Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

Eju atpakaļ uz mežu.

Tur es noglabāju maisu un pēkšņi atskāršu, ka man ar Falkenbergu un šķūņaugšu, un guļvietu nav nekāda sakara. Esmu ēzelis un nelga, man nevajag nekādu naktsmāju, bet gribas redzēt vienu vienīgu cilvēku un pēc tam aiziet no šejienes kaut vai uz citu pasaules malu. «Cienījamais kungs,» es pats sev saku, «vai tas nebiji tu, kas meklēja klusu dzīvi un cilvēkus, kuri apveltīti ar veselu prātu, lai atkal atgūtu mieru?»

Es izvelku maisu no slēptuves, uzsviežu to mugurā un jau trešo reizi dodos atpakaļ. Apmetis līkumu ap saimes istabu, es pieeju pie kungu mājas no dienvidiem.

Logos spīd gaisma.

Un, lai gan ir tumšs, es noņemu maisu no muguras, lai neizskatītos kā ubags, pasitu to padusē un piesardzīgi tuvojos ēkai. Kad esmu pienācis pavisam tuvu, es apstājos. Tad noņemu cepuri, izslienos un palieku stāvam kā sastindzis. Iekšā nekas nav redzams, nepavīd ne ēna. Ēdamistabā ir tumšs, kungi jau vakariņas paēduši.

«Laikam jau ir ļoti vēls,» es nodomāju.

Pēkšņi gaisma istabā nodziest, māja ieslīgst tumsā. Es mazliet pagaidu, tad augšstāvā iedegas vientuļa uguntiņa. «Tur ir viņas istaba,» es domāju. Gaismeklis deg kādu pusstundu, tad nodziest. Viņa apgūlusies. Ar labu nakti!

Ar labu nakti uz visiem laikiem!

Protams, pavasarī es te vairs neatgriezīšos. Nekādā ziņā neatgriezīšos.

Nonācis uz šosejas, es uzmetu maisu atkal uz muguras un dodos plašā pasaulē...

No rīta es turpinu savu ceļu. Nakti pārgulēju kādā šķūnī un galīgi nosalu, jo man nebija segu, turklāt vajadzēja iet projām zagšus — jau gaismas svīdumā, kad ir visaukstāks.

Es eju un eju. Skuju koku mežus nomaina bērzu birzis; ja pagadās kadiķis ar taisniem zariem, es nogriežu sev nūju, apsēžos mežmalā un to nodrāžu. Zaros vēl trīc dažas dzeltenas lapas, bet bērzi joprojām greznojušies ar spurgām, kuras zemu noliekušas pērļainas lietus lāses. Reizēm tādos bērzos nometas putnu bars, tie noknābā spurdzes un tad tīra lipīgos knābīšus pie akmens vai grumbuļainas koka mizas. Putni ir skaudīgi, dzen projām cits citu, kaut gan spurdžu ir atliku likām. Un tas, ko padzen, samierinās un aizlido. Mazs putniņš grib izspiest lielāko, un lielākais piekāpjas; pat strazds nepretojas zvirbulim, tikai metas bēgt. «Droši vien tāpēc, ka zvirbuļa uzbrukums ir tik straujš,» es nodomāju.

Pamazām drebuļi un nepatīkamā noskaņa izzūd, un es tīksmi vēroju visu, kas gadās ceļā, un to pārdomāju. Visvairāk mani uzjautrina putni. Turklāt nauda, kas man kabatā, arī vairo labpatiku.

Falkenbergs vakarrīt ierunājās par lauku mājām, kas piederot Petera tēvam, un es nolemju iet uz turieni. Darbu es šajā nelielajā saimniecībā diezin vai dabūšu, bet nauda man nerūpēja, mani interesēja pavisam kas cits. Peters drīz atgriezīsies mājās un šo to varēs pastāstīt.

Es iekārtojos tā, lai Petera mājās nonāktu vakarā. Nodevu vecākiem sveicienu no dēla, teicu, ka viņš jau atspirdzis un drīz ieradīsies. Pēc tam lūdzu naktsmājas.

Šais mājās nodzīvoju pāris dienu. Peters atgriezās, bet nekā interesanta nevarēja pastāstīt.

— Vai Evrebē viss pa vecam? Visiem labi klājas?

— Jā, paldies dievam.

— Vai aizbraukdams tu no visiem atvadījies? Arī no kapteiņa un viņa kundzes?

— Jā.

— Vai visi veseli?

— Jā, visi. Kurš tad lai slimotu?

— Varbūt Falkenbergs, — es sacīju. — Viņš sūdzējās, ka esot izmežģījis roku, bet droši vien viss jau kārtībā...

Te nebija nekāda patīkamā dzīve, lai gan māja bija ļoti turīga. Pats saimnieks bija pirmais stūrtinga deputāta vietnieks un vakaros skaļā balsī lasīja avīzes. Ak, šī mūžīgā avīžu lasīšana! No tās cieta visa ģimene, un saimnieka meitas garlaikojās līdz nāvei. Kad pārradās Peters, visi salasījās kopā un ņēmās rēķināt, vai viņš saņēmis pilnu algu un kapteiņa mājā nogulējis pieļauto laiku — «visu likumā paredzēto laiku», kā izteicās stūrtinga deputāta vietnieks. Vakar es nelaimīgā kārtā izsitu rūti, kas nenieka nebija vērta, tomēr visi sāka sačukstēties un greizi skatīties uz mani.

Tāpēc es šodien aizgāju uz veikalu, nopirku jaunu rūti un iestikloju logu. Deputāts man teica: «Nemaz nevajadzēja tā noņemties tāda sīkuma dēļ.»

Ne jau tikai rūts dēļ es gāju uz veikalu, es tur nopirku dažas vīna pudeles, lai pierādītu, ka nemaz nebēdāju par rūti, un vēl šujmašīnu, ko uzdāvināt saimnieka meitām, kad iešu projām. Bija sestdiena, šovakar mēs iedzersim vīnu un svētdien varēsim krietni izgulēties. Pirmdien no rīta es došos ceļā.

Taču viss notika pavisam citādi, nekā biju iedomājies. Abas saimnieka meitas bija uzkāpušas bēniņos un izokšķerējušas manu maisu. Šujmašīna un pudeles bija uzjundījušas viņu ziņkāri, viņas nespēja klusēt un nedeva man miera ar visādiem mājieniem. «Tikai pacietību,» es nodomāju, «jānogaida līdz īstajam laikam.»

Vakarā es sēdēju kopā ar visiem pie galda un piedalījos sarunas. Mēs tikko bijām paēduši, saimnieks uzlika brilles un paņēma avīzi. Pēkšņi aiz loga ieklepojās.

— Laikam kāds atnācis, — es teicu.

Meitenes saskatījās un izgāja ārā. Pēc brītiņa viņas atvēra durvis un ieveda iekšā divus jaunus puišus.

— Esiet tik laipni, apsēdieties! — Saimniece piedāvāja krēslus.

Es tūlīt nopratu, ka šie abi zemnieku puiši ir saimnieces meitu izredzētie un uzaicināti iedzert uz mana rēķina. Manīgas skuķes, lai arī tik jauniņas, vienai deviņpadsmit, otrai tikai astoņpadsmit gadu. Taču neceriet, nedabūsiet ne pilītes...

Sākām runāt par laiku, par to, ka tagad vairs nav ko gaidīt siltas, saulainas dienas, tikai sniegs diemžēl var traucēt rudens aršanu. Valodas lāgā nevedās, un viena no meitenēm jautāja, kāpēc es esot tik noskumis.

— Tāpēc, ka man jāiet projām, — es atbildēju. — Pirmdienas rītā es jau bušu savas divas jūdzes tālu no šejienes.

— Varbūt iedzersim uz atvadām?

Kāds iespurcās, es sapratu, ka tas tēmēts uz mani — esmu skops un nelieku galdā vīnu. Taču man gluži vienkārši nebija nekādas intereses par šīm meitenēm, tur tā vaina.

— Iedzersim uz atvadām? Jā, man ir trīs vīna pudeles, bet es tas iegādājos ceļam.

— Kāpēc tev tās jāstiepj līdzi veselas divas jūdzes? — meitene jautāja, un visi skaļi smējās. — Pa ceļam veikalu netrūkst.

— Jaunkundze aizmirst, ka rīt ir svētdiena un visi veikali slēgti, — es atbildēju.

Smiekli apklusa, bet par to, ka runāju skaidru valodu, visi bija apvainojušies. Tad es jautāju saimniecei, cik viņai pienākas.

— Nav nekāda steiga. Rīt paspēs norēķināties.

— Nē, man jāsteidzas. Es te nodzīvoju divas dienas, sakiet, cik man jāmaksā.

Viņa diezgan ilgi domāja, tad kopa ar vīru izgāja laukā, lai apspriestos.

Tā kā viss ieilga, es aizgāju uz šķūņaugšu, sakravāju savu maisu un nonesu to lejā pie durvīm. Es biju ļoti apvainojies un nolēmu iet projām šo pašu vakaru. Man šķita, ka tā būs labāk.

Kad es atgriezos pie galda, Peters teica:

— Tu taču netaisies iet prom, kad nakts nāk virsū?

— Jā, taisos.

— Neesi nu tāds muļķis un neņem vērā skuķu vāvuļošanu!

— Ak tu kungs, ļauj taču, lai tas vecītis iet! — viņam teica māsa.

Beidzot istabā atkal ienāca saimnieks un saimniece. Abi piesardzīgi klusēja.

— Nu, cik man jāmaksā?

— Hm. Cik dosiet, tik būs labi.

Šie ļaudis bija gatavie plukatas, man tiešām te nepatika. Es izvilku no kabatas naudaszīmi, kāda pagadījās pa rokai, un iedevu saimniecei.