Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

— Es to atdevu par piemiņu kādam jaunam draugam. Viņš bija krievs. Viņš uz ceļiem man pateicās par šo balvu.

— Vai tiešām viņš tik ļoti priecājās? Ak dievs, uz ceļiem, esmu pārliecināta, ka viņš ļoti priecājās, ja jau metās ceļos! Es jums uzdāvināšu citu medaljonu, bet to gan glabājiet!

Viņi iznāca uz ceļa, kas veda no pils uz dzirnavām. Juhanness apstājās un sacīja:

— Pie šā krūma es reiz pieredzēju dīvainu atgadījumu. Tolaik te viens pats bieži mēdzu staigāt. Bija silts, kluss vasaras vakars. Es atlaidos guļus aiz krūmāja un iegrimu domas. Pēkšņi pa ceļu lēnām tuvojās divi cilvēki. Dāma apstājās. Viņas pavadonis vaicāja: «Kādēļ jūs apstājāties?» Nesaņēmis atbildi, viņš jautājumu atkārtoja: «Vai jums kaut kas notika?» — «Nē,» viņa atbildēja. «Bet jums nevajag tā raudzīties uz mani.» — «Es tikai gāju un lūkojos uz jums,» viņš atbildēja. «Jā,» viņa sacīja, «es zinu, ka mani mīlat bet tēvs jūs noraidīs, saprotiet, tas nav iespējams.»

Viņš nomurmināja: «Jā, tas tiešām nav iespējams.» Tad viņa sacīja: «Cik jums plata roka, lūk, te, kur sākas plauksta. Apbrīnojami plata!» Un viņa satvēra sava pavadoņa roku.

Klusums.

— Un kas notika tālāk?— vaicāja Kamilla.

— Nezinu, — Juhanness atbildēja. — Bet kādēļ viņa teica tādus vārdus par roku?

— Varbūt viņam tiešām bija skaistas rokas. Un tās klāja baltas krekla aproces. Ā, es, liekas, saprotu. Viņa droši vien viņu ļoti mīlēja.

— Kamilla, — viņš sacīja, — ja es jūs ļoti mīlētu un gaidītu dažus gadus... Es tikai tāpat vien vaicāju... Vārdu sakot, es neesmu jūsu cienīgs, bet kā jums šķiet, jūs būtu ar mieru kļūt mana sieva, ja es to lūgtu pēc gada vai diviem gadiem?

Klusums.

Kamilla pēkšņi pietvīka, apjuka un, rokas žņaudzīdama, sāka šūpoties uz priekšu un atpakaļ. Viņš pievilka meiteni sev klāt un jautāja:

— Kā jums liekas? Vai jūs piekrītat?

— Jā, — viņa atbildēja un iekļāvās viņa skaujās.

Nākamajā dienā Juhanness sagaidīja Kamillu, lai pavadītu viņu uz piestātni. Viņš skūpstīja viņas rokas — tik bērnišķas un nevainīgas, un sirds viņam bija pārpilna līksmes un pateicības.

Viktorija nebija nākusi Kamillai līdzi.

— Kāpēc tevi neviens nepavada?

Mulsi raudzīdamās uz Juhannesu, Kamilla pastāstīja, ka pili piemeklējusi briesmīga nelaime. No rīta atnesta telegramma, pilskungs kļuvis bāls kā nāve, vecais kambarkungs un kambarkundze sākuši skaļi vaimanāt. Vakar vakarā medībās nošauts Oto.

Juhanness satvēra Kamillas roku.

— Nošauts? Leitnants?

— Jā. Līķi ved šurp. Cik briesmīgi!

Viņi gāja tālāk, katrs savās domās nogrimuši, tikai ļaužu burzma piestātnē, kuģis, matrožu saucieni viņus atjēdzināja. Kamilla bikli sniedza viņam roku, viņš to noskūpstīja un teica:

— Kamilla, es neesmu tevis cienīgs, nekādā ziņā neesmu. Bet, ja tu esi ar mieru kļūt mana sieva, es darīšu visu, kas manos spēkos, lai tu būtu laimīga.

— Es esmu ar mieru. Es to vienmēr esmu vēlējusies, visu laiku.

— Dažas dienas vēlāk es iegriezīšos pilsētā. Pēc nedēļas mēs atkal redzēsimies.

Viņa uzkāpa uz klāja. Juhanness māja ar roku, māja tikmēr, kamēr varēja viņu saredzēt. Kad viņš pagriezās, lai dotos mājup, viņš ieraudzīja Viktoriju, viņa arī turēja rokā mutautiņu un māja Kamillai.

— Es mazliet nokavējos, — viņa sacīja.

Viņš neatbildēja. Ko lai viņš atbildētu? Varbūt izteikt viņai līdzjūtību par zaudējumu, varbūt apsveikt, paspiest roku? Viņas balss bija pilnīgi neskanīga, seja pauda dziļu mulsumu, varēja redzēt, ka viņa pārcietusi smagu triecienu.

Krastmala kļuva tukša.

— Jūsu acs vēl ir sarkana, — viņa teica un pagāja viņam garām. Pēc tam atskatījās.

Viņš joprojām stāvēja tai pašā vietā.

Tad viņa pēkšņi apgriezās un pienāca viņam klāt.

— Oto ir miris, — viņa skarbā balsī sacīja, un viņas acis gailēja. — Jūs klusējat, jūs esat tik pašpārliecināts. Bet viņš bija tūkstošreiz labāks par jums, vai dzirdat! Vai jūs zināt, kā viņš nomira? Viņu nošāva, viņa galvu sašķaidīja gabalu gabalos — mazo, muļķīgo galvu. Viņš bija tūkstošreiz. ..

Viņa sāka elsot un izmisusi aizsteidzās projām.

Vēlā vakarā pie dzirnavnieka durvīm kāds pieklauvēja. Juhanness atvēra durvis un paraudzījās laukā. Aiz durvīm stāvēja Viktorija un māja viņam. Viņš izgāja ārā.

Viņa spēji satvēra viņa roku un veda viņu līdzi pa ceļu; viņas roka bija salta kā ledus.

— Apsēdieties! — viņš sacīja. — Apsēdieties un mazliet atpūtieties! Jūs esat tik nomocījusies.

Viņi apsēdās. Viņa čukstēja:

— Ko gan jūs par mani domājat! Es ne brīdi nelieku jūs mierā!

— Jūs esat ļoti nelaimīga, — viņš atbildēja. — Tagad uzklausiet mani, Viktorij, nomierinieties! Vai es varu jums kaut kā palīdzēt?

— Augstais dievs, neņemiet ļaunā vārdus, ko es šodien teicu! — viņa lūdzās. — Jā, es esmu ļoti nelaimīga, jau daudzus gadus nelaimīga. Es teicu, ka viņš ir tūkstošreiz labāks par jums, tas nav tiesa, piedodiet man! Viņš ir miris, viņš bija mans līgavainis, tas ir viss. Vai jūs domājat, ka es labprāt tam piekritu? Juhannes, paskatieties! Tas ir mans saderināšanās gredzens, es to dabūju jau sen, ļoti sen, bet tagad es to sviedīšu projām, jau sviežu! — Un viņa iemeta gredzenu krūmājā. viņi abi dzirdēja to nokrītam. — To gribēja mans tēvs. Tēvs ir nabags, galīgi nabags, bet Oto būtu mantojis daudz naudas. «Tev tas jādara,» tēvs man sacīja. «Es negribu,» atbildēju. «Domā par saviem vecākiem,» viņš teica, «domā par pili, par mūsu seno vārdu, par manu godu!» — «Labi, es piekrītu, bet pagaidiet trīs gadus!» es atbildēju.

Tēvs man pateicās un bija ar mieru gaidīt, Oto arī gaidīja, visi gaidīja, bet mani piespieda valkāt saderināšanās gredzenu. Laiks aizritēja, es redzēju, ka man nav glābiņa. «Kādēļ lai gaidu vēl ilgāk? Lai mans nākamais vīrs brauc šurp!» es teicu tēvam. «Dievs lai tevi svētī!» tēvs atbildēja un atkal pateicās man, ka es piekritu. Oto atbrauca. Es viņu nesagaidīju kuģu piestātnē, es stāvēju savā istabā pie loga un redzēju viņu atbraucam. Tad es ieskrēju pie māmuļas un nometos viņas priekšā ceļos.

«Kas tev kait, mīļais bērns?» viņa vaicāja. «Es nevaru, nē, es nevaru iet pie viņa,» es sacīju. «Viņš ir atbraucis, viņš stāv tur lejā. Labāk apdrošiniet manu dzīvību, tad es noslīcināšos līcī vai pie dambja, tā man būs labāk.» Māmuļa nobālēja un sāka aiz žēluma raudāt. Ienāca tēvs. «Mīļā Viktorij, Oto ir atbraucis, tev jānāk lejā un jāsagaida līgavainis,» tēvs sacīja. «Es nevaru, nevaru,» es atbildēju un lūdzu, lai viņš apžēlojas par mani un apdrošina manu dzīvību. Tēvs neatbildēja ne vārda, apsēdās uz krēsla un iegrima domās, bet rokas viņam sāka drebēt. To redzot, es sacīju: «Ved šurp manu vīru, esmu ar mieru iet pie viņa.»

Viktorija apklusa. Viņa trīcēja. Juhanness satvēra otru viņas roku un sāka to sildīt plaukstās.

— Paldies! — viņa teica. — Juhannes, lūdzu, turiet manu roku labi cieši! Lūdzu, lūdzu, spiediet stiprāk! Ak dievs, cik jums siltas rokas! Esmu jums ļoti pateicīga. Tikai, lūdzu, piedodiet tos vārdus, ko es teicu kuģu piestātnē!

— Es jau tos sen esmu aizmirsis. Vai gribat, es jums iznesīšu lakatu?

— Nē, paldies! Es nesaprotu, kāpēc trīcu, jo galva man deg. Juhannes, man jums jālūdz piedošana par daudz ko...