Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

Un iedomājies — es tik sen nebiju redzējusi Viktoriju, bet nupat satiku.

— Nupat?

— Jā, nākot šurp. Viņa man uzsmaidīja. Ak dievs, kā viņa sakritusi! Paklau, vai tu drīz brauksi uz mājām?

— Jā, drīz, — viņš atbild un pietrūkstas kājās. Viņa seju klāj sārtums. — Varbūt jau tuvākajās dienās. Vispirms man jāuzraksta kaut kas, man tikko ienāca prātā, mana stāsta beigas. Jā, tās man jāuzraksta, katra ziņā jāuzraksta! Iedomājies, ka tu raugies uz pasauli no augšas, tā atgādina skaistu un dīvainu pāvesta mantiju. Tās ielocēs klaiņā cilvēki, viņi staigā pa pāriem, krēslo, viss apklusis, tā ir mīlestības stunda. Es nosaukšu savu grāmatu — «Paaudžu paaudzes». Man liekas, tā būs varena aina. Es bieži esmu redzējis to ar savām gara acīm, un ikreiz man šķiet, ka manas krūtis izplešas un es ietveru savās skavās visu pasauli. Lūk, cilvēki, dzīvnieki, putni — viņiem visiem reiz pienāk mīlestības stunda, Kamilla. Visapkārt jaušas kaislas gaidas, acīs kvēl liesmas, krūtis cilājas. Pār zemi klājas liega sārtme, tas ir kauna sārtums no visām šīm kailajām sirdīm, un arī nakts top liegi sārta. Bet tālumā slienas augsti, dusoši kalni, tie nekā nav redzējuši, nekā nav dzirdējuši. Bet no rīta dievs lej pār visu savas siltās saules spožos starus. Grāmata sauksies «Paaudžu paaudzes».

— Ak tā?

— Jā. Un, kad būšu to pabeidzis, es braukšu projām. Liels paldies, Kamilla, ka tu atnāci! Un aizmirsti visu, ko es teicu! Es nekā ļauna nedomāju.

— Es visu jau esmu aizmirsusi. Bet viņa vārdu es nekad vairs neminēšu, nekad vairs.

Nākamajā rītā Kamilla atnāk atkal. Viņa ir bāla un neparasti satraukta.

— Kas tev kaiš? — viņš vaicā.

— Man? Nekas, — viņa steigšus atbild. — Bet es mīlu tikai tevi. Nedomā, ka ar mani kaut kas noticis un es tevi vairs nemīlu. Tagad paklausies, ko es izdomāju: mēs nebrauksim uz Londonu. Ko mēs tur darīsim? Viņš pats nezina, ko runā, šis balamute, tur ir daudz vairāk miglas, nekā viņš stāsta. Kāpēc tu manī tā skaties? Es jau nemaz neminēju viņa vārdu. Šitāds melsējs, viņš man visu sameloja. Uz Londonu mēs nebrauksim.

Viņš skatās uz viņu, sāk raudzīties vērīgāk.

— Labi, nebrauksim uz Londonu, — viņš domīgi nosaka.

— Lieliski! Tātad nolemts! Vai tu esi pabeidzis rakstīt to grāmatu par paaudzēm? Ak tu kungs, cik tas ir interesanti! Pabeidz to labi drīz, Juhannes, un atnāc pie mums! Mīlestības stunda, tu taču tā sacīji, vai ne? Un dīvaina pāvesta mantija ar ielocēm, un liegi sārta nakts, redzi, cik labi es visu atceros, ko tu man stāstīji. Pēdējā laikā es retāk te esmu nākusi, bet tagad nākšu katru dienu un apjautāšos, kad tu to pabeigsi.

— Es to pabeigšu drīz, — viņš saka, joprojām raudzīdamies uz Kamillu.

— Šodien es paņēmu tavas grāmatas un ienesu savā istabā. Es gribu tās pārlasīt.

Tas man sagādās lielu prieku. Paklau, Juhannes, esi tik labs, pavadi mani uz mājām, es nezinu, vai gluži mierīgi tikšu līdz mājām. Varbūt kāds gaida mani lejā, staigā pa ielu un gaida. Esmu gandrīz vai par to pārliecināta... — Pēkšņi viņa sāk raudāt un caur asarām čukst: — Es viņu nosaucu par meli, man to nevajadzēja darīt. Man žēl, ka tā darīju. Viņš man nav melojis, tieši otrādi, viņš visu laiku... Otrdien mums būs viesi, taču viņa nebūs, bet tu atnāc, vai dzirdi? Vai tu man to apsoli? Tomēr es nedrīkstēju runāt par viņu slikti. Nezinu, ko tu par mani domā...

Viņš atbild:

— Liekas, es sāku saprast, kas ar tevi notiek.

Viņa metas Juhannesam ap kaklu, piekļaujas viņam pie krūtīm, apmulsumā trīcēdama.

— Bet es mīlu arī tevi! — viņa izsaucas. — Tu nedrīksti domāt citādi! Es nemīlu viņu vien, tik ļauni tas nav. Kad tu pērngad mani bildināji, es jutos ļoti laimīga, bet tad ieradās viņš. Es neko nesaprotu. Vai esmu tik nekrietna, Juhannes? Es viņu mīlu mazlietiņ vairāk nekā tevi, es tur nekā nevaru līdzēt, tas mani pēkšņi pārņēma. Ak dievs, kopš viņu ieraudzīju, es jau daudzas naktis neesmu ne acu aizvērusi, es mīlu viņu aizvien vairāk un vairāk. Ko lai daru? Tu esi par mani daudz vecāks, dod man padomu! Viņš pavadīja mani līdz šejienei un tagad stāv tur, ārā, un gaida, lai pavadītu uz mājām, varbūt viņš ir galīgi pārsalis. Vai tu mani nicini, Juhannes? Es viņu neesmu skūpstījusi, nē, tici man, es viņam tikai iedevu rozi. Kāpēc tu neatbildi, Juhannes? Tev jāsaka, ko lai es daru, jo ilgāk vairs nevaru izturēt!

Juhanness sēž nepakustēdamies un klausās. Pēc tam viņš saka:

— Man nav ko atbildēt.

— Paldies, mīļais Juhannes, paldies, ka tu nedusmojies uz mani! — viņa saka un notrauš asaras. — Bet tici, es mīlu arī tevi. Mīļais dievs, es tagad nākšu pie tevis biežāk, darīšu visu, ko tu gribi. Tomēr viņu es mīlu vairāk. Es to negribēju. Tā nav mana vaina.

Viņš klusēdams pieceļas un, uzlicis galvā cepuri, saka:

— Vai iesim?

Viņi devās lejup pa kāpnēm.

Uz ielas stāvēja Ričmonds. Viņš bija jauns vīrietis tumšiem matiem un brūnām acīm, kurās dzirkstīja jaunība un dzīvotprieks. Salā viņa vaigi bija piesārtuši.

— Vai neesat nosalis? — Kamilla jautāja, pieskriedama pie jaunekļa.

Viņas balss aiz saviļņojuma drebēja. Pēkšņi viņa metās atpakaļ pie Juhannesa, ieķērās viņam elkonī un sacīja:

— Piedod, ka nejautāju, vai arī tev nav auksti! Tu taču neesi uzvilcis mēteli. Es atnesīšu, vai gribi? Negribi? Tad aizpogā vismaz svārkus!

Un viņa aizpogāja Juhannesa svārkus.

Juhanness sniedza Ričmondam roku. Viņš jutās tik savādi, it kā tas, kas patlaban notika, neskartu viņu. Piespiesti smaidīdams, viņš nomurmināja:

— Priecājos jūs atkal sastapt.

Ričmonda sejā nemanīja nedz mulsuma, nedz izlikšanas. Viņš sveicināja Juhannesu kā labu paziņu un zemu palocījās.

— Nesen es redzēju vienu no jūsu grāmatām kādā Londonas grāmatnīcas logā, — viņš sacīja. — Tā bija tulkota angļu valodā. Bija tik patīkami ieraudzīt šo grāmatu — it kā sveikas no dzimtenes.

Kamilla gāja starp abiem vīriešiem un skatījās gan uz vienu, gan uz otru.

— Tātad tu atnāksi otrdien, Juhannes? Piedod, ka es domāju tikai par sevi! — viņa piebilda un iesmējās. Bet tūlīt it kā nožēlā pievērsās Ričmondam un lūdza arī viņu atnākt. Būšot tikai paziņas, Viktorija un viņas māte arī ielūgtas, kopā kādi pārdesmit cilvēki.

Pēkšņi Juhanness apstājās un sacīja:

— Man jāiet atpakaļ.

— Uz redzēšanos otrdien! — Kamilla atbildēja.

Ričmonds satvēra Juhannesa roku un sirsnīgi paspieda. Tad abi laimīgie jaunieši divatā turpināja savu ceļu.

Zilās drēbēs ģērbusies sieviete bija ārkārtīgi satraukta, viņa ik mirkli gaidīja norunāto signālu no dārza, bet mājā nedrīkstēja nākt iekšā, iekāms nebija aizgājis viņas vīrs. Ak šis vīrs, četrdesmit gadu vecs, turklāt plikpauris! Kāda draudīga doma šovakar tirdīja viņu? Viņš izskatījās bāls, nepakustēdamies sēdēja krēslā, nolīcis pār avīzi.

Viņa nekur vairs nerada mieru. Nu jau pulkstenis nosita vienpadsmit. Bērnus viņa sen bija apguldījusi, bet vīrs vēl negāja projām. Kas notiks, ja atskanēs signāls un durvis atdarīs slepenā atslēdziņa — un abi vīrieši satiksies, stāvēs seju pret seju un raudzīsies viens otram acīs! Viņa neuzdrīkstējās šo domu izdomāt līdz galam.

Viņa ierāvās vistumšākajā istabas kaktā, lauzīja rokas un neizturējusi beidzot sacīja:

— Pulkstenis jau ir vienpadsmit. Ja tu gribi iet uz klubu, tad ir pēdējais laiks.