Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

Katru mirkli es kaut ko dzirdu un redzu, kas atgādina jūs. Jūsu vārdu esmu uzrakstījis uz griestiem, es guļu un skatos uz to. Bet meitene, kas uzkopj manu istabu, nevar šo vārdu ieraudzīt, jo esmu to uzrakstījis nelieliem burtiem un tikai pats varu salasīt. Tas man sagādā īpašu prieku.

Viktorija aizgriezās, izvilka no ņiebura papīriņu.

— Redzat, — viņa, aprauti elpodama, sacīja. — Es to izgriezu un paglabāju.

Neslēpšu — es to vakaros pārlasu. Pirmo reizi man šo dzejoli parādīja tēvs, es paņēmu avīzi un piegāju pie loga, lai izlasītu. «Kur ir? Es nevaru atrast,» es sacīju un šķirstīju avīzi. Taču patiesībā es to ieraudzīju tūlīt un jau biju paspējusi izlasīt. Es jutos tik laimīga!

No papīriņa dvesmoja viņas ādas smarža. Viņa atlocīja šo avīzes izgriezumu un parādīja viņam — tas bija viens no viņa pirmajiem dzejoļiem, četri īsi panti, kas veltīti viņai — jātniecei uz baltā zirga. Tā bija neviltota un aizkustinoša atzīšanās, kas nāca no pašām sirds dzīlēm, nevaldāms jūtu uzbrāzmojums, kas strāvoja no katras rindas gluži kā zvaigžņu margojošā gaisma.

— Jā, — viņš sacīja. — To es esmu sacerējis. Tas jau ir tik sen, toreiz bija nakts, es rakstīju dzejoļus un aiz mana loga šalca apses. Vai tiešām jūs to atkal paslēpjat? Paldies! Jūs to atkal paslēpāt. Ak! — viņš apmulsis nočukstēja, un viņa balss bija tikko dzirdama. — Iedomājieties tikai, jūs sēžat man tik tuvu! Es pieskaros ar roku jūsu rokai, no jums strāvo siltums. Bieži, kad es vienatnē domāju par jums, man bija vēsi no saviļņojuma, bet tagad ir silti. Kad es pēdējo reizi biju mājās, jūs izskatījāties tik skaista, bet tagad esat kļuvusi vēl skaistāka. Acis, uzacis vai smaids — nē, es nezinu, viss kopā, jūs pati!

Viktorija smaidīja un lūkojās uz viņu, acis pievērusi, tās mirdzēja tumši zilas aiz garajām skropstām. Vaigi viņai sārtoja. Šķita, ka no viņas izstaro laimība, ar neapzinātu rokas kustību viņa pavadīja Juhannesa vārdus.

— Paldies! — viņa sacīja.

— Nē, Viktorij, nepateicieties man! — viņš atbildēja.

Visa viņa dvēsele tiecās viņai pretī, viņam gribējās runāt vēl un vēl, taču tie bija juceklīgi teicieni, viņš jutās kā apreibis.

— Bet ja jūs, Viktorij, mani kaut mazliet mīlat... Es zinu, ka tas nevar būt, bet sakiet, ka tā ir, kaut arī tas nav tiesa. Lūdzu, lūdzu! Ak, tad dodu jums solījumu, ka es kaut ko sasniegšu, sasniegšu gandrīz neiespējamo. Jūs pat nenojaušat, ko es varu sasniegt. Reizēm es jūtu, ka manī slēpjas milzum daudz neizmantota spēka. Bieži tas laužas uz āru. Naktīs es pieceļos un staigāju pa istabu šurp un turp, jo mani vajā vīzijas. Es neļauju gulēt savam kaimiņam blakus telpā, viņš dauza pie sienas. Rīta agrumā viņš ienāk pie manis un nikni rājas. Bet kāda man daļa gar viņu, neliekos ne zinis, es tik daudz esmu domājis par jums, ka man liekas — jūs esat pie manis. Es pieeju pie loga un sāku dziedāt; jau svīst gaisma, aiz loga šalc apses. «Saldu dusu!» es saku austošajai dienai. Bet to es saku jums. «Tagad viņa guļ,» es domāju, «saldu dusu! Lai dievs viņu svētī!» Un tad es eju gulēt. Un tā tas notiek katru nakti. Tomēr es nekad nebūtu domājis, ka jūs esat tik skaista! Tagad, kad jūs aizbrauksiet, es jūs atcerēšos tādu, kāda jūs esat patlaban. Es jūs tik skaidri redzēšu...

— Bet vai jūs nebrauksiet uz mājām?

— Nē. Neesmu vēl pabeidzis darbu. Nē, es braukšu, protams, braukšu. Tūlīt pat. Es gan vēl neesmu pabeidzis darbu, bet es darīšu visu, ko jūs gribat. Vai jūs reizēm pastaigājaties pils dārzā? Vai vakaros izejat laukā? Tad es varētu uz jums paskatīties, jūs sveicināt, neko vairāk neuzdrīkstos cerēt. Bet, ja jūs mani kaut mazliet mīlat, ja neesmu jums pretīgs, tad... Dariet man to prieku... Zināt, ir tāda palma, talipota palma, tā zied vienreiz mūžā, bet zaļo līdz septiņdesmit gadiem. Taču tā uzzied tikai vienu reizi. Un tagad ziedu arī es. Jā, es sadabūšu naudu un aizbraukšu uz mājām. Es pārdošu visu, ko jau esmu uzrakstījis, es patlaban rakstu lielu grāmatu, to es pārdošu — jau rīt, visu, ko jau esmu uzrakstījis. Man par to diezgan labi samaksās. Vai jūs vēlaties, lai es braucu uz mājām?

— Jā.

— Paldies! Paldies! Piedodiet, ja loloju pārdrošas cerības, bet kāda svētlaime ir ticēt neiespējamībai! Šī ir laimīgākā diena manā mūžā...

Viņš noņēma cepuri un nolika to sev blakām.

Viktorija pavērās apkārt. Ielas viņā galā parādījās kāda dāma, mazliet tālāk — sieviete ar grozu.

Viktorija satrūkās, palūkojās savā pulkstenī.

— Vai jums jāiet? Pasakiet man kaut ko, iekams aizejat, ļaujiet man dzirdēt jūsu... Es jūs mīlu, lūk, tagad esmu to pateicis. No jūsu atbildes atkarīgs, vai es... Esmu pilnīgi jūsu varā... Atbildiet man!

Klusums.

Viņš nodūra galvu.

— Nē, neatbildiet! — viņš lūdza.

— Šeit ne. Es atbildēšu jums tur, mājās. Viņi devās tālāk.

— Runā, ka jūs precēšot to meiteni, meiteni, kuru jūs izglabāt. Kā tad viņu sauc?

— Vai jūs domājat Kamillu?

— Jā, Kamillu Seieri. Runā, ka jūs viņu precēšot.

— Ak tā? Kādēļ jūs to vaicājat? Viņa taču vēl ir bērns. Esmu bijis pie viņiem, tā ir liela un bagāta māja, īsta pils, tāda pati kā jūsējā. Esmu tur bijis vairākas reizes. Bet viņa vēl ir tīrais bērns.

— Viņai jau ir piecpadsmit gadu. Esmu viņu redzējusi, esam tikušās pie paziņām. Viņa man ļoti patika. Burvīga meitene!

— Bet man ne prātā nenāk viņu precēt, — Juhanness teica.

— Tiešām?

Viņš paraudzījās uz Viktoriju. Viņa seja samācās.

— Bet kādēļ jūs ierunājāties par viņu? Vai gribat manu uzmanību pievērst citai?

Viņa sāka iet ātrāk, bet nekā neatbildēja. Jau bija klāt kambarkunga māja. Viņa satvēra Juhannesu aiz rokas un ievilka sev līdzi pa parādes durvīm un vilka augšup pa kāpnēm.

— Es taču negribu iet iekšā, — viņš izbrīnījies sacīja. Viņa piespieda zvaniņu, pagriezās pret Juhannesu, viņas krūtis cilājās.

— Es jūs mīlu, — viņa sacīja. — Vai jūs saprotat? Es mīlu jūs.

Pēkšņi viņa ātri novilka viņu atkal lejā — trīs četrus pakāpienus, apskāva un noskūpstīja. Viņš juta, ka viņa trīc.

— Es mīlu jūs, — viņa atkārtoja.

Augšā pavērās durvis. Viņa izraisījās no skavām un uzskrēja pa kāpnēm.

Nakts atkāpjas, jau trīsuļo sidrabaina rītausma, nāk zilpelēks septembra rīts.

Dārzā klusi šalc apses. Atveras logs, pa to izliecas ārā cilvēks un kaut ko dzied.

Viņam mugurā nav svārku — šis neprātis vakarnakt apskurbis no laimes.

Pēkšņi viņš atskatās — pie durvīm klauvē. «Iekšā!» viņš sauc. Ienāk viņa kaimiņš.

— Labrīt! — Juhanness saka ienācējam.

Tas ir vecāks vīrs, bāls un nikns, rokās viņam lampa, tāpēc ka gaisma tikko svīst.

— Gribu jums vēlreiz aizrādīt, Mellera kungs, Juhannes Mellera kungs, ka jūs uzvedaties nepiedienīgi, — kaimiņš ērcīgi saka.

— Jums taisnība, — Juhanness atbild. — Bet saprotiet, es esmu kaut ko uzrakstījis, tas nāca pats no sevis, redzat, to visu es naktī uzrakstīju, šī nakts man bija laimīga. Bet tagad esmu pabeidzis. Es atvēru logu un sāku dziedāt.

— Jūs sākāt aurot, — kaimiņš izlabo. — Kā drīkst tā kliegt pilnā rīklē? Vēl taču ir nakts.

Juhanness paķer papīrus, kas izmētāti pa galdu, veselu žūksni papīra lapu, lielāku un mazāku.

— Paraugieties! — viņš sauc. — Savu mūžu man nav tā veicies ar rakstīšanu.