Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

Ak, jā, tiesa kas tiesa. Tomēr es uzģērbju darba drēbes, jo uzvalks ir galīgi slapjš.

Falkenbergs ir samulsis, jūtas vainīgs, jo lauzis mūsu norunu, taču aizbildinās, ka esot domājis — es saderēšot pie mācītāja.

— Tātad tu nenāksi uz dzelzceļa būvi? — es vaicāju.

— Hm... Nē, no tā nekas neiznāks. Tu jau pats redzi, man vairs nav spēka klaiņot apkārt. Un labāku vietu par šo es nekur neatradīšu.

Es izliekos, ka par notikušo daudz nebēdāju, un novēršu sarunu uz Peteru, it kā viņa liktenis mani ļoti apbēdinātu, — nabaga puisis, viņam iet pavisam slikti, viņu tagad atlaidīs, un viņš paliks bez pajumtes.

— Bez pajumtes! — izsaucās Falkenbergs. — Viņš te novārtījās pa gultu tieši tik daudz nedēļu, cik likums atļauj slimot, un tagad brauks mājās. Viņa tēvam taču pašam sava saimniecība!

Tad Falkenbergs atzīstas — kopš mūsu šķiršanās viņu moka sirdsapziņa. Ja nebūtu Emmas, par kapteini viņš nospļautos.

— Lūk, ņem šīs, — viņš saka.

— Kas tās ir?

— Rekomendācijas. Tagad man tās nav vajadzīgas, bet tev var noderēt. Ja tu sadomātu kļūt par klavierskaņotāju.

Viņš sniedz man abas apliecības un arī stīgu atslēgu.

Taču, tā kā man trūkst Falkenberga labās dzirdes, tad šīs lietas man neder; es saku, ka drīzāk varu uzskaņot tecīlu, nevis klavieres.

Falkenbergs skaļi iesmejas, viņam gluži kā akmens noveļas no sirds, redzot, ka es nebūt neskumstu...

Falkenbergs aiziet. Turpretī man nav kur steigties, es ar visām drēbēm atlaižos gultā, guļu un domāju. Nu jā, mūsu darbs beidzies, tik un tā vajadzētu iet projām, nevar taču šeit palikt mūžīgi. Vienīgais, ko es nepavisam nebiju paredzējis, — ka Falkenbergs tomēr paliks. Ek, ja kapteinis būtu nolīdzis mani, es strādātu par diviem!

Varbūt atrunāt Falkenbergu? Reizēm man šķita, kapteinim nemaz nav pa prātam turēt kalpu, kam tāds pats uzvārds kā viņam pašam. Bet acīmredzot esmu maldījies.

Es nevarēju atkauties no domām. Es taču strādāju pēc labākās sirdsapziņas, noņemdamies ar savu izgudrojumu, nebiju kapteinim no darba laika nozadzis ne minūti...

Es atkal iemigu, mani uzmodināja soļi uz kāpnēm. Es nepaspēju piecelties, kad durvīs parādījās kapteinis.

— Nē, palieciet vien guļot, — viņš laipni sacīja un grasījās iet projām. — Nu labi, ja jau esmu jūs iztramdījis, tad varbūt norēķināsimies?

— Jā, protams. Kā kapteinis vēlas...

— Atklāti sakot, mēs abi ar jūsu biedru domājām, ka jūs paliksiet pie mācītāja, tāpēc... Sezona beigusies, mežā vairs ilgāk nevar strādāt. Tur, starp citu, vēl palikusi neliela cirsma. Jā, ko es gribēju sacīt, ar jūsu biedru es jau norēķinājos, tagad nezinu, vai...

— Esmu apmierināts, protams, ar tādu pašu algu.

— Taču mēs ar jūsu biedru vienojāmies, ka jums pienākas lielāka alga.

Falkenbergs man netika teicis ne vārda, un es tūlīt sapratu, ka to nolēmis kapteinis viens pats.

— Bet mums abiem bija noruna par vienādu algu, — es sacīju.

— Viņš taču strādāja jūsu vadībā. Pēc taisnības man jāpieliek jums pie algas piecdesmit ēru dienā.

Tā kā viņš manu augstsirdību neņēma vērā, es vairs neiebildu un saņēmu savu naudu. Es atzinos, ka necerēju saņemt tik daudz.

Kapteinis atbildēja:

— Nu tad jau lieliski. Un te būs rekomendācija, kurā apliecināts, cik pašaizliedzīgi jūs strādājāt.

Viņš sniedza man papīru.

Viņš bija taisnīgs un godīgs cilvēks. Viņš nekā neieminējās par ūdensvadu, ko vajadzēja ievilkt pavasarī, tātad viņam bija savi iemesli, un es negribēju uzdot viņam nepatīkamus jautājumus.

Viņš vaicāja:

— Jūs tātad dosieties uz dzelzceļa būvi?

— Vēl neesmu galīgi izlēmis.

— Nu jā, jā, paldies par darbu! Viņš gāja uz durvju pusi.

Taču es, nejēga, nespēju savaldīt mēli:

— Vai kapteinim vēlāk, pavasarī, nebūs priekš manis kāds darbs?

— Es nezinu, redzēsim... Es... Tas atkarīgs no... Ja jums gadās būt šajā pusē, tad... Ko jūs darīsiet ar savu mašīnu?

— Vai es drīkstētu atstāt mašīnu te?

— Pats par sevi saprotams.

Kad kapteinis bija aizgājis, es apsēdos uz gultas. Tā, tagad visam beigas. Dievs tas kungs, apžēlojies par mums, nabaga grēciniekiem!... Tagad ir deviņi, viņa jau piecēlusies, staigā tur pa māju, kas redzama no šejienes pa logu. Man jātaisās žigli projām.

Es sameklēju savu maisu, sabāžu tajā mantas, slapjos svārkus uzģērbju virs blūzes un esmu sagatavojies ceļam. Taču es atkal apsēžos. Ienāk Emma un saka:

— Nāc brokastīs!

Es ieraugu viņai rokā savu segu, un mani pārņem šausmas.

— Kundze lika paprasīt, vai tā neesot tava sega.

— Mana? Nē. Mana sega ir te, maisā. Emma aiznes segu.

Es nekādā ziņā nedrīkstēju atzīties. Velns parāvis to segu! Varbūt noiet lejā un paēst brokastis? Pie viena varētu atvadīties un pateikties. Tas liktos pats par sevi saprotams.

Emma atgriežas, atnes kārtīgi salocītu segu un noliek uz ķeblīša.

— Nāc tūlīt, citādi kafija atdzisīs, — viņa saka.

— Kāpēc tu atstāji te segu?

— Kundze tā lika.

— Droši vien tā ir Falkenberga, — es nomurminu. Emma jautā:

— Vai tu no tiesas brauksi projām?

— Jā, tu jau negribi nākt pie manis.

— Liecies mierā! — Emma saka un uzmet man ašu skatienu.

Es sekoju Emmai un ieeju virtuvē. Sēžot pie galda, redzu kapteini aizejam uz mežu. Es nopriecājos, ka viņš aiziet, varbūt tagad viņa sieva iznāks no guļamistabas.

Paēdis es pieceļos no krēsla. Varbūt tūlīt doties projām? Jā, tā būs labāk. Es atvados no kalponēm, mazliet ar katru pajokoju.

— Vajadzētu atvadīties arī no kundzes, bet...

— Kundze ir savā istabā, es paprasīšu... Emma ieiet, bet tūlīt iznāk ārā.

— Kundzei sāp galva, viņa atgūlusies. Lika sveicināt.

— Uz redzēšanos! — kalpones vienā balsī man uzsauc.

Pasitis maisu padusē, es atstāju šīs mājas. Pēkšņi atceros cirvi, kuru Falkenbergs varbūt meklēs un nevarēs atrast. Es griežos atpakaļ, pieklauvēju pie virtuves loga un pastāstu, kur ir cirvis.

Uz ceļa es vairākas reizes pagriežos atpakaļ un raugos uz istabas logiem. Un tad jau māja izzūd skatienam.

Visu dienu es klaiņoju Evrebes apkaimē, iegriezos vairākās mājās, apvaicājos par darbu un atkal klīdu tālāk gluži kā nemiera dzīts. Laiks bija drēgns un auksts, mani sasildīja vienīgi nemitīgā soļošana.

Pret vakaru es uzgāju mežā to vietu, kur mēs strādājām. Cirvja klaudzieni nebija dzirdami, Falkenbergs droši vien jau pārgājis mājās. Atradu kokus, kurus biju nocirtis naktī, un iesmējos, skatīdamies uz kroplīgajiem celmiem, ko biju pametis.

Falkenbergs, bez šaubām, būs pamanījis šo postažu un brīnījies, kas to izdarījis.

Nabadziņš varbūt nodomāja, ka tur vainīgi gari, tāpēc steidzās mājās, kamēr vēl nav satumsis. Ha-ha-hā!

Taču jautrība man nebija ne prātā, smiekli bija drudžaini, bet pēc tam mani pārņēma gurdums. Un sirds tūlīt sažņaudzās skumjās. Te, šajā vietā, viņa bija stāvējusi ar savu draudzeni, viņas bija atnākušas pie mums uz mežu un ar mums parunājušās...

Kad jau bija krietni satumsis, es devos uz mājas pusi. Šonakt vēl pārgulēšu siena šķūnī, un rīt, kad viņai galvas sāpes būs rimušas, viņa iznāks ārā... Taču, ieraudzījis logos gaismu, griezos atpakaļ. Nē, vēl bija par agru.

Pagāja, kā man liekas, divas stundas, es visu laiku eju un atkal apsēžos, eju un atkal apsēžos. Beidzot es tuvojos mājai. Es nudien varu uzkāpt siena šķūnī un tur apgulties, lai šis nožēlojamais gļēvulis Falkenbergs nedomā pat iepīkstēties! Nu es zinu, ko darīt. Maisu es paslēpšu mežā un tad uzlīdīšu uz šķūņaugšas, it kā būtu kaut ko aizmirsis.