Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

Dzirnavnieks kliegdams metās projām. Vispirms viņš šausmās apskrēja apkārt pagalmam, nezinādams, ko iesākt, tad pieskrēja pie pagraba loga, izsita rūti un skaļi sauca pilskungu; pēc tam pieliecies sāka raustīt dzelzs režģus, salieca un izrāva laukā.

Pēkšņi viņš izdzirdēja balsi, balsi bez vārdiem, tādu kā vaidu, tas nāca gluži kā no pazemes; vaids atskanēja divas reizes, un dzirnavnieks nāves baismās atrāvās no loga un metās bēgt uz mājām. Viņš neuzdrīkstējās pavērties atpakaļ.

Kad viņš pēc brīža kopā ar Juhannesu atskrēja atpakaļ, pils — lielā, vecā koka ēka — jau bija liesmās. Piesteidzās arī daži cilvēki no piestātnes, taču nekā vairs nevarēja glābt. Viss nodega līdz pamatiem.

Bet dzirnavnieks bija kluss kā kaps.

Vai jūs zināt, kas ir mīlestība? Tā ir tikai vējš, kas iešalcas rožu krūmos un aprimst. Taču mēdz būt arī citāda mīlestība — gluži kā neizdzēšams zīmogs tā pastāv visu mūžu, līdz pat nāvei. Gan vienu, gan otru ir radījis dievs, un ar viņa ziņu mīlestība ir vai nu nemirstīga, vai mirstīga.

Pa ceļu iet divas mātes un sarunājas. Viena ir uzposusies gaiši zilā kleitā, jo viņas mīļotais ir atgriezies mājās no ilgiem klejojumiem. Otra ir ģērbusies sērās. Viņai bija trīs meitas, divas melnīgsnējas un trešā gaišmate. Gaišmate ir mirusi. Jau aizritējuši desmit gadi, veseli desmit gadi, bet māte joprojām valkā sēras.

— Šodien tik brīnišķīgs laiks! — iesaucas māte, kas ģērbusies zilās drēbēs, un sasit plaukstas. — Siltums mani reibina, mīlestība mani reibina, esmu laimes pārpilna! Es te, ceļa vidū, varētu izģērbties kaila, izstiept rokas pret sauli un saņemt tās skūpstus.

Bet sērās tērptā klusē, viņa nepasmaida un neatbild.

— Vai tu joprojām skumsti par savu meitiņu? — savā vientiesībā jautā zili ģērbtā.

— Pagājuši taču jau desmit gadi.

Māte sēru drānās atbild:

— Jā. Tagad viņai būtu piecpadsmit.

Tad zilās drēbēs ģērbtā saka, lai viņu mierinātu:

— Bet tev vēl ir divas meitas, tās taču ir dzīvas!

— Jā, bet abas ir tumšmates. — Sērojošā māte ieraudas. — Mirusī bija gaišmate.

Un abas mātes izšķiras un katra aiziet savu ceļu — katra ar savu mīlestību ...

Bet abām melnīgsnējām meitām arī katrai bija sava mīlestība, un viņas abas mīlēja vienu un to pašu vīrieti.

Viņš atnāca pie vecākās māsas un teica:

— Gribu lūgt jums padomu, jo es mīlu jūsu māsu. Vakar es kļuvu viņai neuzticīgs, viņa mani pārsteidza, kad es gaitenī skūpstīju viņas istabeni. Viņa klusi iekliedzās — tas bija nevis kliedziens, bet vaids — un pagāja garām. Ko lai es tagad daru? Es mīlu jūsu māsu, parunājiet ar viņu, dieva dēļ, palīdziet man!

Vecākā māsa nobāl un tver ar roku pie sirds, taču tūlīt pasmaida, itin kā viņu svētīdama, un saka:

— Es jums palīdzēšu.

Nākamajā dienā viņš aiziet pie jaunākās māsas, nokrīt viņas priekšā ceļos un atzīstas mīlestībā.

Meitene viņu ar skatienu nomēra no galvas līdz kājām un atbild:

— Jūs lūdzat, lai jums dāvāju žēlastību, bet es diemžēl nevaru dot vairāk par desmit kronām. Ejiet pie manas māsas, viņa ir bagātāka par mani.

Pēc šiem vārdiem viņa aiziet, lepni pacēlusi galvu. Bet, iegājusi savā istabā, viņa nokrīt uz grīdas un aiz mīlestības lauza rokas.

Ir ziema, ārā auksts, migla, putekļi un vējš. Juhanness atkal ir pilsētā, apmeties savā agrākajā istabiņā, apses zari atkal sitas pret koka mājas sienu un logu, no kura viņš ne vienreiz vien ir sveicis rītausmu. Patlaban saule nav redzama.

Darbs aizņēma viņam visu laiku, viņš aprakstīja veselu kaudzi papīra, pa ziemu tā vēl auga augumā. Brīnumainiem notikumiem pārbagāta bija viņa fantāzijas valstība — melnum melna nakts, ko apspīdēja liesmaini sarkana saule.

Taču dienas mēdza būt dažādas, labās mijās ar ļaunajām, un lāgiem pašā darba iekaismē kāda doma, kādas acis, kāds sen sacīts vārds uzplaiksnīja atmiņā — un iedvesma noplaka. Tad viņš piecēlās un sāka staigāt šurpu turpu, no vienas sienas līdz otrai; viņš bieži tā staigāja, grīdā bija nomīdīta gaiša taciņa, kas diendienā kļuva aizvien gaišāka...

«Šodien es nevaru strādāt, nevaru domāt, nevaru izbēgt no atmiņām, tāpēc mēģinu aprakstīt to, ko pieredzēju kādu nakti. Dārgo lasītāj, šodien man ir gaužām grūta diena. Snieg, uz ielas neredz neviena cilvēka, viss ir skumjš, un manā sirdī valda bezgalīgas skumjas. Es pagājos pa ielu, pēc tam stundām ilgi staigāju pa istabu, pūlēdamies kaut mazliet sakopot domas, bet nu jau klāt pievakare, un man nemaz nav kļuvis labāk. Manās krūtīs jau vajadzētu degt liesmai, bet es esmu salts un bāls kā dziestoša diena. Dārgo lasītāj, šādā dvēseles noskaņā mēģināšu aprakstīt gaišu, burvīgu nakti. Darbs mani nomierinās, un, kad būs aizritējušas dažas stundas, es varbūt atkal atgūšu prieku...»

Pie durvīm klauvē, istabā ienāk Kamilla Seiere — viņa jaunā līgava, ar ko viņš slepus saderinājies. Juhanness noliek spalvu un pieceļas. Viņi uzsmaida viens otram un sasveicinās.

— Kāpēc tu man nemaz nevaicā par balli? — viņa tūlīt jautā un atmetas krēslā.

— Es dejoju katru deju. Balle ilga līdz trim. Es dejoju ar Ričmondu.

— Tūkstoškārt pateicos, ka tu atnāci, Kamilla. Man tik bēdīgi, bet tu esi tik līksma, tas man palīdzēs izkliedēt skumjas. Kāds tērps tev bija ballē?

— Sarkans, protams. Ak dievs, es neko neatceros, bet laikam gan briesmīgi daudz runāju un smējos. Bija tik jautri. Jā, man bija sarkana kleita bez piedurknēm, pleci pavisam kaili. Bet Ričmonds strādā sūtniecībā Londonā.

— Ak tā?

— Viņa vecāki ir angļi, bet viņš dzimis te. Kas vainas tavām acīm? Tās ir gluži sarkanas. Vai tu esi raudājis?

— Nē, — viņš smiedamies atbild. — Es pārāk cieši ielūkojos savā stāstījumā, bet tur spīd tik spoža saule. Kamilla, esi laba meitene, neplēs vairs papīru, tu jau tik daudz saplēsi.

— Ak dievs, es aizdomājos! Nedusmojies, Juhannes!

— Nekas, tie bija tikai uzmetumi. Bet, paklau, matos tev droši vien bija roze?

— Kā tad! Tumšsarkana roze, gandrīz melna. Zini ko, Juhannes, mēs kāzu ceļojumā varētu braukt uz Londonu. Tur nemaz neesot tik nelāgi, kā stāsta. Tās ir tikai izdomas, ka tur vienmēr esot migla.

— Kā tu zini?

— Ričmonds stāstīja. To viņš man stāstīja šonakt, bet viņš jau nu zina. Jā, tu taču pazīsti Ričmondu?

— Nē, nepazīstu. Reiz viņš man par godu teica runu, viņam bija briljanta aproču pogas. Tik daudz es par viņu atceros.

— Viņš ir apburošs. Viņš pienāca man klāt, palocījās un teica: «Jūs droši vien mani vairs neatceraties, jaunkundz.» Zini, es viņam iedevu rozi.

— Rozi? Kādu rozi?

— To, kas bija man matos. Es to iedevu viņam.

— Tu, kā manu, esi tajā Ričmondā iemīlējusies. Kamilla tumši pietvīkst un sāk dedzīgi aizstāvēties.

— Nē, nepavisam ne, nē, nē! Ja cilvēks patīk, ja pret viņu labi izturas, tas nebūt nenozīmē, ka... Juhannes, tu esi galīgi jucis! Es nemūžam vairs neminēšu viņa vārdu.

— Dievs ar tevi, Kamilla, es nemaz nevēlējos... Nedomā, lūdzu... Gluži pretēji, es gribu viņam pateikties, ka viņš tevi izklaidēja.

— Tā nu vēl trūka, uzdrošinies tikai! Savu mūžu vairs nerunāšu ar viņu ne vārda.

Klusums.

— Labi, lai tas paliek, — viņš saka. — Vai tu jau iesi?

— Jā, ilgāk vairs nevaru palikt. Kā tev veicas darbs? Māmiņa par to apvaicājās.