Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

Vīrs tūlīt piecēlās, nobālēja vēl vairāk un izgāja ārā no istabas, ārā no mājas.

Pie dārza žoga viņš apstājās un izdzirdēja klusu svilpienu. Uz grantētā celiņa nočirkstēja soļi, dārza vārtiņos noskrapstēja atslēga, un pēc brītiņa viesistabā aiz aizkariem parādījās divas ēnas.

Gan signāls, gan soļi, gan abas ēnas aiz aizkariem — tas viss viņam jau bija sen pazīstams.

Viņš iet uz klubu. Tas ir atvērts, logos deg gaisma, bet viņš neiet iekšā. Pusstundu viņš staigā pa ielām, gar savu dārzu, bezgalīgu pusstundu. «Pagaidīšu vēl mazliet,» viņš nodomā un paklaiņo stundas ceturksni. Beidzot viņš ieiet dārzā, dodas augšā pa kāpnēm un piezvana pie savas mājas durvīm.

Kalpone paver durvis un, lūkodamās pa spraugu, saka:

— Kundze jau sen...

Tad viņa apraujas, ieraudzījusi, kas stāv aiz durvīm.

— Apgūlusies, protams, — viņš turpina. — Esiet tik laba un pasakiet kundzei, ka pārnācis viņas vīrs.

Kalpone aiziet. Viņa pieklauvē un saka caur durvīm:

— Man lika pateikt, ka pārnācis kungs.

Kundze no istabas vaicā:

— Ko tu saki? Vai pārnācis kungs? Kas tev lika to teikt?

— Pats kungs. Viņš stāv ārā.

Kundzes istabā atskan kluss izsauciens, tad steidzīgi čuksti, durvis atveras un aizveras. Pēc tam viss apklust. Ienāk kungs. Sieva viņu sagaida ne dzīva, ne mirusi.

— Klubs bija slēgts, — viņš tūlīt aiz līdzjūtības saka. — Es sūtīju kalponi, lai tu neizbītos.

Viņa atkrīt krēslā — viņa ir nomierinājusies, laimīga, glābta. Šajā svētlaimes noskaņā viņā uzvilnī labsirdība, un viņa vaicā vīram, kā viņš jūtas.

— Tu esi tik bāls. Vai tev kas kaiš, dārgais?

— Es neesmu slims, — viņš atbild.

— Varbūt kaut kas noticis? Tu tik dīvaini esi saviebis seju.

— Ne, es smaidu. Tāds ir mans smaids. Turpmāk gribu tikai šādi smaidīt.

Viņa klausās šajos strupajos, aizsmakušā balsī teiktajos vārdos un nesaprot to jēgu. Ko viņš grib sacīt?

Pēkšņi viņš ar neiedomājamu spēku ieskauj viņu kā spīlēs un čukst viņai tieši sejā:

— Kā tu domā, ja mēs uzliktu viņam ragus... tam, kas aizgāja... Ja mēs uzliktu viņam ragus?

Viņa iekliedzas un sauc kalponi. Īsi, dzedri iesmiedamies, viņš palaiž vaļā sievu un, plati muti atplētis, sit sev pa gurniem.

No rīta kundzes labā sirds atkal ņem virsroku, viņai saka vīram:

— Vakar vakarā tev uznāca savāda lēkme, tagad tā pārgājusi, tomēr tu vēl esi bāls.

— Jā, — viņš atbild, — manā vecumā asprātība maksā dārgi. Es nekad vairs nemēģināšu būt asprātīgs.

Mūks Vends man stāstīja par dažādām mīlestībām un beidzot vēl izklāstīja vienu, piebilzdams:

— Pasaulē nav nekā skaistāka par šādu mīlestību!

Jaunlaulātie nule atgriezušies mājās, viņu garais kāzu brauciens ir beidzies, un viņi sāk dzīvot divatā.

Krītoša zvaigzne nomet loku pār viņu mājas jumtu.

Vasarā jaunie kopā pastaigājas, cieši piespiedušies viens otram. Viņi plūc dzeltenas, sarkanas un zilas puķes dāvā tās viens otram, vēro, kā vējš liec zāli, klausās putnu dziesmās, un ik vārds, ko viņi izrunā, ir kā glāsts. Ziemā viņi vizinās ragavās ar zvārgulīšiem, debesis ir zilas un augšā, mūžības plašumos, joņo zvaigznes.

Tā pagāja daudzi, daudzi gadi. Jaunajam pārim auga trīs bērni bet viņu sirdis joprojām bija vienotas tāpat kā tai dienā, kad viņi pārmija pirmo skūpstu.

Bet tad vīrs sasirga, slimība viņu ilgi piesaistīja pie gultas, un viņa sievas pacietība tika smagi pārbaudīta. Tajā dienā, kad viņš beidzot bija izveseļojies un piecēlās no gultas, viņš sevi vairs nepazina: slimība bija viņu izkropļojusi, viņam bija izkrituši visi mati.

Viņu pārņēma drūmas domas. Kādu rītu viņš jautāja sievai:

— Tu droši vien mani vairs nemīli?

Taču laulātā draudzene pietvīka, apskāva viņu, skūpstīja tikpat kaisli kā viņu mīlestības pavasarī un atbildēja:

— Es tevi mīlu, mīlu tāpat kā agrāk. Es nemūžam neaizmirsīšu, ka tu izvēlējies tieši mani, nevis citu, ka tu dāvāji man mūža laimi.

Un viņa iegāja savā istabā un līdz ādai nogrieza savus gaišos matus, lai izskatītos līdzīga vīram, ko viņa bezgala mīlēja.

Un atkal pagāja daudzi, daudzi gadi, jaunais pāris novecoja, viņu bērni pieauga.

Savos priekos viņi dalījās tāpat kā agrāk. Vasarā viņi pastaigājās pa laukiem un lūkojās, kā viļņojas zāle, bet ziemā, ietinušies kažokos, zvaigžņotās naktīs vizinājās ar kamanām. Un sirds viņiem joprojām bija kvēla un līksma, it kā viņi būtu dzēruši burvju vīnu.

Tad sievu ķēra trieka. Vecīte vairs nevarēja staigāt, viņu vajadzēja stumt krēslā ar riteņiem, un to darīja viņas vīrs. Viņa neizsakāmi cieta no savas nelaimes, un bēdas viņas sejā iegrauza dziļas grumbas.

Tad kādu dienu viņa sacīja:

— Labāk es būtu nomirusi. Esmu tik nožēlojama un neglīta, bet tava seja joprojām ir skaista, tu mani vairs nevari skūpstīt un mīlēt tā kā agrāk.

Bet vīrs viņu apskāva un aizgrābts atbildēja:

— Es tevi mīlu vēl vairāk, vairāk par savu dzīvību, mīlu tevi tāpat kā pirmajā dienā, tāpat kā pirmajā brīdī, kad tu man iedevi rozi. Vai atceries? Tu iedevi man rozi un lūkojies manī ar savām skaistajām acīm. Roze smaržoja tāpat kā tu, tu pietvīki tikpat sārta kā roze, un es apreibu no tevis. Bet tagad es tevi mīlu vēl vairāk, tu esi skaistāka nekā jaunībā, un es tev no visas sirds pateicos par katru dienu, ko tu pavadīji kopā ar mani.

Un vīrs iegāja savā istabā un ielēja sev sejā sērskābi, lai sevi sakropļotu, un tad teica sievai:

— Ar mani notika nelaime, man iešļācās sejā sērskābe, mani vaigi tagad ir apdedzināti — tagad tu droši vien mani vairs nemīlēsi?

— Ak, mans līgavaini, mans mīļotais! — sirmgalve čukstēja un skūpstīja viņa rokas. — Tu esi visskaistākais vīrietis pasaulē, no tavas balss skaņas mana sirds joprojām notrīc, es tevi mīlēšu līdz savai nāves stundai.

Juhanness sastapa Kamillu uz ielas. Viņa bija kopā ar māti, tēvu un jauno Ričmondu. Apturējuši karieti, viņi laipni uzsauca Juhannesam.

Kamilla satvēra viņu aiz rokas un sacīja:

— Tu neatnāci pie mums. Mums bija tik liela balle! Mēs tevi gaidījām līdz pat pēdējam brīdim, bet tu neatnāci.

— Es biju aizņemts, — viņš atbildēja.

— Nedusmojies, ka es vēl neesmu aizgājusi pie tevis,— viņa turpināja. — Tagad es noteikti drīz ieradīšos, līdzko Ričmonds aizbrauks. Ai, kāda mums bija balle!

Viktorijai kļuva slikti, viņu pārveda mājās, vai tu esi to dzirdējis? Pēc dažām dienām es viņu apciemošu. Viņai droši vien jau ir daudz labāk, drīz vien pavisam atspirgs. Es Ričmondam iedāvināju medaljonu, gandrīz tādu pašu kā tev. Juhannes, apsoli man, ka pieskatīsi savu krāsni! Rakstot tu visu aizmirsti, un tava istaba kļūst kā ledus pagrabs. Tev jāsauc istabene!

— Labi, es saukšu istabeni, — viņš atbildēja.

Arī Seiera kundze vērsās pie Juhannesa, izvaicāja par viņa darbu. Kā sokas «Paaudžu paaudzes»? Viņa nepacietīgi gaidot nākamo Juhannesa darbu.

Juhanness pieklājīgi atbildēja uz visiem jautājumiem un zemu palocījās. Kariete aizbrauca. Kāda viņam daļa gar to visu — šo karieti, šiem cilvēkiem, šīm sarunām!

Viņš pēkšņi samanīja dvēselē tukšumu un saltumu, un šī sajūta neizgaisa līdz pat mājām. Uz ielas gar viņa durvīm staigāja kāds cilvēks. Tas bija sens paziņa, bijušais pils mājskolotājs.