Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

— Un jūs droši vien ļoti priecājaties? — pils jaunkundze vaicā. — Kad tad viņš pārbrauks?

— Pēc viena mēneša.

— Ak tā? Un nekas cits jums nav sakāms?

— Nē, mēs tikai domājām, tā kā jūs prasījāt... Nē, cits nekas. Tas ir viss.

Dzirnavnieks atkal runā klusākā balsī.

Viktorija pavada viņu līdz ārdurvīm. Gaitenī viņi satiek jaunkundzes tēvu, un, garām ejot, viņa skaļi un vienaldzīgi saka:

— Dzirnavnieks teica, ka Juhanness drīz atgriezīšoties mājās. Tu taču atceries Juhannesu?

Dzirnavnieks, iedams ārā pa pils vārtiem, nosolās nekad vairs neklausīt sievai, kad viņai liksies, ka viņa prot lasīt kāda sirdī. To viņš skaidri un gaiši viņai pateiks.

Slaido pīlādzi pie dzirnavu dambja viņš reiz gribēja nogriezt makšķeres kātam.

Pagājuši daudzi gadi, un pīlādzis kļuvis resnāks par viņa dilbu. Izbrīnījies viņš to apskatīja un gāja tālāk.

Augšpus gar upmalu joprojām kuploja paparžu audze, īsts biezoknis, dzīvnieki tajā bija ieminuši takas, pār kurām slīga paparžu lapas. Juhanness, tāpat kā bērnībā, lauzās cauri šai biežņai, pašķirdams to ar rokām, bet ar kājām taustīdams ceļu.

Kukaiņi un ķirzakas bēga uz visām pusēm no šī milža soļiem.

Augšā pie akmeņlauztuves ziedēja dzeloņplūmes, vizbulītes un vijolītes. Viņš noplūca dažus ziediņus. Dzimtenes smaržas viņu atgrieza pagājībā. Tālē zilgmoja kaimiņu novada zilie kalni, un viņpus līča kūkoja dzeguze.

Viņš apsēdās uz akmens un pēc brītiņa sāka klusi dziedāt. Pēkšņi lejā uz taciņas atskanēja soļi.

Bija vakars, saule rietēja, bet gaisā vēl virmoja siltums. No meža, kalniem un līča dvesmoja bezgalīgs miers. Pa taku uz akmeņlauztuvi nāca sieviete. Tā bija Viktorija.

Uz rokas viņa nesa grozu.

Juhanness piecēlās, sveicināja un grasījās iet projām.

— Es negribēju jūs iztraucēt, — viņa sacīja. — Gribēju tikai te saplūkt puķes.

Viņš neatbildēja. Viņam neienāca prātā, ka viņas dārzā taču ir puķu atliku likām.

— Paņēmu līdzi grozu, kur ielikt puķes, — viņa atsāka. — Bet varbūt neko neatradīšu. Tās vajadzīgas svētku galdam. Mums būs viesi.

— Lūk, te ir vizbulītes un vijolītes. Tur tālāk augšā zied apiņi. Bet tiem varbūt vēl par agru.

— Jūs esat kļuvis bālāks nekā toreiz, kad mēs tikāmies, — viņa ievēroja. — Tas bija pirms diviem gadiem. Dzirdēju, ka jūs esot aizbraucis. Es lasīju jūsu grāmatas.

Viņš joprojām neatbildēja. Varbūt vajadzētu sacīt: «Jā, ar labu vakaru, jaunkundz!» — un iet projām? No tās vietas, kur stāvēja viņš, bija tikai solis līdz tuvākam akmenim un no tā viens solis līdz takai, kur bija apstājusies viņa, — no turienes viegli varēja tikt lejā no kalna. Bet viņa stāvēja viņam tieši ceļā. Mugurā viņai bija dzeltena kleita un galvā sarkana cepure. Viņa bija skaista un neizprotama.

Viņas kakls bija kails.

— Es stāvu jums ceļā, — viņa izdvesa un mazliet atkāpās. Viņš savaldījās, lai neizrādītu satraukumu.

Tagad viņus šķīra tikai viens solis. Taču viņa nepagāja sāņus, lai dotu viņam ceļu, bet palika stāvot. Viņi skatījās viens otrā. Pēkšņi viņa koši pietvīka, nodūra acis un paspēra soli sāņus. Viņas seja pauda mulsumu, lai gan viņa smaidīja.

Viņš pagāja viņai garām un apstājās, viņu aizkustināja viņas skumjais smaids, sirds atkal traucās viņai pretī, un viņš uz labu laimi sacīja:

— Jūs droši vien bieži esat bijusi pilsētā kopš tās reizes?... Kopš tās reizes, kad...

Tagad es atceros, kur agrāk bija daudz puķu. Paugurā ap jūsu karoga kātu.

Viņa pagriezās pret viņu, un viņš pārsteigts redzēja, ka viņa ir satraukta un nobālusi.

— Apciemojiet mūs! — viņa sacīja. — Atnāciet, kad būs viesi! Mēs gaidām viesus, — viņa turpināja, un viņas seja atkal pietvīka. — Atbrauks daži no pilsētas.

Tas būs drīz, bet es jums vēl paziņošu, kad īsti. Atbildiet — vai piekrītat?

Viņš neatbildēja. Viņas viesi nebija viņam piemērota sabiedrība, viņš tajā neiederējās.

— Lūdzu, neatsakieties! Jums nebūs garlaicīgi, esmu visu apdomājusi un sagādājusi jums pārsteigumu.

Klusums.

— Jūs man vairs nevarat sagādāt nekādu pārsteigumu. Viņa iekoda lūpā, pār viņas seju atkal pārslīdēja skumjais smaids.

— Ko jūs no manis gribat? — viņa gandrīz neskanīgi vaicāja.

— No jums es nekā negribu, Viktorijas jaunkundz. Es tikai te sēdēju uz akmens, taisījos iet projām.

— Bet es klaiņoju pa mežu, visu dienu klaiņoju un atmaldījos te. Ja es būtu gājusi gar upi, tad es nebūtu atnākusi šurp tieši tad, kad...

— Mīļā jaunkundz, šis mežs ir jūsu, nevis mans.

— Reiz es jums nodarīju pāri, Juhannes, gribēju tagad visu vērst par labu, izlīdzināt savu vainu. Es tiešām esmu sagādājusi jums pārsteigumu un domāju... ceru, ka tas jūs iepriecinās... Vairāk es nevaru sacīt. Bet gribu jūs lūgt šoreiz atnākt.

— Ja tas jums dara prieku, tad es ieradīšos.

— Ieradīsieties?

— Jā, es pateicos par ielūgumu.

Iegriezies no takas mežā, viņš pavērās atpakaļ. Viņa bija apsēdusies uz akmens, grozu nolikusi blakām. Juhanness negāja mājās, bet sāka klaiņot pa ceļu turp un atpakaļ. Viņa galvā spietoja tūkstoš domu. Pārsteigums? Viņa pati to sacīja, nupat sacīja, un balss viņai trīcēja, Juhannesa krūtīs uzliesmoja prieks, sirds sāka dobji, nevaldāmi pukstēt, šķita, ka viņam pieauguši spārni. Varbūt tā nav nejaušība, ka arī šodien viņai mugurā dzeltenā kleita? Viņš bija paskatījies uz viņas roku — pagājušajā reizē viņai pirkstā bija gredzens, šoreiz gredzena nebija.

Pagāja stunda. Viņu apņēma meža un zemes izgarojumi, tie iespiedās plaušās, sirdī. Viņš sēdēja, atliecies atpakaļ, sakrustojis rokas aiz pakauša, un klausījās dzeguzes kūkošanā otrpus līča. Gaiss bija pilns putnu kaislo dziesmu.

Un atkal viss sākas no jauna! Kad viņa parādījās pie akmeņlauztuves savā dzeltenajā kleitā, sarkanu cepuri galvā, viņa izskatījās kā taurenītis, kas lido no akmens uz akmeni un pēkšņi apstājas viņam priekšā. «Es negribēju jūs traucēt,» viņa teica un pasmaidīja; viņas smaidošās lūpas bija sārtas, visa viņas seja staroja, bet acis bārstīja zvaigznes. Uz viņas kakla stīgoja dažas smalkas, zilas dzīsliņas, bet nedaudzie vasaras raibumi zem acīm piešķīra ādai siltu nokrāsu. Viņai tagad bija divdesmit gadu.

Pārsteigums? Kas viņai padomā? Varbūt viņa grib viņam parādīt viņa paša grāmatas, nolikt priekšā divus trīs sējumus un iepriecināt viņu, ka tās nopirkusi un pat atgriezusi? Lūdzu, maza uzmanība un neliels mierinājums! Nenonieciniet manu necilo žēlastības dāvanu!

Viņš spēji piecēlās un palika stāvam. Viktorija nāca atpakaļ. Viņas grozs bija tukšs.

— Jūs neatradāt puķes? — viņš jautāja, domādams savas domas.

— Nē, es tās nemaz nemeklēju, tikai pasēdēju uz akmens ...

— Jā, starp citu, — viņš ierunājās, — netirdiet sevi ar domām, ka esat pret mani izturējusies slikti. Jums nekas nav jāvērš nedz par labu, nedz mani jāmierina.

— Ne jau par to ir runa, — viņa apjukusi atbildēja. Tad atjēdzās, paskatījās uz viņu un kaut ko apsvēra. — Nē, nepavisam. Man tikai šķita, ka toreiz... Es negribēju, ka jūs visu laiku turat uz mani ļaunu prātu par to, kas notika tai reizē.

— Nē, es nebūt neturu uz jums ļaunu prātu.

Viņa vēl brīdi pārdomāja. Tad pēkšņi lepni izslējās.