Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

Mēs joprojām strādājām mežā, runājām par mūsu sīkajām ikdienas raizēm, par to, ka pelnām savu dienišķo maizi godīgi un sviedriem vaigos. Dienas aizritēja, un es ar nožēlu redzēju, ka darbs drīz beigsies, taču loloju cerību, ka varbūt lēnsmanis man dos citu darbu. Gan jau kaut kas atradīsies. Man nemaz netiktos pirms ziemsvētkiem no jauna doties ceļā.

Kad es atkal ierados pastā, man pasniedza vēstuli. Es tūlīt nesapratu, ka vēstule rakstīta man, un apjucis grozīju to rokās, taču pastmeistars mani pazina, paskatījās uz aploksni un sacīju, ka uz tās esot mans vārds, bet lēnsmaņa adrese. Pēkšņi es visu aptvēru un iebāzu vēstuli kabatā.

Jā, protams, tā ir man, es pavisam piemirsu... Es taču arī aizrakstīju...

Ausīs man sāka džinkstēt, es steidzos ārā, atplēsu aploksni un lasīju:

«Nerakstiet man...»

Nedz paraksta, nedz adreses, tomēr viss skaidrs. Pirmais vārds pasvītrots.

Pats neapjēdzu, kā nokļuvu mājās. Atceros, ka, nonācis līdz pirmajam ceļa stabiņam, apsēdos uz tā, vēlreiz izlasīju vēstuli un iebāzu to kabatā, bet, nonācis līdz nākamajam stabiņam, atkal rīkojos tāpat. «Nerakstiet.» Varbūt tādā gadījumā drīkstu aiziet pie viņas un parunāties? Tik skaists papīrītis, ātrs, smalks rokraksts! Viņas roka turējusi šo papīru, viņas acis to skatījušas, viņas elpa tam uzdvesusi! Un beigās daudzpunkti, kas var nozīmēt visu, ko vien vēlas.

Es pārgāju mājās, nodevu vēstules lēnsmanim un devos uz mežu. Mans biedrs nevarēja saprast, kas man lēcies, darbojos kā pa sapņiem, laiku pa laikam pārlasīju vēstuli un atkal noglabāju kabatas grāmatiņā pie naudaszīmēm.

Cik viņa apķērīga, ka bija mani atradusi! Droši vien turējusi aploksni pret gaismu un zem markām izlasījusi lensmaņa adresi. Tad pieliekusi savu daiļo galviņu, pamirkšķinājusi acis un nodomājusi: «Tātad viņš tagad strādā Hersetā pie lēnsmaņa...»

Kad mēs vakarā parnācām mājās, lēnsmanis iznāca pie mums, par šo to paspriedelēja un tad vaicāja:

— Jūs teicāt, ka esat strādājis pie kapteiņa Falkenberga Evrebē?

— Jā.

— Es uzzināju, ka viņš izgudrojis mašīnu.

— Mašīnu?

— Jā, mehānisku zāģi. Tā rakstīts avīzē.

Es paraustīju plecus. Kā viņš varēja izgudrot zāģi, ja to jau esmu izgudrojis es?

— Tas būs pārpratums, — es atteicu. — Zāģi nav izgudrojis kapteinis.

— Nav izgudrojis kapteinis?

— Nē. Tiesa gan, zāģis patlaban atrodas pie viņa.

Es lēnsmanim visu izstāstīju. Viņš iznesa avīzi, un mēs abi lasījām: «Jauns izgudrojums... Mūsu līdzstrādnieks ziņo... īpašas konstrukcijas zāģim var būt liela nozīme mežrūpniecībā... Ierīces uzbūve ir šāda...»

— Jūs taču neapgalvosiet, ka tas ir jūsu izgudrojums?

— Jā, tā tas ir.

— Tātad kapteinis grib to nozagt? Tas nu gan ir jauki, tiešām jauki! Labi, paļaujieties uz mani. Vai kāds zina, ka jūs strādājāt pie šā izgudrojuma?

— Jā, to visi var apliecināt.

— Tā nu gan ir nedzirdēta nekaunība — piesavināties svešu izgudrojumu! Un naudu — varbūt veselu miljonu!

— Es tiešām nesaprotu kapteiņa rīcību.

— Toties es to saprotu, ne jau velti esmu lēnsmanis. Es šo cilvēku jau sen turu aizdomās, sasper viņu jods, viņš nemaz nav tik bagāts, kā izliekas. Tagad es pats viņam aizrakstīšu pavisam īsu vēstuli — ko jūs par to sakāt? Ha-ha-ha-hā! Paļaujieties tikai uz mani!

Es kļuvu domīgs. Lēnsmanis gribēja rīkoties pārāk strauji, varbūt kapteinis nemaz nav vainīgs, varbūt avīzes korespondents kaut ko saputrojis. Es lūdzu, lai lēnsmanis atļauj man pašam aizrakstīt kapteinim.

— Tātad jūs gribat sadziedāties ar šo blēdi? Nemūžam! Es ņemšu to visu savās rokās! Jūs nepratīsiet nostādīt šo jautājumu pareizā gaismā.

Es tik ilgi ņemos viņu pārliecināt, ka viņš beidzot piekrita, lai pirmo vēstuli rakstot es pats, pēc tam rīkošoties viņš. Papīru es atkal aizņēmos no lēnsmaņa.

Tajā vakarā no rakstīšanas nekas neiznāca, diena bija bijusi tik satraukta, un es vēl joprojām nevarēju nomierināties. Es apsvēru: nedrīkstēju rakstīt kapteinim, tas varētu mest ēnu uz viņa kundzi, tātad jāraksta Falkenbergam un jālūdz, lai viņš neizlaiž no acīm manu izgudrojumu.

Naktī man atkal parādījās mirusī, šī garā, baltā kreklā tērptā sieviete, kas nedeva man miera un pieprasīja atpakaļ savu īkšķa nagu. Viņa bija izraudzījusi īsto laiku, kad es vēl atrados dienas satraukuma varā. Baismās trīsēdams, es redzēju, ka viņa ieslīd pa durvīm, apstājas istabas vidū un izstiepj pret mani roku. Pie pretējās sienas gulēja mans meža darbu biedrs, un es izjutu bezgalīgu atvieglojumu, dzirdot, ka arī viņš gultā nemierīgi svaidās un kunkst. Tātad arī viņš izjūt šausmas. Es pakratīju galvu un sacīju, ka nagu esmu apglabājis mierīgā vietā un vairs neko nevaru darīt. Bet mirusī stāv, kā stāvējusi. Es sāku lūgt viņai piedošanu, bet piepeši mani pārņēma niknums un es uzkliedzu, ka ilgāk negribu ar viņu runāt. Viņas nagu es toreiz tikai aizņēmos uz kādu laiciņu, bet nu jau kopš vairākiem mēnešiem esmu to apracis un savu pienākumu izpildījis... Tad mirusī pieslīdēja pie manas gultas galvgaļa, lai uzbruktu man no mugurpuses. Es pietrūkos gultā sēdus un skaļi iekliedzos.

— Kas noticis? — izbijies iesaucās mans biedrs.

Es izberzēju acis un atbildēju, ka redzēju briesmīgu sapni.

— Vai te kāds bija? — viņš jautāja.

— Es nezinu. Vai tiešām bija?

— Es redzēju — kāds izslīdēja ārā pa durvīm...

Pagāja dažas dienas, es sakopoju domas, apsēdos un sāku rakstīt vēstuli Falkenbergam. «Man Evrebē palika neliela ierīce koku zāģēšanai, varbūt ar laiku tā noderēs mežrūpniecībā, tāpēc es gribētu iegriezties un paņemt to līdzi. Esi tik labs un paturi to acīs, lai kaut kur nenomētājas.»

Es izvēlējos vislaipnāko izteiksmes veidu. Es nedrīkstēju zaudēt savu cieņu.

Falkenbergs par šo vēstuli pastāstīs virtuvē un varbūt pat skaļi nolasīs visiem priekšā.

Taču es neaprobežojos tikai ar laipnām frāzēm vien, bet minēju arī noteiktu datumu: pirmdien, vienpadsmitajā decembrī, es ieradīšos pēc sava zāģa.

Lūk, termiņš skaidrs un noteikts — ja mašīna tajā datumā tur neatradīsies, tad kaut kas jāuzsāk.

Vēstuli es pats aiznesu uz pastu un uzlīmēju uz aploksnes daudz pastmarku...

Jaukais satraukums mani neatstāja — es taču biju saņēmis visburvīgāko vēstuli pasaulē, nēsāju to krūšu kabatā. «Nerakstiet man...» Nu jā, toties aiziet es drīkstu. Ne jau veltīgi viņa bija likusi daudzpunktus...

Pasvītrotais vārds nebūt neliecināja, ka viņa dusmojas. Varbūt tas darīts tikai tādēļ, lai pastiprinātu iespaidu? Sievietēm patīk pasvītrot vārdus un lietot daudzpunktus. Taču viņai tas nebūt neliekas raksturīgi.

Darbs pie lēnsmaņa pēc dažām dienām beigsies, biju visu labi aplēsis, vienpadsmitajā būšu Evrebē. Nav nekādas jēgas vilcināties. Ja nu kapteinis tiešām tīko pēc mana zāģa, tad kavēties nedrīkst. Kāda velna pēc ļaušu šim cilvēkam nozagt miljonu? Vai netiku pūlējies sviedriem vaigā? Tagad jau nožēloju, ka rakstīju Falkenbergam tik laipnu vēstuli, vajadzēja lietot bargāku toni, Falkenbergs tagad varbūt domā, ka tāds mīkstpēdiņš vien esmu. Ej nu sazini, varbūt viņš vēl apliecina, ka mašīnu neesmu izgudrojis es! Tā tikai vēl trūka, mans mīļais draudziņ Falkenberg! Piesargies, pazudināsi savu dvēseli un neiegūsi mūžīgo svētlaimību; un, ja tu par to nebēdātu, es tevi sauktu pie atbildības par viltus liecību, jo lēnsmanis ir mans draugs un labvēlis. Vai tu zini, kādas tam var būt sekas?