Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

Varbūt Grīnhusenam taisnība, cilvēks vienmēr var nopelnīt sev maizes kumosu — ja ne šodien, tad rīt. Jau veselas divas nedēļas neesmu lasījis avīzes, tomēr esmu sveiks un vesels, jūtos daudz mierīgāks, dziedu, klaiņāju apkārt kailu galvu, vakaros skatos zvaigžņotās debesīs.

Astoņpadsmit gadu esmu nodzīvojis pilsētā, un, ja dakšiņa kafejnīcā man nelikās pietiekami tīra, es pieprasīju citu, bet pie Gunhildas tas man ne prātā nenāk. «Vai tu redzēji, ka Grīnhusens, aizsmēķēdams pīpi, tik ilgi turēja sērkociņu, kamēr sāka svilt pirkstgali?» es sev teicu. Es vēl ievēroju arī, ka pa viņa roku tekalē muša, bet viņš to nedzina projām, varbūt nemaz nemanīja. Tā, lūk, nekad nevajag likties zinis par mušām ...

Vakarā Grīnhusens iesēžas laivā un aizbrauc. Sākas atplūdi, es klīstu gar krastu, dziedu, metu akmentiņus jūrā un velku ārā no ūdens sprunguļus. Mirguļo zvaigznes, spīd mēness. Pēc pāris stundām atgriežas Grīnhusens, viņa laivā ir visi mūrnieka rīki.

«Droši vien kaut kur nospēris,» es nodomāju. Mēs paņemam tos pār pleciem, aiznesam uz mežu un noslēpjam.

Ir jau vēls, mēs dodamies katrs uz savu naktsmītni.

Nākamajā pēcpusdienā būda ir nokrāsota, bet Grīnhusens, lai dabūtu pilnu dienas algu, aiziet uz mežu līdz sešiem sagatavot malku. Es paņemu Gunhildas laivu un aizbraucu makšķerēt, lai nebūtu jāatvadās no Grīnhusena. Zivis neķeras, es salstu un bieži raugos pulkstenī. «Nu jau viņš būs aizbraucis,» es nodomāju un ap septiņiem iros atpakaļ. Grīnhusens jau pārbraucis otrā krasta, viņš sauc un māj man ar roku.

Man kļūst silti ap sirdi, es it kā dzirdu savas jaunības aicinājumu un atceros Skreiju, bet kopš tā laika pagājusi vesela mūžība.

Es aiziros pāri pie viņa un jautāju:

— Vai tu to aku raksi viens pats?

— Nē, man vajadzīgs palīgs.

— Ņem mani! — es izsaucos. — Pagaidi mazliet, es tikai aizbraukšu atpakaļ un samaksāšu saimniecei.

Kad es jau esmu pusceļā, Grīnhusens sauc:

— Lai paliek! Nakts nāk virsū! Vai tik tu nedzen velnu?

— Pagaidi! Es tev saku! Tūlīt būšu atpakaļ.

Un Grīnhusens paliek gaidām krastmalā. Viņš droši vien atcerējās, ka man vēl palika pudelē stiprs degvīns.

Mēs ieradāmies mācītāja mājā sestdienā. Grīnhusens pēc ilgas šaubīšanās mani beidzot tomēr pieņēma sev par palīgu. Es nopirku pārtiku un darba drēbes, tagad man bija mugurā zils krekls un kājās stulmeņi. Jutos brīvs, te mani neviens nepazina, es iemācījos iet lieliem, smagiem soļiem, bet no izskata es vienmēr esmu atgādinājis darba cilvēku — gan pēc sejas, gan rokām. Mēs dzīvosim mācītāja mājā, bet ēst vārīsim alus brūzī.

Mēs sākām rakt aku.

Darbs man veicās, un Grīnhusens bija ar mani apmierināts.

— Paskat tikai, tev ir nags, — viņš teica.

Pēc kāda laika pie mums atnāca mācītājs, mēs sasveicinājāmies. Viņš bija laipns, pavecs vīrs rāmu valodu. Ap acīm viņam tīkloja bezgala daudz sīku krunciņu, jo viņš vienmēr labsirdīgi smaidīja. Viņš atvainojās, ka atraujot mūs no darba, bet vistas vienmēr lienot dārzā, tā kā vispirms vajadzēšot salabot sētu. Grīnhusens bija ar mieru.

Mēs tūdaļ sākām labot sakritušo dārza žogu, un, kamēr tur strādājām, no mācītājmājas iznāca kāda meitene un devās pie mums. Mēs sveicinājām viņu, un es ievēroju, ka viņa ir glīta^ Viņai sekoja pusaugu zēns, tas arī apstājās un sāka mūs izprašņāt. Acīmredzot brālis un māsa. Darbs šķīrās viegli, jo viņi abi tur stāvēja un nolūkojās uz mums.

Pienāca vakars. Grīnhusens aizgāja uz savām mājām, es paliku tepat. Nakti es gulēju siena šķūnī.

Nākamā diena bija svētdiena. Es neuzdrīkstējos uzvilkt pilsētas drēbes, jo tās varētu likties par smalkām, taču rūpīgi iztīrīju vakardienas apģērbu un, šādi svētrītam saposies, klaiņāju pa mācītāja mājas pagalmu. Patērzēju ar kalpiem un, tāpat kā viņi, padzinu jokus ar kalponēm. Kad sāka zvanīt baznīcas zvans, es iesūtīju kādu no saimes ļaudīm, lai palūdz mācītājam dziesmu grāmatu. To iznesa mācītāja dēls. Tad es no kāda augumā prāvāka kalpa aizņēmos svārkus, tomēr izrādījās, ka tie man ir par platiem, bet, kad uzvilku kreklu un vesti, tad svārki bija pašā laikā. Es devos uz baznīcu.

Garīgais līdzsvars, ko biju atguvis šajā salā, tomēr vēl nebija īsti nostiprinājies.

Ērģeļu skaņas mani spēcīgi saviļņoja, es gandrīz sāku raudāt. «Savaldies, tā ir tikai nervozitāte!» es pats sev teicu. Es biju apsēdies malā un visiem spēkiem centos apvaldīt saviļņojumu. Nopriecājos, ka dievkalpojums nevilkās ilgi.

Kad biju izvārījis gaļu un ieturējis pusdienas, mani aicināja virtuvē un piedāvāja kafiju. Kad es tur sēdēju, virtuvē ienāca vakarējā meitene, es piecēlos un viņu sveicināju, viņa palocīja galvu. Kad grasījos iet ārā, man neviļus paspruka vārdi:

— Tūkstoškārt pateicos par jūsu laipnību, daiļā jaunkundz!

Viņa izbrīnījusies pavērās manī, sarauca uzacis, un viņas vaigos ielija sārtums.

Tad viņa apcirtās apkārt un izgāja no virtuves. Viņa vēl bija tik jauna.

Nu es gan biju izrunājies!

Saīdzis es devos uz mežu. Kādēļ es, nelga tāds, nevarēju savaldīt mēli! Kādēļ melsu tādas pliekanības!

Mācītājmāja atradās pakalnā, lejā pletās mežains līdzenums un tīrumi. Man iešāvās prātā, ka aku vajadzētu rakt te, augšā, un uz māju vilkt ūdensvadu. Ar acīm nomēroju augstumu un biju pārliecināts, ka kritums būs pietiekams. Atceļā es ar soļiem aptuveni noteicu attālumu — bija vairāk nekā divsimt pēdu.

Galu galā — kas man daļas! Lai rok aku, kur grib! Labāk atkal neizdarīt kļūdu un nedižoties ar savu pārgudrību.

Pirmdienas rītā ieradās Grīnhusens un mēs sākām rakt aku. Pienāca vecais mācītājs un jautāja, vai mēs nevarētu ceļa malā, kurš ved uz baznīcu, uzmūrēt stabu.

Agrāk te stāvējis stabs, bet tagad sabrucis, stabs viņam nepieciešams, kur pielipināt dažādus ziņojumus.

Mēs to izdarījām — jaunais stabs slējās taisns kā svece, galā tam uzlikām saliektu skārda gabalu.

Locīdams skārdu, es ieminējos, lai Grīnhusens nokrāso stabu sarkanu. Viņam vēl bija palikusi krāsa, ar ko viņš krāsoja Gunhildas būdu. Taču mācītājs gribēja, lai stabs būtu balts, un Grīnhusens viņam iztapa. Es iebildu, ka balti plakāti pret sarkano pamatu labāk izceltos. Mācītājs pasmaidīja, viņam ap acīm savilkās simtiem krunciņu, un viņš teica:

— Jā, tev taisnība.

Ar to pietika, smaids un laipnā piekrišana mani ielīksmoja un uzjundīja manī lepnumu.

Atnāca arī jaunkundze, pārmija dažus vārdus ar Grīnhusenu, pajokojās un vaicāja, kas tas par sarkanu kardinālu, ko viņš te uzslējis. Man viņa nebilda ne vārda, pat neatņēma manu sveicienu.

Pusdienas man bija īsts pārbaudījums. Ēdiens nebija peļams, bet Grīnhusens, strēbdams zupu, pretīgi žļurkstināja, lūpas viņam spīdēja no taukiem.

«Nez kā viņš ēstu biezputru?» es sapīcis prātoju.

Kad pēc ēšanas Grīnhusens atgūlās uz sola un grasījās atpūsties tāds pats nospeķojies, es viņam uzsaucu:

— Noslauki taču muti, riebekli!

Viņš pavērās manī, pārvilka ar roku pār muti un tad paskatījās uz savu plaukstu.

— Muti? — viņš pārvaicāja.

Es, gribēdams mīkstināt savus vārdus, sāku smieties. Tad nu gan es tevi izjokoju, Grīnhusen!

Taču es pats jutos neapmierināts ar sevi un tūdaļ izgāju ārā no alus darītavas.