Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

Beidzot viņa vairs neiztur un sadusmota jautā: «Uz ko jūs tā skatāties?» Reiz viņa Juhannesu bija skūpstījusi — vasarā. Tas bija tik sen... Diezin vai maz bija? Un kā tas gadījās? Liekas, viņi sēdēja uz sola, ilgi sarunājās, pēc tam devās projām pa ielu un gāja tik tuvu viens otram, ka viņš pat pieskārās viņas rokai. Bet pie durvīm viņa noskūpstīja Juhannesu. «Es jūs mīlu!» viņa teica... Taču tagad viņa pagāja garām rokrokā ar citu, varbūt viņi joprojām sēž lapenē. Leitnants paziņoja, ka došot viņam pļauku. Juhanness to skaidri dzirdēja, viņš negulēja, bet viņš arī nepiecēlās, nepagājās pretī. Ar virsnieka roku, leitnants paziņoja. Jā, tā gan, bet vai nav vienalga?...

Juhanness piecēlās un aizgāja līdz lapenei. Tā bija tukša. Verandas durvīs stāvēja Kamilla un sauca viņu: viesistabā pasniedzot kafiju. Juhanness devās turp. Viesistabā sēdēja abi saderinātie, tur bija arī citi viesi.

Juhannesam pasniedza tasi kafijas, viņš to paņēma un atgāja nostāk.

Ar viņu sāka tērzēt Kamilla. Meitenes seja starot staroja, viņa tik uzticīgi raudzījās Juhannesā, ka viņš nespēja turēties pretī, iesaistījās sarunā, atbildēja uz viņas jautājumiem un smējās. Kur viņš esot bijis? Dārzā? Nav tiesa. Viņa dārzā viņu meklējusi, bet nav atradusi. Dārzā viņš gan neesot bijis.

— Vai viņš bija dārzā, Viktorij? — viņa jautāja.

— Es viņu tur neredzēju, — Viktorija atbild. Leitnants uzmet viņai īgnu skatienu un, lai brīdinātu savu līgavu, tīšām skaļi jautā kaimiņu muižniekam:

— Tātad uzaicinājums uz sloku medībām jūsu muižā paliek spēkā?

— Protams, — atbild muižnieks. — Laipni lūdzu! Leitnants pamet skatienu uz Viktoriju. Viņa mierīgi sēž tai pašā pozā, klusē un pat nemēģina atrunāt viņu no braukšanas medībās. Leitnants īgņojas aizvien vairāk un nervozi plucina ūsiņas.

Kamilla atkal kaut ko vaicā Viktorijai.

Leitnants strauji pieceļas un saka muižniekam:

— Labi, es jau šovakar braukšu jums līdzi. Pēc šiem vārdiem viņš iziet ārā no viesistabas. Muižas īpašnieks un daži viesi viņam seko. Iestājas īss klusuma brīdis.

Piepeši atsprāgst durvis un atkal ienāk leitnants. Viņš ir ārkārtīgi satraukts.

— Vai tu kaut ko aizmirsi? — Viktorija jautā un pieceļas.

Leitnants pie durvīm dīvaini pamīņājas, gluži kā nevarēdams nostāvēt uz vietas, bet tad dodas tieši pie Juhannesa un, pavicinot roku, it kā netīšām iesit viņam pa seju.

Pēc tam skriešus atgriežas pie durvīm un atkal sāk mīņāties pie sliekšņa.

— Esiet uzmanīgāks, jūs man trāpījāt pa aci, — Juhanness saka un māksloti skaļi smejas.

— Jūs maldāties, — leitnants atbild. — Es jums iecirtu pļauku. Vai jūs saprotat? Saprotat?

Juhanness izvelk mutautiņu, berž ar to aci un saka:

— Pļauku jau nu gan jūs man neiecirtāt. Jūs taču labi zināt, ka es ar vienu roku varu jūs saliekt uz pusēm un iebāzt kabatā.

Pēc šiem vārdiem viņš pieceļas.

Steigšus atvēris durvis, leitnants izmetas ārā no viesistabas.

— Es tomēr iecirtu! — viņš kliedz no gaiteņa. Un ar skaļu blīkšķi aizcērt durvis.

Juhanness atkal apsēžas.

Viktorija joprojām stāv istabas vidū. Viņa lūkojas uz Juhannesu un ir bāla kā nāve.

— Vai viņš jums iesita? — Kamilla ārkārtīgi pārsteigta jauta.

— Nevilšus. Viņš man trāpīja pa aci. Vai redzat?

— Ak dievs, acs ir sarkana, tās ir asinis! Nē, neberziet, ļaujiet, es izskalošu. Jūsu mutautiņš ir tik raupjš, lieciet nost! Es labāk ar savu. Kaut kas nedzirdēts, tieši pa aci!

Viktorija arī sniedza Juhannesam savu mutautiņu. Viņa neteica ne vārda. Tad lēnām piegāja pie stikla durvīm, apstājas pie tām ar muguru pret istabu un sāka raudzīties dārzā. Savu mutautiņu viņa saplēsa sīkās strēmelēs. Pēc brīža viņa atvēra durvis un klusēdama atstāja viesistabu.

Uz dzirnavām atnāca Kamilla — jautra un bezrūpīga. Viņa bija viena pati. Viņa tūdaļ devās iekšā mājiņā un smaidīdama teica:

— Piedodiet, ka es nepieklauvēju! Upe tik stipri šalc, tāpēc nodomāju, ka manu klauvējienu tik un tā nesadzirdēs.

Viņa palūkojās apkārt un iesaucās:

— Ai, cik te ir jauki! Burvīgi! Kur ir Juhanness? Es esmu Juhannesa paziņa. Kā ar viņa aci?

Viņai pasniedza krēslu, viņa apsēdās. Juhannesu atsauca no dzirnavām. Viņa acs bija aiztūkusi.

— Mani neviens nesūtīja, — Kamilla tūlīt steidzās paziņot. — Man pašai iegribējās atnākt šurp. Uz acs jums joprojām jātur auksta komprese.

— Būs jau tāpat labi, — viņš atbildēja. — Dievs lai jūs svētī par jūsu labestību!

Kādēļ jūs šurp atnācāt? Vai gribat redzēt dzirnavas? Paldies, ka atnācāt! — Viņš piegāja pie mātes, apskāva viņu ap viduci, pieveda pie Kamillas un teica: — Tā ir mana māte.

Viņi devās lejup uz dzirnavām. Sirmais dzirnavnieks noņēma cepuri, zemu paklanījās un kaut ko sacīja. Kamilla nesadzirdēja, taču pasmaidīja un teica uz labu laimi:

— Paldies, paldies! Jā, man ļoti gribējās redzēt dzirnavas.

Troksnis viņu biedēja. Viņa turējās Juhannesam pie rokas un, acis iepletusi, lūkojās gan uz Juhannesu, gan uz veco dzirnavnieku, it kā gaidīdama paskaidrojumu.

Viņa bija kā kurla. Daudzie rati un malšanas ierīces viņā modināja apbrīnu, viņa smējās, raustīja Juhannesu aiz rokas un visu izprašņāja. Dzirnavas apturēja un no jauna iedarbināja, lai Kamilla redzētu, kā to dara.

Vēl ilgi pēc tam, kad viņi bija izgājuši no dzirnavām, Kamilla runāja jocīgi skaļā balsī, itin kā dzirnu grandoņa skanētu viņai ausīs.

Juhanness viņu pavadīja līdz pilij.

— Tas nemaz nav aptverams, ka viņš uzdrošinājās jums iesist pa aci! — viņa brīnījās. — Pēc tam viņš tūlīt aizbrauca medībās kopā ar to muižnieku. Ārkārtīgi nepatīkams atgadījums. Viktorija šonakt ne acu neaizvēra.

— Toties nākamo nakti gulēs labāk, — Juhanness atbildēja. — Kad jūs brauksiet uz mājām?

— Rīt. Bet kad jūs atgriezīsieties pilsētā?

— Rudenī. Vai es jūs varētu vēl satikt pēcpusdienā? Viņa iesaucās:

— Nu protams! Jauki! Jūs stāstījāt par kādu alu, parādiet man to!

— Es aiziešu pēc jums, — viņš sacīja.

Atceļā viņš apsēdās uz akmens un iegrima domās. Sirdī modās silta un līksma cerība.

Pēcpusdienā viņš aizgāja uz pili, bet palika stāvam ārā, tikai iesūtīja Kamillai vēsti. Kamēr viņš stāvēja un gaidīja, otrajā stāvā pie loga uz mirkli parādījās Viktorija. Viņa vērīgi paskatījās uz Juhannesu, tad pagriezās un pazuda istabā.

Kamilla iznāca. Juhanness viņu aizveda uz akmeņlauztuvi un alu. Viņš bija neparasti rāmā un priecīgā noskaņā, meitene izkliedēja viņa skumjas, viņas līksmie, bezrūpīgie vārdi lija pār viņu kā svētība. Šodien Juhannesu sargāja visi labie gari.

— Atcerieties, Kamilla, jūs man reiz iedāvinājāt duncīti. Tam bija sudraba spals.

Es to ieliku lādītē kopā ar citiem niekiem, jo nezināju, ko ar to iesākt.

— Ar to tiešām nav ko iesākt. Nu un pēc tam?

— Pēc tam es to pazaudēju.

— Ak vai! Bet varbūt es varu dabūt tādu pašu vietā? Es mēģināšu.

Viņi devās atpakaļ.

— Un vai jūs atceraties, ka reiz uzdāvinājāt man medaljonu? Tādu biezu un smagu, no zelta. Iekšpusē jūs bijāt ierakstījusi pāris sirsnīgu vārdu.

— Jā, atceros.

— Pērngad ārzemēs es atdāvināju jūsu medaljonu, Kamilla.

— Ak tā? Vai tiešām atdāvinājāt? Bet kādēļ?