Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

«Atvainojiet par slikto papīru. Patiesā sirsnībā jūsu...»

Viņš izgāja no mājas, kaut kur steigā paēda, atgriezās atpakaļ un beidzot uzrakstīja Seieriem atbildi — šodien viņš nevarot ierasties, bet gribētu attiecināt šo ielūgumu uz citu reizi, kaut vai uz rītvakaru.

Vēstuli viņš nosūtīja ar ziņnesi.

Pienāca rudens, Viktorija bija aizbraukusi, bet mazajā, aklajā ieliņā viss bija tāpat kā agrāk — tās pašas mājas un tāds pats klusums. Juhannesa istabā pa naktīm dega lampa. Tā iedegās vakarā līdz ar zvaigznēm un nodzisa, kad jau ausa diena. Viņš strādāja, galvu nepacēlis, rakstīja savu lielo grāmatu.

Aizritēja nedēļas un mēneši. Viņš dzīvoja noslēgti, ne ar vienu nesatikās, pie Seieriem vairs negāja. Iztēle bieži dzina ar viņu ļaunus jokus, iepina viņa grāmatā neiederīgas izdomas, un uzrakstīto vēlāk vajadzēja izsvītrot un aizmest. Tas stipri kavēja darbu. Pēkšņs troksnis uz ielas nakts klusumā, ratu rīboņa satrauca viņa domas un izsita tās no sliedēm.

Pa ielu joņo kariete.

— Ei! Sargies! Nost no ceļa!

Kādēļ? Kādēļ jāsargās no šīs karietes? Tā aizdrāzās garām, tagad jau nogriezusies gar stūri. Varbūt tur stāv kāds cilvēks bez mēteļa, bez cepures, stāv, saliecies uz priekšu, gaida triecienu pa galvu, viņš grib, lai kariete viņu sabrauc, sašķaida, nosit.

Cilvēks grib mirt, bet tā ir viņa darīšana. Viņš jau sen vairs neaizpogā krekla pogas, no rītiem neaizsien zābaku auklas, viņš staigā apkārt neaizpogājies, izģindušās krūtis ir kailas, viņš grib mirt... Un šis cilvēks jau guļ uz nāves gultas, viņš raksta draugam vēstuli — mazu zīmīti, lūgumu. Cilvēks nomira, bet vēstule palika, uz tās ir datums un paraksts, tā rakstīta lieliem un maziem burtiem, taču cilvēks, kas to rakstīja, pēc stundas nomira. Cik savādi! Parakstoties viņš savam vārdam pat pievilka parasto asti, bet pēc stundas nomira... Un tad kāds cits cilvēks... Viņš guļ viens pats mazā istabiņā, tās sienas ir nokrāsotas zilas un apsistas ar koka paneli. Nu un tad? Nekas. Tieši viņam vienīgajam visā plašajā pasaulē tagad pienākusi kārta mirt. Viņš domā par to, domā līdz galīgam spēku izsīkumam. Jau iestājies vakars, sienas pulkstenis rāda astoņi, viņš skatās uz pulksteni un nesaprot, kāpēc tas nesit. Pulkstenis nesit. Jau ir dažas minūtes pāri astoņiem, pulkstenis joprojām tikšķ, tomēr nesit. Nabadziņš, viņam jau zūd apziņa, pulkstenis sita, bet viņš to nedzirdēja. Pie sienas karājas viņa mātes ģīmetne, — bac! — viņš izdur tajā ar pirkstu caurumu. Ko lai iesāk ar šo portretu, kāpēc tas jāglabā, ja viņam pašam gals klāt? Apmiglotais skatiens pievēršas puķpodam uz galda, viņš pastiepj roku, lēnām un apdomīgi novelk puķpodu zemē uz grīdas, un pods saplīst. Kādēļ jāsaudzē šo puķi? Pēc tam viņš izsviež ārā pa logu savu dzintara iemuti. Ko lai viņš ar to iesāk? Viņam tas ir skaidrs — nav nekādas jēgas atstāt te iemuti, kad viņš pats gulēs kapā. Pēc nedēļas šis cilvēks nomira...

Juhanness pieceļas un sāk staigāt šurpu turpu pa istabu. Kaimiņš aiz sienas atmostas, krākšana mitējas, dzirdama nopūta un žēls kunkstiens. Juhanness uz pirkstgaliem pieiet pie rakstāmgalda un atkal apsēžas. Aiz loga vējš šalc apsēs.

Vecajām apsēm ir nobirušas lapas, koki atgādina nelaimīgus kropļus. Rēpuļainie zari klakstēdami sitas pret mājas sienu gluži kā sausi koka spriguļi, kas nemitīgi klaudz un klaudz.

Juhanness pārlasa uzrakstītās lappuses. Jā, iztēle viņu atkal aizvedusi pa maldu ceļiem. Kāpēc iepīta nāve un kariete, kas aizdrāžas garām? Viņš taču apraksta dārzu, zaļu, ziedošu dārzu savā dzimtajā pusē. Pils dārzu. Lūk, par ko viņš raksta. Dārzs tagad ir miris un sniegots, taču viņš raksta nevis par ziemu, bet par pavasari, smaržām un vieglu, siltu vēju. Ir vakars. Ūdens līcī ir tik dziļš un nekustīgs — gluži kā izkausēts svins. Zied ceriņi, dzīvžogs zaļš un sapumpurojis, gaiss tik rāms, ka var dzirdēt līča otrā krastā dziedam putnu. Dārza alejā stāv Viktorija, viņa ir viena, ģērbusies baltās drēbēs, viņai apritējušas divdesmit vasaras. Viņa stāv dārzā. Viņa ir garāka par augstāko rožu krūmu, viņa raugās uz līci, uz mežu un tālē dusošiem kalniem; viņa atgādina baltu parādību zaļajā dārzā. Lejā uz ceļa dzirdami soļi, viņa pieiet pie zaļumu ieskautās lapenes, atspiežas ar elkoņiem pret žogu un lūkojas lejup.

Ceļa gājējs noņem cepuri un palokās gandrīz līdz zemei. Viņa pamāj pretī. Nācējs paveras apkārt, uz ceļa nav neviena, un viņš pasper dažus soļus uz žoga pusi. Tad viņa atkāpjas un sauc: «Ne, nē!» — met ar roku. «Viktorija,» viņš saka, «tā ir taisnība, ko jūs reiz teicāt, es nedrīkstēju to iedomāties, jo tas nav iespējams.» — «Jā,» viņa atbild, «bet ko jūs tagad gribat?» Viņš pienāk viņai pavisam tuvu. Viņus šķir tikai žogs, un viņa atbilde skan: «Ko es gribu? Es gribu te pastāvēt tikai vienu mirkli. Pēdējo reizi. Es gribu pieiet jums iespējami tuvāk. Lūk, es stāvu jums gandrīz blakām.» Viņa klusē. Mirklis aizrit. «Ar labu nakti!» viņš saka, atkal noņem cepuri un palokās līdz zemei. «Ar labu nakti!» viņa atbild. Un viņš aiziet, atpakaļ nepaskatījies...

Kāds tam visam sakars ar nāvi? Juhanness saburza aprakstīto lapu un iesviež krāsnī. Tur jau ir citi aprakstīti papīri, kas nolemti liesmām, nevaldāmās iztēles uzplūdi. Un viņš atkal raksta par ceļa gājēju, par ceļinieku, kas paklanījies atvadījās, kad tikšanās mirklis bija garām. Bet dārzā palika meitene baltās drēbēs, viņai bija divdesmit gadu. Viņa negribēja kļūt šā ceļinieka sieva, nē, nekādā ziņā ne. Tomēr viņš bija stāvējis pie tā žoga, aiz kura viņa dzīvoja. Tā viņam reiz bija laimējies.

Atkal paiet nedēļas un mēneši, un pienāk pavasaris. Sniegs jau nokusis, un gaiss pilns šalkoņas, it kā no saules līdz mēnesim brāzmotu pali. Bezdelīgas atlidojušas, mežā aiz pilsētas sāk rosīties visa dzīvā radība, čivina putni, sarunādamies svešā mēlē. No zemes dvesmo svaiga, asa smarža.

Juhanness bija strādājis visu ziemu. Dienu un nakti apšu sausie zari rakstā sitās pret mājas sienu, bet tagad, pavasarī, vētras rimušas un klaudzoņa mitējusies.

Atvēris logu, Juhanness paraugās ārā. Iela jau ir klusa, lai gan līdz pusnaktij vēl tālu; tīrajās debesīs margo zvaigznes, rīt būs skaidra un silta diena. Viņš ieklausās pilsētas dunoņā, kas saplūst kopā ar tālo, nerimtīgo šalkoņu. Piepeši iesvilpjas lokomotīve, tas ir nakts vilciena signāls. Izklausās, it kā nakts klusumā būtu iedziedājies gailis. Laiks ķerties pie darba, visu ziemu šis lokomotīves svilpiens bija viņam skanējis kā aicinājums.

Juhanness aizver logu un atkal apsēžas pie galda. Viņš atbīda sāņus grāmatas, ko bija lasījis, pievelk tuvāk papīru un paņem spalvu.

Lielā grāmata ir gandrīz pabeigta, trūkst tikai pēdējās nodaļas — atvadu sveiciena no aizbraucoša kuģa —, bet tā jau ir nobriedusi viņa galvā.

Ceļmalas viesnīcā sēž kāds cilvēks, viņš te apmeties, garām braucot, viņam priekšā vēl tāls ceļš. Viņa mati un bārda ir sirmi, gadi atstājuši savas pēdas; lai gan viņš vēl ir stalts un spēcīgs, tomēr izskatās vecāks, nekā ir patiesība. Pagalmā gaida viņa ekipāža, zirgi atpūšas, kučieris ir priecīgs un apmierināts, jo svešinieks viņam pasūtījis vīnu un ēdienu. Kad svešinieks ieraksta savu vārdu viesu grāmatā, saimnieks viņu pazīst, dziļi palokās un parāda viņam lielu cieņu. «Kas tagad dzīvo pilī?» svešinieks jautā. Saimnieks atbild: «Kapteinis, viņš ir ļoti bagāts, bet viņa sieva, pilskundze, ir laba pret visiem.» — «Pret visiem?» svešais pats sev vaicā un dīvaini pasmaida. «Tātad arī pret mani?» Un tad viesis apsēžas un sāk kaut ko rakstīt, pēc tam pārlasa uzrakstīto. Tas ir dzejolis — rāms un svinīgs, taču tajā ir daudz rūgtu vardu. Tad viesis saplēš uzrakstīto, sēž un plēš papīru sīksīkos gabaliņos. Pēkšņi pie durvīm klauvē, istabā ienāk sieviete dzeltenā kleitā. Viņa atmet plīvuru, tā ir pilskundze, Viktorijas kundze. Viņa izturas kā karaliene. Viesis pietrūkstas kājās, viņa sadrūmušo seju pēkšņi it kā apstaro iekšēja gaisma. «Jūs esat tik laba pret visiem,» viņš sarūgtināts saka, «jūs atnācāt arī pie manis.» Viņa neatbild, stāv un klusēdama raugās uz viņu, viņas vaigi tumši pietvīkst. «Ko jūs vēlaties?» viņš ar tādu pašu sarūgtinājumu saka. «Vai esat atnākusi, lai atgādinātu man pagātni? Bet lieciet vērā, ka mēs redzamies pēdējo reizi, cienītā kundze, jo es braucu projām uz visiem laikiem.» Tomēr jaunā pilskundze nekā neatbild, bet viņas lūpas trīc. «Vai jums ar to nepietiek, ka es atzinos jums savā neprātā?» viņš jautā. «Nu tad dzirdat, es atzīstos vēlreiz. Es atdevu jums savu sirdi, bet neesmu jūsu cienīgs — vai tagad jūtaties apmierināta?» Un viņš turpina, arvien vairāk iekaisdams: «Jūs mani atraidījāt un aizgājāt pie cita. Es biju neaptēsts lauku puisis, lācis, barbars, kas savā jaunības muļķībā iemaldījies karaļa medību josla!» Bet tad viesis atkrīt krēslā, šņukst un lūdzas: «Ejiet projām! Piedodiet man un ejiet savu ceļu!» Sārtums pazūd no pilskundzes vaigiem. Un viņa lēnām, katru vārdu skaidri izrunādama, saka: «Es mīlu jūs. Saprotiet taču beidzot: es mīlu jūs — vienu vienīgo cilvēku. Ardievu!» Un tad jaunā pilskundze aizklāj seju ar rokām un ātri iziet ārā pa durvīm...