vai ir kāda jēga vilkt tādu smagumu.

— Skaidra lieta, tas pats par sevi saprotams, — iemeta starpā Falkenbergs.

Visi palūkojās uz Falkenbergu, pēc tam uz mani. Vajadzēja kaut ko atbildēt.

— Viens cilvēks var pabīdīt uz sliedēm preču vagonu, — es atbildēju. — Turpretī te divi cilvēki vilks uz augšu un leju zāģi, kas slīd pa diviem rotējošiem veltņiem, bet tie savukārt griežas ap labi ieeļļotām asīm. Strādāt ar šo zāģi būs daudz vieglāk nekā ar parasto, un nepieciešamības gadījumā ar to var zāģēt arī viens.

— Tas man liekas neiespējami.

— To mēs redzēsim. Elizabetes jaunkundze gribēja pazoboties par mani un jautāja:

— Es nekā no tādām lietām nesaprotu, bet sakiet — kāpēc nevar zāģēt tāpat kā agrāk — ar parasto zāģi?

— Viņš grib atvieglot zāģēšanu. — Kapteinis pasmaidīja. — Tagad zāģeriem nevajadzēs spiest uz zāģi no sāniem. Spiediens būs no augšas uz leju, bet zāģis ies šķērsām. Saprotiet, vertikālais spiediens pāriet horizontālajā. Bet sakiet, — viņš pievērsās man, — vai jūs neesat iedomājies, ka zāģis varētu izliekties? Un tad griezums būs nevienāds.

— Pirmkārt, no tā pasargās šie abi veltņi, pa kuriem zāģis slīd.

— Nu labi. Bet otrkārt?

— Otrkārt, ar šo zāģi var iznākt tikai taisns griezums, jo zāģim ir tāds veids, ka liekties tas nevar.

Manuprāt, kapteinis visu apšaubīja, jo gribēja sīkāk izdibināt. Viņš ar savām zināšanām uz šiem jautājumiem būtu varējis atbildēt labāk nekā es. Taču viņš kaut ko nepamanīja, turpretī mani tas ļoti raizēja. Mašīnai, ko jāvadā pa mežiem, vajadzēja būt ļoti izturīgai. Tāpēc es baiļojos, ka tievās asis varēja no trieciena izsisties no dobuma un saliekties, bet veltņi — iesprūst. Vajadzētu iztikt bez asīm un veltņus izvietot citādi. Nē, mana mašīna vēl nebūt nav līdz galam pilnveidota...

Kapteinis piegāja pie Falkenberga un teica:

— Jums taču nebūs iebildumu rīt aizvest abas mūsu dāmas? Peters vēl nav īsti atlabis.

— Žēlīgais dievs, es jutīšos laimīgs.

— Elizabetes jaunkundzei jābrauc mājās, — kapteinis aiziedams noteica. — Zirgus jūdziet sešos no rīta!

Falkenbergs, lepodamies ar parādīto uzticību, pavilka mani uz zoba, apgalvodams, ka es viņu apskaužot. Es tiešām viņu mazliet apskaudu. Es, protams, jutos aizskarts, ka Falkenbergam deva priekšroku, taču īstenība man daudz labāk patika klejot vienam meža klusumā nekā sēdēt uz bukas un salt.

Falkenbergs, priekā starodams, teica:

— Aiz skaudības tu esi kļuvis pavisam dzeltens, ieteicu tev iedzert rīcineļļu.

Visu priekšpusdienu viņš noņēmās, mazgādams karieti, ieziezdams riteņus, sakārtodams iejūgu. Es viņam palīdzēju.

— Tu jau nemaz neproti vadīt divjūgu, — es viņu ķircināju. — Labi, rīt no rīta iemācīšu tev turēt grožus.

— Bet tu nežēlo tās desmit ēras par rīcineļļu, veselība taču dārgākā manta, — viņš atbildēja.

Tā mēs jokojāmies un smējāmies viens par otru. Vakarā pie manis pienāca kapteinis un teica:

— Es negribēju jūs apgrūtināt, tāpēc lūdzu jūsu draugu aizvest dāmas, bet Elizabetes jaunkundze pastāv, lai braucat jūs.

— Es?

— Jā, viņa jūs jau sen pazīstot.

— Mans draugs taču arī ir uzticams cilvēks.

— Vai jums būtu iebildumi pret braucienu?

— Nē.

— Labi. Tātad brauciet!

Es tūlīt iedomājos: «Ha-hā! Dāmas tomēr devušas priekšroku man, jo es esmu izgudrotājs un mans zāģis darbojas, un, kad kārtīgi saģērbjos, es izskatos gluži labi, pat lieliski.»

Bet Falkenbergam kapteinis bija devis tādu paskaidrojumu, ka visas manas gaisa pilis sabruka: mācītājs lūdzis Elizabetes jaunkundzei atvest mani līdzi, jo gribot mani atkal saderēt darbā. Tā viņi esot norunājuši.

Es ilgi domāju par šo paskaidrojumu.

— Ja tu paliec strādāt pie mācītāja, tad mēs nevarēsim kopā rauties dzelzceļa būvē, — Falkenbergs sacīja.

Es atbildēju:

— Nē, es tur nepalikšu.

Abas dāmas izbrauca agri no rīta slēgtā karietē. Sākumā bija krietni vēss, tagad man labi noderēja manas vilnas segas, pārmaiņus es ar tām apsedzu gan ceļgalus, gan plecus.

Es braucu pa to pašu ceļu, pa kuru mēs ar Falkenbergu nācām šurp, un šīs vietas man bija pazīstamas. Tur Falkenbergs bija uzskaņojis pianīnu, te mēs redzējām aizlidojam meža zosis... Uzlēca saule, kļuva silts, stundas aizritēja. Kādās krustcelēs dāmas pieklauvēja pie karietes lodziņa un teica, ka laiks ieturēt pusdienas.