Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

Runas tika teiktas cita pēc citas — runāja leitnants, kaimiņu novada muižnieks pacēla glāzi par godu sievietēm, par mājasmāti. Piepeši piecēlās jaunais cilvēks ar briljanta aproču pogām un nosauca Juhannesa vārdu. Viņš esot dabūjis atļauju runāt ne tikai savā vārdā — viņš gribot apsveikt jauno dzejnieku visas jaunās paaudzes vārdā. Tā bija sirsnīga viengadnieku pateicība, izjusti vārdi, pilni atzinības un apbrīnas.

Juhanness gandrīz neticēja savām ausīm. Viņš čukstēja mājskolotājam:

— Vai viņš runā par mani?

— Jā. Viņš man aizsteidzās priekšā. Es pats taisījos pacelt par jums glāzi. Viktorija to lūdza man jau priekšpusdienā.

— Kas jūs lūdza?

Mājskolotājs vērīgi paskatījās uz Juhannesu.

— Neviens, — viņš atbildēja.

Runas laikā viesu skatieni pievērsās Juhannesam, pat pilskungs viņam pamāja, bet kambarkundze nopētīja viņu ar lorneti. Kad runa bija beigta, visi tukšoja glāzes.

— Tagad atbildiet viņam! — vecais mājskolotājs teica. — Viņš pacēla par jums glāzi. To gan vajadzētu darīt kādam vecākam spalvas biedram. Turklāt es nemaz neesmu ar viņu vienis prātis. Nepavisam ne.

Juhanness lūkojās uz to pusi, kur sēdēja Viktorija. Tā bija viņa, kas lūgusi, lai runā jauneklis ar briljanta aproču pogām. Kādēļ viņa to bija darījusi? Pirms tam viņa bija griezusies pie cita, jau agri no rīta par to bija domājusi. Kādēļ viņa to bija darījusi? Tagad viņa sēž, acis nodūrusi, un ne ar vaibstu sevi nenodod.

Pēkšņi Juhannesa acis aizplīvuroja dziļš un spēcīgs saviļņojums. Viņš gribētu krist viņas priekšā ceļos un pateikties viņai, bezgalīgi pateikties. Viņš to izdarīs vēlāk, pēc mielasta.

Kamilla, starojoši smaidīdama, bez mitas trieca ar saviem galda biedriem. Viņa jutās apmierināta, savos septiņpadsmit gados viņa nebija iepazinusi neko citu kā tikai prieku. Viņa vairākas reizes māja Juhannesam, lai viņš pieceļas.

Viņš piecēlās.

Viņš teica īsu runu dobjā, saviļņojuma pilnā balsī. Šajos svētkos, ko šajā mājā svinēja priecīga notikuma dēļ, bija ielūgts arī viņš — pavisam svešs, neievērojams cilvēks. Viņam gribas pateikties tam, kam bija ienākusi prātā šī labā doma, un tam, kas bija veltījis viņam tik daudzus laipnus vārdus. Viņš novērtēja arī to lielo uzmanību, ar kādu visi, kas šeit sapulcējušies, bija uzklausījuši viņa — sveša cilvēka cildināšanu. Vienīgais iemesls, kas viņam deva tiesības piedalīties šajās svinībās, bija tas, ka viņš ir pils kaimiņa dēls...

— Jā, tā ir! — mirdzošām acīm pēkšņi iesaucās Viktorija.

Visi pagriezās pret viņu. Viņas vaigi dega, krūtis cilājas. Juhanness apklusa.

Iestājās neveikls klusums.

— Viktorij! — pilskungs pārsteigts iesaucās.

— Turpiniet! — viņa atkal iesaucās. — Jā, tas ir vienīgais iemesls! Bet runājiet tālāk! — Tad viņas acu mirdzums piepeši apdzisa, viņa bezcerīgi pasmaidīja un pašūpoja galvu. Pēc tam, pievērsusies tēvam, paskaidroja: — Es tīšām viņu noniecināju. Viņš taču pats arī sevi noniecina. Bet es negribēju pārtraukt...

Izdzirdējis šo paskaidrojumu, Juhanness tūlīt atguvās, viņa sirds skaļi pukstēja.

Viņš ievēroja, ka pilskundze raugās uz Viktoriju asarām acīs un ar bezgalīgi žēlu skatienu.

— Jā, Viktorijas jaunkundzei ir taisnība, — Juhanness sacīja. — Es tiešām sevi pārāk noniecināju. Viņa laipni atgādināja man, ka es biju ne vien kaimiņa dēls, bet arī rotaļu biedrs. Un tas dod man tiesības šodien te atrasties. Paldies Viktorijas jaunkundzei, viņai ir pilnīga taisnība. Šī ir mana dzimtā vieta, mežs, kas apņem pili, reiz bija visa mana pasaule, bet aiz tās — svešas, nepazīstamas zemes, dēku un piedzīvojumu pilna dzīve.

Viņš mirkli apklusa, tad turpināja, ka tais gados Viktorija un Ditlefs bieži aicinājuši viņu piedalīties kādā izbraucienā vai rotaļā — tie bijuši viņa bērnības vislielākie piedzīvojumi. Vēlāk, to atceroties, viņš sapratis, cik milzīga nozīme viņa turpmākajā dzīvē bijusi tieši šīm stundām, un, ja šeit teiktie vārdi ir patiesi un viņa darbos reizumis uzliesmo dzirksts, tad to uzšķīlušas to dienu atmiņas; tā ir atblāzma no tās laimes, ko šie abi draugi viņam dāvājuši viņa dzīves agrienā. Tāpēc arī viņiem pieder liela daļa no tā, ko viņš radījis. Vispārējiem labajiem novēlējumiem sakarā ar saderināšanos viņš gribot vēl pievienot savu pateicību abiem pils mantiniekiem par laimīgajām bērnības dienām, kad nedz laiks, nedz apstākļi vēl nebija nostājušies starp viņiem, par līksmajām, īsajām vasaras dienām...

Galda runa — katrā ziņā kaut kas tamlīdzīgs. Ne visai izdevusies, bet arī ne pārāk slikta; viesi tukšoja glāzes, mielasts turpinājās, un sarunas atsākās. Ditlefs dzedri sacīja mātei:

— Tātad es esmu sarakstījis lielu daļu no viņa darbiem, bet man pašam par to nebija ne miņas. Ir gan jocīgi!

Bet pilskundze par šo joku nesmējās. Viņa saskandināja ar saviem bērniem un teica:

— Pateicieties viņam, katrā ziņā pateicieties! Bērnībā viņš taču bija tik vientuļš... Ko tu dari, Viktorij?

— Gribu ar kalponi aizsūtīt viņam par pateicību šo ceriņzaru. Vai tad nedrīkst?

— Nē, — leitnants kā ar cirvi atcirta.

Pēc mielasta visi izklīda gan pa istabām, gan verandā, daži iegāja pat dārzā.

Juhanness nokāpa lejā viesistabā, kuras logi izgāja uz dārzu. Tur jau bija salasījušies smēķētāji — kaimiņu muižnieks un vēl kāds kungs, kas pusbalsī stāstīja par pils īpašnieka naudas lietām. Saimniecība nolaista, lauki aizauguši, žogi apgāzušies, mežs izcirsts. Runā, ka viņam grūti nākšoties samaksāt ārkārtīgi lielo apdrošinājumu summu par kustamo un nekustamo inventāru.

— Par cik lielu summu tas ir apdrošināts? Muižnieks nosauca summu, milzu summu.

— Starp citu, pilskungs nekad neierobežojas un par naudu nebēdā. Te allaž rīkojas ar plašu vērienu. Cik, piemēram, nemaksā šāds mielasts! Bet tagad, kā redzams, visi apcirkņi iztukšoti, iztukšota pat izslavētā pilskundzes dārglietu lādīte, toties znota naudas zutenis atjaunošot agrāko greznību.

— Vai viņš ir bagāts?

— O, viņam naudas kā spaļu.

Juhanness atkal piecēlās un izgāja dārzā. Ceriņi ziedēja, pretī vēdīja jasmīnu, narcišu un kreimeņu smarža. Viņš sameklēja nomaļu stūrīti pie paša žoga un apsēdās uz akmens, krūmi viņu aizsedza no ziņkāriem skatieniem. Viņš jutās noguris no pārdzīvotā, līdz nāvei noguris, viņa domas bija juceklīgas. Viņš nosprieda, ka jāiet mājās, taču aiz kūtruma palika sēžam. Pēkšņi viņš izdzirda paklusu sarunu uz grantētā celiņa, kāds tuvojās, viņš pazina Viktorijas balsi. Juhanness aizturēja elpu un ieklausījās, cauri lapotnei paspīdēja leitnanta formas tērps. Tur pastaigājās abi saderinātie.

— Man šķiet, te kaut kas nav īsti kārtībā, — viņš saka. — Tu tver katru viņa vārdu, uztraucies, iekliedzies. Ko tas viss nozīmē?

Viņa apstājas viņam pretī un lepni atmet galvu.

— Vai gribi zināt? — viņa vaicā.

— Jā. Viņa klusē.

— Starp citu, ja tam nav nekādas nozīmes, tad man vienalga. Vari neteikt.

Viktorija nodur galvu.

— Tam nav nekādas nozīmes, — viņa atbild.

Viņi iet tālāk. Pastumdījis uzplečus, leitnants skaļi saka: Tad lai viņš piesargās! Citādi ar virsnieka roku dabūs pļauku.

Un viņi pagriežas uz lapenes pusi.

Juhanness vēl ilgi palika sēžam uz akmens — tikpat gurdens un nomākts. Viss tagad likās vienaldzīgs. Leitnantam bija radušās aizdomas, un viņa līgava tūlīt tās izkliedēja. Viņa runāja tā, kā vajadzēja, apmierināja virsnieka sirdi un devās tālāk rokrokā ar savu līgavaini. Un strazdi koku zaros vīteroja viņiem virs galvas. Jā, tā tas ir. Lai dievs dod viņiem ilgu mūžu!... Juhanness viņai par godu bija teicis galda runu, atklājis visu savu sirdi. Viņam nebija viegli notušēt viņas nepiedienīgo izrīcību, bet viņa pat paldies nepateica. Satvēra glāzi un izdzēra tukšu. Uz jūsu veselību, patīksminieties, cik eleganti es protu dzert... Starp citu, vai jūs esat vērojis sievieti dzeram? Lai viņa dzertu no kā dzerdama — no tases vai no glāzes. Paraugieties uz viņu no malas! Viņa ākstās tā, ka pretīgi skatīties. Izstiepj lūpas, tik tikko pieskaras dzērienam, un lai dievs nedod, ja jūs tobrīd paskatīsieties uz viņas roku! Tad viņa vairs nezinās, kur dēties. Vispār nav ieteicams skatīties sievietei uz rokām. To viņa necieš, tūlīt sāk izvairīties. Gan piespiež roku pie krūtīm, gan tur to citādi, skaistāk, un tas viss tikai tādēļ, lai slēptu grumbiņu vai līku pirkstu, vai ne visai glītu nagu.