Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

— Vai jūs staigājat un par kaut ko domājat?

— Domāju? Nē, — viņš atbildēja. — Tāpat vien staigāju.

— Redzēju jūs staigājam uz priekšu un atpakaļ un nolēmu... Redzēju jūs pa logu. Man tūlīt jāiet atpakaļ.

— Pateicos, ka jūs iznācāt, Viktorij! Pirms brīža es biju tik izmisis, tagad tas jau pārgājis. Piedodiet, ka es jūs sveicināju teātrī! Es izdarīju vel lielāku aplamību — atnācu šurp, piezvanīju pie durvīm un vaicāju pēc jums. Gribēju jūs satikt un uzzināt, kas jums tovakar bija prātā.

— To taču jūs pats zināt, — viņa atbildēja. — Tovakar es pateicu jums tik daudz, jūs nevarējāt mani pārprast.

— Es tomēr nevaru tam ticēt.

— Nerunāsim vairs par to! Es pateicu daudz, pat pārāk daudz, bet tagad nerīkojos saskaņā ar saviem vārdiem. Es jūs mīlu, es nemeloju aizvakar un nemeloju arī tagad, bet mūs šķir nepārejama plaisa. Jūs man ļoti patīkat, es tik labprāt ar jums runāju, daudz labprātāk nekā ar kādu citu, bet... Es nedrīkstu stāvēt te ilgāk, mūs var ieraudzīt pa logu. Juhannes, ir iemesli, kurus jūs nezināt, tāpēc nevaicājiet man nekad vairs, kas man bija prātā. Esmu par to domājusi dienām un naktīm, es teicu jums taisnību. Taču tas nav iespējams.

— Kas nav iespējams?

— Viss. Itin viss. Juhannes, nespiediet mani izturēties lepni.

— Piedodiet, to es nekādā ziņā nedarīšu! Bet tātad aizvakar jūs esat dzinusi ar mani jokus. Gadījās, ka jūs mani nejauši satikāt uz ielas, bijāt labā noskaņā un tad...

Viņa pagriezās, grasīdamās iet iekšā.

— Vai esmu izdarījis kādu pārkāpumu? — viņš vaicāja. Viņa seja bija nāves bālumā. — Kā gan citādi es varēju zaudēt jūsu... Šajās divās dienās un naktīs es droši vien esmu izdarījis kādu lielu aplamību.

— Nē, tā tas nebūt nav. Es tikai visu pārdomāju. Vai tiešam jūs nepārdomājāt? Saprotiet mani, tas nekad nav bijis iespējams. Man jūs ļoti patīkat, es jūs novērtēju un...

— Un cienu.

Viņa skatās uz Juhannesu, kurš smaida, un aizskarta iekarsīgi turpina:

— Ak dievs, vai tad jūs pats nesaprotat, ka tēvs jūs noraidīs? Kāpēc jūs piespiežat mani to sacīt? Jūs taču pats saprotat. Kurp tas novedīs? Vai man nav taisnība?

Klusums.

— Jā, — viņš atbild.

— Bez tam, — viņa atsāk, — ir tik daudz iemeslu... Ne, jums tiešam nevajag man vairs sekot, teātri jūs mani galīgi pārbiedējāt. Nedariet tā vairs nekad!

— Nedarīšu, — viņš piekrīt. Viktorija satver viņa roku.

— Varbūt jūs atbrauksiet uz kādu nedēļu mājās? Mani tas ļoti iepriecinātu. Cik silta ir jūsu roka! Bet es trīcu. Nu man jāiet. Ar labu nakti!

— Ar labu nakti! — viņš atbild.

Auksta un pelēka iela stiepās cauri pilsētai kā smilšu josta, kā ceļš, kam nav gala.

Juhanness ieraudzīja zēnu, kas pārdeva vecas, novītušas rozes. Viņš uzsauca zēnam, paņēma vienu rozi un iedeva tam naudas gabalu — zelta pieckronu monētu, karalisku samaksu, un devās tālāk. Bars bērnu rotaļājās pie vārtiem. Gadus desmit vecs puišelis nepakustēdamies sēdēja un vēroja viņus; zilās, vecīgās acis sekoja rotaļai, viņa vaigi bija iekrituši, zods četrstūrains, galvā audekla cepurīte. Patiesībā tā bija cepures iedrēbe, tā aizstāja zēnam parūku. Matu slimība uz visiem laikiem bija izķēmojusi viņa galvu. Droši vien arī dvēsele viņam bija pavisam sačervelējusies no slimības.

To visu Juhanness ievēroja, lai gan viņam nebija skaidra priekšstata, kurā pilsētas daļā viņš atrodas un kurp iet. Sāka līņāt, bet viņš to nejuta un neatvēra lietussargu, kaut arī visu dienu to nēsāja līdzi.

Beidzot viņš bija nonācis pie kāda laukuma un apsēdās uz sola. Lietus pieņēmās, viņš neapzināti atvēra lietussargu un palika sēžam. Viņam uzmācās pārvarīgs gurdums, domas kļuva miglainas, viņš aizvēra acis un iesnaudās.

Taču drīz viņš uztrūkās, viņu pamodināja garāmgājēju skaļās balsis. Viņš piecēlās un slāja tālāk. Galva bija skaidrāka, viņš atcerējās visu, kas noticis, visus sīkumus, pat to, ka samaksājis puisēnam par novītušu rozi piecas kronas. Viņš iztēlojās, kā puišelis priecāsies, starp saviem grašiem atklājis šo neparasto naudas gabalu — nevis nieka divdesmit piecas ēras, bet veselu zelta pieckronnieku! Žēlīgais dievs!

Arī bērnu baru lietus bija aizdzinis, viņi tagad rotaļājās pavārtē, svieda akmentiņus un lēca «klases». Taču desmit gadu vecais, ķēmīgais večuks joprojām sēdēja un viņos noraudzījās. Ej nu sazini, varbūt viņš tur sēž un par kaut ko priecājas, varbūt viņam pagrabistabiņā ir lelle, ķipars vai vilciņš. Varbūt viņa dzīvē vēl viss nav zaudēts, varbūt viņa sačervelējušajā dvēselē vēl plaiksnī cerība.

Pēkšņi parādījās stalta, eleganta dāma. Juhanness satrūkās un apstājās. Nē, viņš šo dāmu nepazina. Viņa bija iznākusi no šķērsielas un steidzās tālāk, viņai nebija lietussarga, lai gan lietus gāza straumēm. Viņš dāmu panāca, paraudzījās uz viņu un pagāja garām. Cik viņa smalka un jauna! Viņa sālīs, viņa saaukstēsies, bet viņš neuzdrīkstējās dāmai tuvoties. Tad viņš nolaida savu lietussargu — ja jāsamirkst, tad samirksim abi! Mājās viņš pārnāca pāri pusnaktij.

Uz galda atradās vēstule — ielūgums. Seieri priecāšoties, ja viņš atnākšot pie viņiem rītvakar. Viņš sastapšot paziņas, starp citu — vai varot uzminēt? — Viktoriju, pils jaunkundzi. «Ar sirsnīgiem sveicieniem jūsu...»

Juhanness aizmiga, sēdēdams uz krēsla. Pēc divām stundām viņš pamodās. Vēl samiegojies, drebuļu kratīts, pagājušās dienas pārestību izmocīts, viņš apsēdās pie galda, lai atbildētu uz vēstuli, uz ielūgumu, kuru negribēja pieņemt.

Viņš uzrakstīja atbildi un jau gribēja to nonest lejā, pasta kastītē. Pēkšņi viņš apjēdza, ka arī Viktorija ir ielūgta. Ak tā, viņa nekā nebija teikusi, baiļojās, ka viņš atnāks, viņa negribēja ar viņu tikties starp svešiem cilvēkiem.

Viņš saplēš vēstuli sīkos gabaliņos, uzraksta jaunu — paldies, viņš ieradīsies.

Saviļņojumā viņam trīc roka, viņu pārņēmusi dīvaina, sūra līksme. Kādēļ lai viņš neietu? Kādēļ viņam jāslēpjas? Tik un tā visam beigas!

Viņa dvēsele pilna juceklīgu izjūtu. Vienā atvēzienā viņš nopleš no sienas kalendāra žūksni lapiņu, aizsteidzas veselu nedēļu uz priekšu. Viņš iedomājas, ka saņēmis priecīgu vēsti, jūtas ārkārtīgi laimīgs, viņam gribas izbaudīt šo brīdi, viņš aizsmēķēs pīpi, apsēdīsies krēslā un ļausies svētlaimei. Taču pīpe ir aizsērējusi, viņš veltīgi meklē nazi vai īlenu, lai pīpi iztīrītu, un pēkšņi nolauž rādītāju sienas pulkstenim. Viņš tīksminās, skatoties uz sagandēto pulksteni. «Ha-ha-hā!» viņš klusībā smejas un skatās apkārt, vai nevarētu vēl kaut ko salauzt.

Laiks rit. Beidzot viņš ar visām slapjajām drēbēm iekrīt gultā un aizmieg.

Kad viņš pamostas, ir jau liela diena. Lietus joprojām līst, ielas ir slapjas. Viņa galvā valda juceklis, sapņi jaucas kopa ar atmiņām par vakardienu. Drudzis viņu vairs nekrata, gluži otrādi, karstums ir rimis, viņu apvēda vēsums, it kā viņš visu nakti būtu klīdis pa pielijušu mežu un tagad atrastos ūdens tuvumā.

Pie durvīm klauvē, pastnieks atnes vēstuli. Viņš atplēš aploksni, skatās vēstulē, lasa, tikai ar pūlēm saprot vārdu jēgu. Vēstule ir no Viktorijas, maza zīmīte: viņa aizmirsusi pateikt, ka vakarā ielūgta pie Seieriem. Viņa gribētu Juhannesu tur sastapt, paskaidrot visu tiešāk, lūgt, lai viņš aizmirst viņu, lai iztur šo triecienu kā vīrs.