Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

— Nē, nē, nevajag. Tā, tagad jūs esat nomierinājusies. Pasēdiet mazliet!

— Jūs teicāt galda runu, tukšojāt glāzi uz manu laimi. Es pat neapjēdzu, ko darīju, no tā brīža, kad jūs piecēlāties, līdz brīdim, kad apsēdāties, es tikai klausījos jūsu balsī. Tā skanēja kā ērģeles, un es cietu, tāpēc ka tā mani satrauca. Tēvs vaicāja, kādēļ es jums kaut ko uzkliedzu un jūs pārtraucu, viņš bija ļoti neapmierināts. Bet māmuļa man nekā nevaicāja, viņa mani saprata. Es viņai visu biju izstāstījusi jau pirms diviem gadiem un, kad atgriezos no pilsētas, atkal visu izstāstīju. Tas bija toreiz, kad mēs satikāmies.

— Nerunāsim vairs par to!

— Labi, bet piedodiet man, lūdzu, esiet žēlsirdīgs! Ko lai es tagad iesāku? Tēvs ir mājās, viņš staigā šurp un turp pa savu kabinetu. Tas viņam ir briesmīgs trieciens. Rīt ir svētdiena, viņš ir licis, lai atbrīvo visus kalpus, nevienu citu rīkojumu nav vairs devis. Viņa seja ir kļuvusi pelēka, viņš visu laiku tikai klusē — tā viņu ietekmējusi znota nāve. Es pateicu māmuļai, ka iešu pie jums. «Rīt no rīta mums abām, tev un man, jābrauc kambarkungam un kundzei līdzi uz pilsētu,» viņa sacīja. «Es iešu pie Juhannesa,» es atkārtoju. «Tēvam nav naudas, mēs visi trīs šeit dzīvot vairs nevaram, viņš te, pilī, paliks viens pats,» māmuļa atbildēja un sāka runāt par kaut ko citu. Tad es gāju uz durvīm. Māmuļa paskatījās uz mani. «Tagad es iešu pie viņa,» es teicu pēdējo reizi. Māmuļa pienāca man klāt, noskūpstīja mani un teica: «Dievs lai jūs svētī!»

Juhanness atlaida viņas rokas un sacīja:

— Tā, tagad jūs esat sasildījusies.

— Mīļš paldies! Jā, nu man ir silti... «Dievs lai jūs svētī!» māmuļa teica. Es viņai esmu visu izstāstījusi, viņa to sen zina. «Bet, dārgais bērns, kuru tad tu īsti mīli?» viņa jautāja. «Vai tev tas vēl jāvaicā?» es atbildēju. «Es mīlu Juhannesu, tikai viņu esmu mīlējusi visu mūžu, tikai viņu vienīgo...»

Viņš sakustējās.

— Ir jau vēls. Mājās droši vien par jums uztraucas.

— Nē, — viņa atbildēja. — Viņi taču zina, ka es mīlu jūs, Juhannes, jūs taču pats nojaušat, ka viņi zina. Es tik ļoti pēc jums ilgojos visus šos gadus, neviens, neviens to nespēj saprast. Es gāju te pa ceļu un domāju: «Tagad iegriezīšos mežā, jo viņam patika staigāt pa mežu.» Un tā es darīju. Tajā dienā, kad dabūju zināt, ka jūs esat pārbraucis, es uzvilku gaišas drēbes, savu dzelteno kleitu, aiz satraukuma un gaidām es jutos gluži slima, staigāju no istabas istabā. «Kā tu šodien staro!» māmuļa sacīja.

Es staigāju un visu laiku atkārtoju: «Viņš ir atgriezies! Viņš ir brīnišķīgs, un viņš ir atgriezies, tā tas ir!» Nākamajā dienā es vairs nespēju izturēt, atkal uzvilku dzelteno kleitu un gāju uz akmeņlauztuvi, lai jūs satiktu. Vai atceraties? Es jūs tiešām satiku, bet teicu jums, ka nācu plūkt puķes, bet tas man nebija ne prātā. Jūs vairs nepriecājāties, mani ieraudzījis, tomēr es jums pateicos, ka jūs sastapu. Kopš mūsu pēdējās tikšanās bija pagājuši vairāk nekā divi gadi. Jums rokā bija zars, jūs sēdējāt un to vicinājāt, bet, kad jūs aizgājāt, es paņēmu šo zaru, noglabāju un pārnesu mājās...

— Viktorij, — viņš trīsošā balsī sacīja, — nekad vairs tā nerunājiet!

— Nekad vairs? — viņa izbijusies iesaucās un satvēra viņa roku. — Nē, es to nedarīšu. Jums nepatīk to dzirdēt. — Viņa satraukti glāstīja Juhannesa roku. — Kā es drīkstēju cerēt, ka jums tas patiks! Esmu nodarījusi jums tik daudz ļauna. Bet varbūt ar laiku jūs man piedosiet?

— Es sen esmu jums piedevis. Bet runa nav par to.

— Par ko tad? Klusums.

— Man jau ir līgava, — viņš atbildēja.

Dienu vēlāk, svētdienā, pilskungs ieradās pie dzirnavnieka un lūdza, lai viņš pievakarē atnāk uz pili un aizved leitnanta Oto līķi uz piestātni. Dzirnavnieks neizpratnē raudzījās uz pilskungu, bet pilskungs paskaidroja, ka visi kalpi atlaisti un aizgājuši uz baznīcu, mājās neesot neviena no saimes ļaudīm.

Kā redzams, pilskungs naktī nebija ne acu aizvēris, viņš izskatījās kā viesis no viņsaules, turklāt nebija skuvies. Tomēr viņš, kā parasti, vicināja savu niedres spieķi un turējās stalti.

Uzvilcis labākās drēbes, dzirnavnieks devās uz pili. Kad viņš bija iejūdzis zirgus, pats pilskungs palīdzēja viņam iznest šķirstu un novietot ratos. Viss norisinājās klusi, gandrīz vai noslēpumaini, tuvumā nebija manāma neviena dzīva dvēsele.

Dzirnavnieks brauca uz piestātni. Viņam sekoja kambarkungs, kambarkundze un pilskundze ar Viktoriju. Visi četri nāca kājām. Pilskungs vēl ilgi stāvēja uz kāpnēm un māja ar roku. Vējš plivināja viņa sirmos matus.

Kad šķirsts bija uzvilkts uz kuģa, uz klāja uzgāja arī pavadītāji. Pilskundze, stāvēdama pie margām, uzsauca dzirnavniekam, lai viņš pasveicina pilskungu, arī Viktorija lūdza to darīt.

Tad kuģis atgāja. Dzirnavnieks ilgi pavadīja to ar skatienu. Pūta stiprs vējš, jūra viļņojās. Tikai pēc stundas ceturkšņa kuģis pazuda aiz salām. Tad dzirnavnieks brauca mājās.

Viņš ieveda zirgus stallī, iedeva tiem barību un gribēja ieiet pilī, lai nodotu pilskungam sveicienus no sievas un meitas. Taču izrādījās, ka virtuves durvis ir aizslēgtas. Viņš apgāja mājai apkārt, lai ieietu pa galvenajām durvīm, bet atklājās, ka tās arī ir aizslēgtas. «Pilskungs laikam guļ dienvidu,» dzirnavnieks nodomāja. Un, tā kā viņš bija goda vīrs un gribēja izpildīt savu solījumu, tad devās uz saimes māju, cerēdams tur kādu satikt, lai uzticētu nodot pilskungam sveicienus no savējiem.

Saimes mājā nebija neviena cilvēka. Viņš apgāja apkārt pagalmam un ielūkojās kalpoņu namiņā. Arī tur neviena nebija. Visa pils bija kā izmirusi.

Dzirnavnieks jau grasījās iet projām, kad pamanīja pils pagrabā iespīdamies gaismu. Viņš apstājās. Pa mazajiem, režģotajiem lodziņiem viņš skaidri saredzēja kādu cilvēku, kurš devās lejā pagrabā, vienā rokā nesdams sveci, otrā — ar sarkanu zīdu pārvilktu krēslu. Tas bija pilskungs. Viņš bija noskuvies un uzvilcis fraku, saposies gluži kā uz viesībām. «Varbūt pieklauvēt pie loga un nodot sveicienus no kundzes?» dzirnavnieks prātoja, tomēr nekustēja no vietas.

Pilskungs palaida gaismu apkārt un ielūkojās visos kaktos. Tad viņš izvilka salmu vai siena maisu un nolika to pie durvju sliekšņa. Tad no kannas aplēja maisu ar kādu šķidrumu. Pēc tam viņš atnesa pie durvīm kastes, salmus un saliekamās dārza kāpnes un arī aplaistīja ar šķidrumu no kannas. Dzirnavnieks ievēroja, ka viņš pūlas nenotriept pirkstus un drēbes. Beidzot viņš paņēma sveces galiņu, novietoja uz maisa un rūpīgi aplika tam apkārt salmus. Tad pilskungs apsēdās krēslā.

Dzirnavnieks nevarēja vien nobrīnīties, raudzīdamies šajos priekšdarbos, un viņa dvēselē modās tumša nojausma. Pilskungs kā sastindzis sēdēja krēslā un nenovērsa skatienu no sveces, kas saruka arvien vairāk un vairāk. Rokas viņš bija uzlicis uz ceļiem. Dzirnavnieks redzēja, ka viņš notrauš puteklīti no melnās frakas un atkal uzliek rokas uz ceļiem.

Tad sirmais dzirnavnieks lielās bailēs iekliedzās.

Pilskungs pagrieza galvu un pavērās ārā pa logu. Pēkšņi viņš pietrūkās kājās, pienāca pie loga un pieplaka pie rūts. Viņa skatienā jautās neizsakāmas ciešanas.

Viņš savieba seju, mēmās dusmās pacēla pret logu sažņaugtas dūres, tad sāka draudēt tikai ar vienu roku, bet pats kāpās atpakaļ. Pēkšņi viņš uzgrūdās krēslam, svece apgāzās. Tai pašā mirklī uzšāvās milzu liesma.