Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

Juhanness sasveicinājās ar viņu.

Vecais skolotājs bija ģērbies garā, silta, rūpīgi iztīrītā mētelī, viņš izskatījās enerģisks un jauneklīgs. — Jūs te sagaida draugs un kolēģis, — viņš sacīja. — Sniedziet man roku, jaunais cilvēk! Kopš mēs pēdējo reizi tikāmies, dievs ir vadījis mani pa neizdibināmiem ceļiem. Es esmu apprecējies, man ir māja, dārziņš un sieva. Pasaulē vēl notiek brīnumi. Vai varat to apstrīdēt?

Juhanness izbrīnījies lūkojās viņā.

— Tātad nevarat. Jā, redzat, es pasniedzu stundas viņas dēlam. Viņai pūrā bija dēls. Viņa, pats par sevi saprotams, jau reiz bija precējusies, viņa ir atraitne. Tātad es apprecēju atraitni. Jūs varētu iebilst, ka tas nebija man pareģots, tomēr es apprecēju atraitni. Puika viņai ir no pirmās laulības. Vārdu sakot, es tur aizgāju, paskatījos uz dārzu un uz atraitni un nodevos ilgām pārdomām. Pēkšņi es atjēdzos — visu to taču piedāvā man. Un es sev saku — lai arī tas nav man pareģots, tomēr es to darīšu, es tam piekritīšu, kas zina, varbūt tieši tas ir rakstīts man zvaigznēs. Un tā tas notika.

— Apsveicu! — Juhanness sacīja.

— Pag! Ne vārda vairāk! Es zinu, ko jūs gribat teikt. Nu, bet viņa, tā pirmā, jūs gribat sacīt. Vai tad jūs esat aizmirsis savu mūžīgo jaunības mīlestību? Tieši to jūs gribat sacīt. Bet atļaujiet man savukārt vaicāt, kas tad notika ar manu pirmo un vienīgo mīlestību. Vai tad viņa neapprecējās ar artilērijas kapteini? Un vēl viens mazs jautājums: vai jūs jebkad kaut vienu reizi esat redzējis, ka vīrietis dabū to sievieti, kuru vēlas? Es ne. Stāsta, ka dievs reiz uzklausījis kāda vīra lūgšanu un viņš dabūjis savu vienīgo un pirmo mīlestību. Bet tas labi nebeidzies. Kāpēc? Jūs atkal jautāsiet, un es jums atbildēšu: tā nenozīmīgā iegansta dēļ, ka viņa drīz vien nomira — drīz, vai jūs to saprotat, ha-ha-hā! Tā tas ir allaž. Neviens nedabū par sievu to, ko grib, bet, ja nu tas vienu vienīgu reizi pēc tīrās taisnības un tiesas notiek, tad viņa tūlīt nomirst.

Lūk, kādu ļaunu joku ar mums izspēlē liktenis. Un vīrietis ir spiests meklēt sev jaunu mīlestību un cenšas nepalikt zaudētājos. Kapā līdzi viņš taču negulsies! Ticiet man — daba to tik labi iekārtojusi, ka cilvēki spēj pārdzīvot ne tikai to vien. Kaut vai, piemēram, es pats.

Juhanness sacīja:

— Redzu, ka esat ar dzīvi apmierināts.

— Pilnīgi, cik nu tas iespējams. Dzirdiet, redziet, aptaustiet! Vai rūpes un raizes atstājušas manī pēdas? Esmu apģērbies no galvas līdz kājām, man ir sava pajumte, laulāta draudzene, bērns — proti, atvase. Tieši to es gribēju sacīt. Attiecībā uz saviem dzejoļiem es jums atbildēšu skaidri un gaiši. Ak, mans jaunais kolēģi, esmu vecāks par jums un laikam gan no dabas vairāk apdāvināts nekā jūs. Tātad mani dzejoļi atrodas rakstāmgalda atvilktnē. Tos publicēs pēc manas nāves. «Tad jau tie jums nesagādās nekādu prieku,» jūs sacīsiet. Te nu jūs atkal maldāties, jo patlaban es ar tiem iepriecinu savu ģimeni. Vakaros, kad aizdegta lampa, es atslēdzu atvilktni, izņemu savus dzejoļus un lasu tos skaļi priekšā savai sievai un viņas atvasei. Viņai ir četrdesmit gadu, puikam — divpadsmit, un viņi abi ir sajūsmināti. Starp citu, ja jūs kādu vakaru mūs apciemotu, es pacienātu jūs ar vakariņām un groku. Uzskatiet, ka esat ielūgts! Lai dievs stāv jums klāt!

Viņš sniedza Juhannesam roku. Piepeši viņš jautāja:

— Vai esat dzirdējis par Viktoriju?

— Par Viktoriju? Nē. Ak tā, es nupat dzirdēju, ka...

— Vai tiešām neesat ievērojis, kā viņa sakrīt, ap acīm rodas aizvien tumšāki loki?

— Neesmu viņu redzējis kopš pērnā pavasara. Vai tad viņa joprojām slimo?

— Jā, — skolotājs negaidīti skarbi atbildēja un piecirta kāju.

— Man tikai nupat sacīja... Nē, neesmu redzējis, ka viņa sakritusies. Vai tad viņa ir ļoti slima?

— Ļoti. Varbūt jau ir mirusi. Vai saprotat? Juhanness apjucis paskatījās gan uz skolotāju, gan uz savām durvīm, it kā nezinādams, vai iet iekšā vai palikt, tad atkal uz skolotāju, uz viņa garo mēteli, uz viņa cepuri. Tad žēli, skumīgi pasmaidīja kā cilvēks, kam pēkšņi uzbrukusi nelaime. Bet vecais mājskolotājs draudīgā tonī turpināja:

— Atkal viens neapstrīdams piemērs. Arī viņa nedabūja to, kuru vēlējās, to, kas viņai bija nolemts kopš bērnības, — jauno, skaisto leitnantu. Kādu vakaru viņš devās medībās, šāviens trāpīja viņam pierē un pāršķēla galvu. Tur nu viņš gulēja, maza joka upuris, ko dievam tam kungam labpatika ar viņu izspēlēt. Viktorija, viņa līgava, sakritās, viņā bija iegrauzies tārps, kas saēda viņu kā sietu visu mūsu — viņas draugu acu priekšā. Pirms dažām dienām viņa aizgājusi uz viesībām pie kaut kādiem Seieriem. Starp citu, viņa man stāstīja, ka arī jūs esot bijis ielūgts, bet neesot ieradies. Vārdu sakot, šajā ballē viņa ne brīdi nav varējusi nosēdēt mierīgi, viņai uzmākušās atmiņas par līgavaini, bet viņa, par spīti visam, izlikusies jautra un dejojusi visu vakaru, dejojusi gluži kā neprāta pārņemta.

Pēc tam viņa pakritusi, grīda kļuvusi sarkana no viņas asinīm; viņu pacēluši, iznesuši ārā, aizveduši mājās. Ilgi viņa nemocījās.

Mājskolotājs piegāja cieši klāt Juhannesam un kā skaldīt noskaldīja:

— Viktorija ir mirusi.

Juhanness gluži kā akls sāka taustīties ar rokām.

— Mirusi? Kad? Tas nevar būt! Viktorija mirusi?

— Jā, mirusi, — mājskolotājs atbildēja. — Viņa nomira šorīt, pareizāk sakot, priekšpusdienā. — Viņš iebāza roku svārku kabatā un izvilka biezu aploksni. — Šo vēstuli viņa lūdza nodot jums. Te tā būs. «Pēc manas nāves» — viņa sacīja. Mana misija ir izpildīta.

Un neatsveicinājies, vairs neteicis ne vārda, mājskolotājs pagriezās un lēnām aizgāja lejup pa ielu.

Bet Juhanness palika stāvot ar vēstuli rokā. Viktorija bija mirusi. Viņš atkal un atkal skaļi izrunāja viņas vārdu — aizlūzušā, neizteiksmīgā balsī. Viņš palūkojās uz vēstuli — pazīstams rokraksts. Lielie un mazie burti taisnās rindiņās, bet tā, kas tos rakstīja, ir mirusi!

Viņš iegāja mājā un devās augšā pa kāpnēm, sameklēja saišķī vajadzīgo atslēgu un atvēra durvis. Viņa istaba bija auksta un tumša. Viņš apsēdās pie loga un dziestošās dienas gaismā sāka lasīt Viktorijas vēstuli.

«Dārgais Juhannes,» viņa rakstīja, «kad Jūs lasīsiet šo vēstuli, es jau būšu mirusi.

Cik dīvaini, tagad es vairs nekaunos un rakstu Jums atkal, it kā mūs nekas nešķirtu.

Agrāk, kad biju mundra un vesela, es labāk būtu cietusi dienām un naktīm nekā rakstījusi Jums vēlreiz. Bet tagad, kad mana dzīvība izdziest, mans prāts ir grozījies.

Sveši cilvēki redzēja, ka man no mutes plūda asinis, ārsts mani izmeklēja un teica, ka man palikusi tikai daļa no vienas plaušas, — kāda jēga man vairs kaunēties?

Es guļu gultā un domāju par pēdējiem vārdiem, ko Jums teicu. Tas bija tovakar mežā. Tad es nezināju, ka tie ir mani pēdējie vārdi, ko Jums saku, jo tad būtu no Jums atvadījusies un pateikusi Jums paldies. Bet tagad es Jūs vairs neredzēšu un rūgti nožēloju, ka nemetos toreiz Jūsu priekšā ceļos, neskūpstīju Jūsu kurpes un zemi, kuru Jūs mināt, lai pierādītu, cik neizsakāmi esmu Jūs mīlējusi. Es te guļu kā vakar, tā šodien un tik ļoti vēlos kaut mazliet atlabt, lai atkal varētu atgriezties mājās, aiziet uz mežu un uzmeklēt to vietu, kur mēs sēdējam, kad Jūs turējāt manas rokas; tad es nomestos zemē, sataustītu Jūsu pēdas un skūpstītu viršus ap tām. Bet es vairs neatgriezīšos mājās, varbūt vienīgi tad, ja man kļūs kaut drusku labāk, kā māmuļa cer.