Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

— Nu tad jo labāk. Bet man tā būs laba mācība. Tas jūs nemaz tik ļoti neapbēdināja. Un tagad vairs to nepieminēsim.

— Kā vēlaties. Manas bēdas jums ir vienaldzīgas — gan tagad, gan toreiz.

— Ardievu! — viņa sacīja.

— Ardievu! — viņš atbildēja.

Un viņi aizgāja katrs savu ceļu. Viņš apstājās un palūkojās atpakaļ. Lūk, tur viņa aiziet. Viņš izstiepa rokas un čukstēja: «Es neturu uz jums ļaunu prātu, nē, nē, neturu.

Es jūs joprojām mīlu, es jūs mīlu...»

— Viktorija! — viņš iesaucās.

Viņa to dzirdēja, satrūkās un atskatījās, taču neapstājās.

Aizritēja dažas dienas. Juhanness nezināja, kur rimties, viņš nestrādāja, negulēja un gandrīz visu dienu pavadīja mežā. Reiz viņš uzkāpa priedēm apaugušajā pakalnā, kur slējās pils karoga kārts. Arī apaļajā tornī bija uzvilkts karogs.

Viņu pārņēma dīvains satraukums. Pilī ieradīsies viesi, tur notiks svinības.

Diena bija karsta, starp tveicē rāmi dusošajiem kalniem kā zila dzīsla vēla viļņus upe. Pie krasta pieslīdēja kuģis, pamezdams ūdenī baltu putu vērpeti. No pils pagalma izbrauca četri pajūgi un auļoja lejā uz piestātni.

Kuģis pietauvojās, no tā izkāpa kungi un dāmas un iesēdās ekipāžās. Tad no pils atskanēja šāvieni. Apaļajā tornī stāvēja divi vīri ar medību bisēm, viņi tās pielādēja un izšāva, pielādēja un izšāva. Kad nodārdēja divdesmit pirmais šāviens, ekipāžas ieripoja pa pils vārtiem un šaušana mitējās.

Jā, pilī būs viesības. Viesus sagaidīja ar karogiem un salūtu. Pajūgos sēdēja dažas militāras personas, droši vien arī leitnants Oto.

Juhanness nokāpa lejā un devās mājup. Viņu panāca kāds vīrs no pils un apturēja.

Vīram cepurē bija vēstule no Viktorijas jaunkundzes, viņa gaidot atbildi.

Juhanness trīsošu sirdi izlasīja vēstuli. Viktorija tomēr viņu ielūdza, viņa rakstīja laipnus vārdus, lūgdama viņu atnākt. «Tieši šoreiz būtu ļoti svarīgi, lai jūs ierastos.

Dodiet nesējam atbildi!»

Juhannesam bija uzsmaidījusi negaidīta un necerēta laime, asinis sakāpa viņam galvā, viņš atbildēja ziņnesim, ka būšot. «Jā, pateicos, es tūlīt ieradīšos.»

— Lūdzu, ņemiet!

Viņš iedeva ziņnesim krietnu dzeramnaudu un steidzās uz mājām pārģērbties.

Pirmo reizi mūžā viņš iegāja pa pils vārtiem un devās augšā pa kāpnēm uz otro stāvu. No zāles atskanēja balsu murdoņa, sirds viņam aizgūtnēm dauzījās, viņš pieklauvēja un iegāja iekšā.

Viņam pretī nāca pilskundze, vēl gluži jauna sieviete, laipni viņu saņēma un paspieda viņam roku. Kāds prieks! Viņa atceroties Juhannesu vēl, lūk, tādu... Bet tagad viņš esot liels vīrs... Šķita, ka pilskundze grib teikt vēl kaut ko, viņa paturēja Juhannesa roku savējā un cieši vēroja viņu.

Arī pilskungs pienāca Juhannesam klāt un sniedza roku. Sievai taisnība — viņš tagad esot liels vīrs ne tikai augumā vien. Slavens vīrs. Ļoti liels prieks...

Juhannesu iepazīstināja ar viesiem, ar kambarkungu, kas bija vienos ordeņos, ar kambarkundzi, ar kādu kaimiņu novada muižnieku, ar leitnantu Oto. Viktorija nebija manāma.

Pagāja krietns laiks. Beidzot ienāca Viktorija — bāla un samulsusi; aiz rokas viņa veida pavisam jauniņu meiteni. Viņas apgāja apkārt zālei, ar visiem sasveicinājās un mazliet parunājās. Tad apstājās pie Juhannesa.

Viktorija smaidot sacīja:

— Lūk, tā ir Kamilla! Vai tas nav pārsteigums? Jūs taču esat pazīstami.

Viņa brīdi noraudzījās abos, tad atstāja zāli.

Pirmajā mirklī Juhanness stāvēja kā valodu zaudējis. Ak tad tāds bija solītais pārsteigums! Viktorija laipni bija pagādājusi sev aizstājēju. Lūdzu, dārgie draugi, mīliet viens otru! Pavasaris ir pilnā plaukumā, saule spīd. Atveriet logus, ja vēlaties, jo dārzs ir pilns smaržu un bērzu galotnēs jau svilpo strazdi. Kādēļ jūs klusējat?

Uzsmaidiet taču viens otram!

— Jā, mēs esam pazīstami, — Kamilla vaļsirdīgi apstiprināja. — Šajā vietā jūs mani reiz izvilkāt no ūdens.

Viņa bija jauna, gaiša, priecīga, ģērbusies sārtā kleitā, viņai bija septiņpadsmit gadu. Juhanness savaldījās, sāka smieties un triekt jokus. Meitenes līksmā čivināšana viņu pamazām uzmundrināja, sirds sāka pukstēt rāmāk. Kamilla bija saglabājusi jauku, bērnišķīgu paradumu — klausīdamās viņa piešķieba galvu. Viņš to atcerējās — pārsteigums neizdevās.

Zālē atkal ienāca Viktorija, paņēma zem rokas leitnantu, pieveda pie Juhannesa un teica:

— Vai jūs pazīstat Oto, manu līgavaini? Jūs viņu droši vien atceraties?

Jaunie vīrieši viens otru atcerējās. Viņi pārmija nepieciešamās frāzes, palocījās un izšķīrās. Viktorija ar Juhannesu palika vieni.

Viņš jautāja:

— Vai tas bija jūsu pārsteigums?

— Jā, — viņa sapīkusi nepacietīgi atbildēja. — Es darīju visu, ko spēju, vairāk nekā darīt nevaru. Neuzmetiet lūpu, labāk pateicieties man, es redzēju, ka jūs kļuvāt priecīgs.

— Es jums pateicos. Jā, es tiešām kļuvu priecīgs. Viņu pārņēma bezgalīgs izmisums, viņa seja kļuva nāves bāla. Tiesa kas tiesa, viņa reiz bija nodarījusi viņam pāri. Bet cik dāsni viņa tagad savu vainu izlīdzināja! Juhanness viņai no visas sirds pateicās.

— Redzu, ka šodien jums gredzens atkal pirkstā, — viņš dobji sacīja. — Nevelciet to vairs nost!

Klusums.

— Nē, tagad es to vairs nevilkšu nost, — viņa atbildēja.

Viņi cieši raudzījās viens otram acīs. Viņa lūpas trīcēja. Viņš ar galvu pamāja uz leitnanta pusi un aizsmakušā balsī izaicinoši sacīja:

— Jums ir laba gaume, Viktorijas jaunkundz. Skaists vīrietis. Gan pleci plati, gan uzpleči krāšņi.

Viņa atbildēja ļoti mierīgi:

— Nē, skaists gan viņš nav. Toties labi audzināts. Un tas arī kaut ko nozīmē.

— Tas ir mērķēts uz mani. Pateicos! — Juhanness skaļi iesmējās un nekaunīgi piebilda: — Turklāt naudas viņam kā spaļu, un tas nozīmē vēl kaut ko vairāk.

Viktorija tūlīt pagriezās un aizgāja.

Viņš staigāja pa zāli kā dieva nepieņemts. Kamilla kaut ko stāstīja, kaut ko vaicāja, bet viņš nedzirdēja un neatbildēja. Viņa atkal kaut ko sacīja, pat pieskārās viņa rokai un veltīgi gaidīja atbildi.

— Ko jūs staigājat? — viņa smiedamās iesaucās. — Domājat vienā domāšanā!

Viktorija, to dzirdēdama, atbildēja:

— Viņš vēlas būt viens. Arī mani viņš aizraidīja. — Pēkšņi viņa piegāja Juhannesam klāt un skaļā balsī sacīja: — Jūs droši vien lauzāt galvu, kā man atvainoties. Nepūlieties! Tieši otrādi, man jāatvainojas jums, es tik vēlu aizsūtīju ielūgumu. No manas puses tā bija liela nevērība. Bet es atjēdzos tikai pēdējā brīdī, biju jūs pavisam aizmirsusi. Taču ceru, ka jūs to neņemsiet ļaunā, man bija tik daudz kā cita, par ko domāt.

Viņš apjucis skatījās uz Viktoriju. Arī Kamilla pārsteigta lūkojās gan vienā, gan otrā. Viktorija stāvēja viņam pretī bāla un mierīga, viņas seja pauda apmierinājumu.

Viņa jutās gandarīta.

— Tādi jau ir mūsdienu vīrieši, — viņa pievērsās Kamillai. — Nedrīkst gaidīt no tiem pārāk daudz. Tur sēž mans līgavainis un spriež par aļņu medībām, bet te stāv dzejnieks un domā savas domas... Sakiet jel kaut ko, ak, dzejniek!

Viņš nodrebēja, dzīsla deniņos pietūka.

— Ak tā? Jūs lūdzat, lai es kaut ko saku? Nu labi.

— Ai nē, nepūlieties! Viņa jau gribēja iet projām.